Laipni lūgti laika mašīnā!
"Nebrīnieties – mums it visur, arī ražošanas cehos, ir saglabāti vēsturiskie interjeri, un mēs ar to ļoti lepojamies," vedinot apskatīt ražošanas procesu, stāsta uzņēmuma valdes loceklis un runasvīrs Jānis Kreicburgs. Rūpnīcas teritorija esot tik milzīga, ka, piemēram, savākt 20 tūkstošus soļu varot tikai starp atsevišķajām ēkām paejoties vien. Tāpēc darbinieki starp dažādiem ražošanas cehiem pārvietojas ar velosipēdiem, un patiesi pie ieejas katrā ražotnē stāv vairāki riteņi – tā teikt, ātrās reaģēšanas iespējai.
Dodamies iekšā lielākajā ražošanas cehā, kur mūs sagaida zaļa oāze – vesels milzīgās telpas stūris piekrauts ar dažnedažādiem augiem. "Mums rūpnīcā ir ļoti daudz zaļu augu, arī tieši ražošanas telpās," skaidro Jānis. Uzņēmumā esot iekšējais jociņš, ka fabrikas vecākais darbinieks, kurš te nostrādājis vairāk nekā 60 gadus, esot reiz teicis, ka šis kaktuss bijis jau tad, kad viņš šeit atnācis strādāt.
Paglābtie portreti
"Mums ir divas bildes, ar kurām mēs ļoti lepojamies," iepazīstināšanu ar uzņēmumu sāk Jānis. Abi portreti esot atrasti pirmā stāva seifā, kur pavisam mistiskā kārtā kāds tos ir paglabājis visus padomju gadus. Portretos redzama fabrikas madāma Ģertrūde Lindenberga, kas 19. gadsimta beigās, kad Krievijas impērijā valdīja saimnieciskā rosība, pilsētā uzcēla lepnu fabriku ar tvaika dzirnavām, zāģētavu, audumu krāsotavu, atslēdznieku darbnīcu, tipogrāfiju un iepakošanas materiālu ražotni aptiekām. Līdz Pirmajam pasaules karam "Lindenbergas kartonāžas fabrika" jau bija pazīstama tālu aiz Kurzemes robežām, un arī neatkarīgās Latvijas laikā bez Aizputē ražotājām recepšu veidlapām, dažādām kastītēm un turziņām sevi nevarēja iedomāties neviena sevis cienoša aptieka.
Kad pirms Otrā pasaules kara vācieši repatriējās, šo lielāko pilsētas uzņēmumu pārņēma valsts, kas ulmaņlaikiem raksturīgā optimismā šeit kala lielus plānus. Tad nāca viena okupācija, pēc tam otra, un kara laikā bijusī kartonāžas fabrika pārtapa par vācu ieroču labotavu.
Pēc kara profils mainījās un fabrika kļuva par metāla furnitūras rūpnīcu "Kurzeme" – lielāko atslēgu ražotni PSRS. No reiz ražotā plašā sortimenta saglabājies vesels klājiens paraugu ar visiem valsts standarta apliecinājumiem – unikālas vēstures liecības, kas ne tikai apstiprina modes un gaumes attīstības cikliskumu, bet arīdzan parāda plānveida ekonomikas iezīmi – produkta jau startā fiksēto cenu. Piemēram, kāda 1968. gadā Aizputes rūpnīcā ražotā slēdzene maksājusi 65 kapeikas.
Ina, Anna un Margarita
Neviens īsti vairs nevar pateikt, kā tā iegājies, ka visas Aizputē ražotās atslēgas tiek sauktas sieviešu vārdos. Laikam jau tāpēc, ka pati atslēga un slēdzene ir sieviešu dzimtes lietvārdi. Vaicājam, līdz kuram mēneša datumam tad ir tikts, produkcijai nosaukumus izvēloties, uz ko Jānis smejoties atbild, ka nekādas shēmas neesot, viss notiekot pilnīgā randomā. Sievietes ne tikai monopolizējušas produkciju nosaukumu jomu, bet arī ir visvairāk nodarbinātas ražošanas procesā. Vīrieši pamatā esot atslēdznieki, metāllējēji un, protams, konstruktori, bet štancēšanā, montāžā, pakošanā, arī plastmasas liešanā strādā sievietes.
Toties uzņēmumā esot kāda brīnišķīga tradīcija, kad pirms Ziemassvētkiem vīri no eksperimentālā instrumentu ceha, kas paši ikdienā konstruē un ražo pašus ražošanas līdzekļus, nopērk rauga mīklu, speķīti un sīpolus, paši visu uz vietas cehā sagriež un sagatavo, tad rūpīgi iztīra rūdītavas krāsni un cep tajā speķpīrāgus, ar ko cienāt un sveikt svētkos kolēģus.
Dailes renesanse
Aizpute ir vienmēr bijusi slavena ar saviem sarīkojumu deju dejotājiem. Un Jānis mūs aicina doties uz fabrikas klubu, kur šobrīd noritot deju mēģinājums mazajiem dejotājiem. Arī kluba interjers ir unikāls, eiroremonta un milzu naudas nesabojāts.
Īpaši atzīmējams ir aspekts, ka visu redzamo interjeru izstrādājuši fabrikas mākslinieki un realizējuši uzņēmuma darbinieki.
Gan lampas un dekoratīvie paneļi, gan kalumi un pat no Kazahstānas pret atslēgām iemainītais, toreiz deficītais parkets – kultūras celtnes iekšējais veidols ir neticami tīrs modernisma paraugs.
Agrāk kurzemnieki esot raukuši degunus un teikuši – ko ta' tur braukt uz to Aizputes atslēgu rūpnīcas klubu, tur tak viss i' vecs –, bet tagad, modē atgriežoties modernismam, klubs atkal cer atgūt bijušo pievilcību apmeklētāju acīs. "Mēs esam netipisks uzņēmums arī šajā ziņā," atzīst Jānis, "bet mums patiešām rūp mūsu darbinieku un mūsu pilsētas kopējā labsajūta un labklājība, tāpēc mēs uzturam šo klubu, plānojam atjaunot reiz pastāvējušos kori, deju kolektīvu – tā, lai te ir dzīvība."
Citi "Provinces" stāsti
Aizputes uzņēmumā "Kurzemes atslēga" viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
