Kad bruka kolhozi, brūzim paveicās, ka tas netika prihvatizēts, izvazāts pa pajām vai aizklapēts ciet kā sociālisma palieka. Tur kolhozs pārtapa par paju sabiedrību, saglabājot ražošanu un kopīgu saimniekošanu, ar Naukšēnu brūzi kā vienu no sastāvdaļām, kur viss notiek. Ak, jā – šeit ražo arī dzērienu ar jau folklorizējušos nosaukumu "Naukšēnu disko".
Roku darba maģija
Brūža pagalmā slejas milzīgi malkas kalni, tad nu kurinātāji ar ķerrām bluķus dzen iekšā un ar rokām lādē vēsturiskajā kurtuves mutē. Tieši šeit sastopamies ar smaidīgo un pretimnākošo daudzu darbu darītāju Aigaru Medni, kurš brūzī strādā jau 19 gadus. Kurināts tiekot trīs maiņās visu diennakti – kā pirmdien iekurina, tā piektdien tik beidz, jo siltums nodrošina visatbildīgāko procesu – iesala kaltēšanu. Pēc malkas piemešanas vēl ar iespaidīgu liftu būvniecības eksemplāru iesals no iesalnīcas jānogādā uz augšējiem stāviem žāvēšanai, tāpat jāpiestrādā arī dzirnavās pie iesala malšanas un fasēšanas. Vārdu sakot, jādara viss, kas nepieciešams.
Bezgalīgajos gaiteņos starp daudzajiem gaņģiem, apcirkņiem un dzirnavām sastopam vēl vienu omulīgu Aigaru, kurš vedina mūs ielūkoties iesala žāvētavā. Viņa pienākums ir ik pa pāris stundām, stingri pieturoties tehnoloģiju grafikam, kāpt spodri baltajos gumijas zābakos, rāpties iekšā iesala kaltētavā un šķipelēt iesalu, grozot un maisot to. Iesals žūst trijos stāvos, atbilstoši sausuma pakāpei pārceļoties no viena stāva uz otru. Aigars Stumpis ierastām kustībām raiti apgroza visu iesalu un nāk uz durvju pusi, smejot, ka esot kā no pirts, jo šajā konkrētajā stāvā iesals kaltējas vairāk nekā 100 grādu temperatūrā.
Dodamies uz brūža šķietami bezgalīgajiem pagrabiem, kur siltajā atvasaras dienā ir patīkami vēss. Šeit izmērcētie rudzu graudi tiek diedzēti, lai iegūtu iesalu. Arī šeit bez roku darba neiztikt, jo ik pēc laiciņa šurp nāk tā sauktās "iesala meitenes", kas lāpsto un groza uz klona dusošā un dīgstošā iesala kaudzes.
Darbs esot ļoti smags, rokām un mugurām esot ko trūkties, turklāt baronlaika pagrabos jeb klonos, kā saka paši darbinieki, ziemā ir vien pāris grādus silts.
Vēlāk, jau brūža svētkos, sastopam vienu no "iesala meitenēm" Skaidrīti, kura koši baltā blūzē, melnos zīmuļsvārkos un augstpapēžu kurpēs cienā viesus ar brīnumgardu smūtiju no paniņām, pašu brūzī gatavota pīlādžu sīrupa, svaigiem āboliem un brīnumprodukta – maltiem rudzu iesala asniem. Skaidrīte ir vietējā, kas strādā brūzī jau 15 gadus, bet ne mirkli nenožēlo savu izvēli strādāt šeit.
"Kādreiz jaunieši man ir uzdevuši jautājumu – kāpēc mums te viss nav tā moderni," norādīja Naukšēnu brūža pārtikas tehnoloģe Sandra Ozola, "un es viņiem teicu, ka ļoti ceru, ka šajā bezpersoniskajā mašīnu laikmetā tieši šis roku darbs būs pievienotā vērtība un ka mēs atkal reiz būsim modē."
Nenotikušie Vidzemes Novije Vasjuki
Stāsts par Naukšēnu brūzi nebūtu pilnīgs bez nelielas atkāpes jeb izskrējiena līdz Valmierai. Alus Naukšēnu brūzī vairs brūvēts netiek, bet pildītavas ceha gaņģi griežas un rūc gan, jo tieši šeit tiek pildīts laikam jau zināmākais Latvijas minerālūdens – Valmieras.
Tas atrasts Valmieras esportkautuves jeb "cūku fabrīķa" teritorijā tālajā 1928. gadā. Īpaši interesants šķiet Ilfa-Petrova cienīgs stāsts par grandiozajiem kūrorta centra attīstības plāniem tais pašos trīsdesmitajos gados. Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds amerikāņu kungs uz sarunām amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā. Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas apmēros pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Bija plānots apbūvēt ne tikai tuvāko Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.
Valmieras avīzes tolaik esot rakstījušas, ka "mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas. Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos".
1929. gadā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs, tūristu piesaistei karstās un aukstās dziednieciskās minerālūdens vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Kopš 1979. gada Valmieras minerālūdens savu mājvietu atradis Naukšēnu brūzī – tas tiek vests šurp un pildīts pudelēs.
Laipni lūgti laika mašīnā
Naukšēnu brūzis ir viens vienīgs piedzīvojums, jo aicina brīvi ceļot laikā, pie kam ne tikai aprobežojoties ar padomju ēras pieturzīmēm, bet ļaujot ieelpot arīdzan autentisku baronlaika elpu. Akmenī iekalts 1881. gads - brūža dibināšanas laika atzīme. Iespaidīgā laukakmeņu vairākstāvu celtne slejas Rūjas upes krastā.
Gatavojoties trešajiem Naukšēnu brūža svētkiem, jau pavasarī kādam no darbiniekiem ienācis prātā, ka varētu iztīrīt, piepucēt un atklāt kā jaunu apskates objektu svētku viesiem seno brūža strādnieku dzīvokļu ēku. Sacīts – darīts.
Pastrādāt gan nācies krietni, jo šajos dzīvoklīšos jau vairāk kā 30 gadus neviens nav mitinājies, taču rezultāts ir to vērts.
Saglabājušās daudzas autentiskas sadzīves lietas, mēbeles, pat apģērbi, trauki, Naukšēnu brūža produkcijas pudeles... visu to ar apdomu savācot un iekārtojot, ir izveidojies vēl viens brīnišķīgs un ļoti garšīgs vēsturisks apskates objekts, kur apmeklētāji drīkst pataustīt katūna kleitiņas, pavirināt virtuves bufetes durtiņas, mēģināt piezvanīt paši sev no vecā telefona ar ripu vai paklausīties skaņu plati atskaņotājā.
Šķiet, laika zobs vispār šo vietu ir apgājis – tik autentiski, varas un pārmaiņu vētru neskarti te viss izskatās. Tikpat īsti un autentiski norit liela daļa ražošanas procesa – un tieši šajā apstāklī, manuprāt, slēpjas šīs vietas unikalitāte. Droši vien tas nebūt nav viegli pašiem apjomīgā roku darba darītājiem, un es pat negribu zināt, cik galvassāpju tas sagādā brūža saimniekiem – SIA "Naukšēni", kam līdztekus romantiskām sajūsmai par unikālo īpašumu jātiek galā ar finanšu rādītājiem. Pagaidām kopīgiem pārējo nozaru spēkiem un atbalstam piepalīdzot, galā tiekot, taču nākotnē gan derētu kāds radošs investors ar trakām idejām, kas senajā brūzī cieņpilni iepūstu jaunu elpu.
Pieburtais ūdens
Brūža svētku rīts atnāk ar drūmiem padebešiem, kas lēnām pārvēršas drēgna lietus šaltīs ar mazmazītiņām atelpas pauzītēm pa vidu. Ārpusē jau skaisti, gatavojoties parādei, rindojas antīkie spēkrati, tirgotāji, ēdinātāji un amatnieki iekārto savas teltis, dejotāji, pūtēji, sveicēji un teicēji gatavojas, bet līst un līst un līst...Mūsos jau likumsakarīgi sāk dīgt šaubu asniņš – kurš izvēlēsies šādā laikā ne vien suni dzīt laukā, bet pats doties svētkoties.
Bet notiek patiesi neticamais – plūst ne tikai lietus straumes, cilvēki arī plūst un plūst, un plūst, it kā spītīgi sacenšoties ar lietus dzestro plūdumu.
Šie, trešie pēc skaita, Naukšēnu brūža svētki ir veltīti... ūdens tēmai, kas taču ir viena no ikkatra dzērienu brūvētāja svarīgākajām stihijām. Kopā ar brūža saimniecēm Sandru un Guntu nosmejamies – nu, ko var gribēt – paši izvēlējušies ūdens tematiku, tad nu ūdeni sev uz galvas arī piesaukuši. Bet šīs puses ļaudis jau vispār esot ļoti īpaša rakstura cilvēki – te darbojoties vietējo princips, stāsta tikpat kā naukšēniete – Ķoņu pagasta iedzimtā, uzņēmuma projektu pārraudze Gunta Bole. Šajā pusē sadarbība un kooperācija esot pavisam ierasta lieta. Šeit visi viens otram palīdz. Ja ir lauku darbu sastrēgums vienā saimniecībā, bet otram ir brīva tehnika, tad pilnīgi normāli ir aizskriet talkā kaimiņiem, vai atkal – šopavasar Naukšēnu uzņēmums aizņēmās salmus, ko atdos rudenī, jo viņējie bija beigušies. Tāds viens ikdienišķs zvans kaimiņu saimniekam var atrisināt problēmu.
"Mēs esam sapratuši, ka sadodoties rokās, mēs varam paveikt vairāk. Plecu pie pleca strādājot, nevis vienam pašam peroties ar savām problēmām," stāsta Gunta Bole. Jo sevišķi svarīgi, ka šī savstarpējā sadarbošanās un kaimiņu būšana nevis izzūd, bet ar katru gadu augot augumā. Ja sākumā licies, ka tā ir tāda aizejošo laiku iezīme, tāds iepriekšējās paaudzes saimnieku goda kodekss, tad nu jau nāk jaunā paaudze – 20-30 gadnieki, veco saimnieku dēli, kuros arī šī filozofija ir iedzīvojusies.
"Mēs šeit esam ļoti pašpietiekami, mums pat ir teiciens – kam mums jūra, ja mums ir Rūja," nosmej Gunta,
"tā mēs dzīvojam te, šaipus Valmieras. Daudzi, braucot pie mums, saka – kad pabrauc garām Valmierai, gaišāka sajūta paliekot, un jo tuvāk mums brauc, jo gaišāk paliek. Tā mēs te domājam."
Naukšēnu brūzī viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis, Krišjānis Leitis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
