Vieta tika izvēlēta ezera krastā, kur no pašu savestiem dēļiem tika uzklapēta skatuve un pasākumam tika dots "Ziloņa" vārds. Elektrības tur nebija, toties klāt bija policija, kurai tāda, viņuprāt, ālēšanas sabiedriskā vietā nešķita smuka. Un festivāls pārcēlās uz tuvējo privāto īpašumu, kur norisei tika atvēlēts mājas pagalms, bet tuvējās pļavas – telšu pilsētiņai. Tā katru gadu ap vasaras viduci Rendā skan metāls, pankroks un alternatīvā mūzika, kur kopā savācas ļaudis no visām Latvijas malām, lai, kā saka viņi paši, justos brīvi.
Pēdējā laikā itin bieži nākas dzirdēt, ka sabiedrisko televīziju sauc par sapucētu, izskaistinātu un pašcenzētu iestādījumu, kas baidās pats no savas ēnas un īsteni spēcīgai dzīves sulai līdz ekrāniem un skatītājiem nemaz neļauj izspiesties. Droši vien – kā jau ikkatrā spriedumā vai apgalvojumā – arī šajos kaut kripatiņa taisnības ir. Tomēr man patiešām patīk zaķenes (LTV) gadiem noturētais mugurkauls, izvairīšanās no pašmērķīgas atklātu rupjību un lamu tiražēšanas ēterā. Un tad atnāca Rendas Zilonis...
Skarbā romantika
Ir saulaina jūlija vidus diena. Pļaviņā pirms iebraukšanas Rendā par briestošo pasākumu neliecina tieši nekas, izņemot svaigi saklapētu un uzkrāsotu norādi un diviem vientuļiem stārķiem, kuri dziļā pašapmierinātībā, šķiet, savas telts vietas jau aizsituši. Tomēr pagalmā un vecajā ābeļdārzā mānīgais miers tiek aizslaucīts kā ar roku. Te visās malās tiek vilkti vadi, skrūvētas gaismas, rakti kabeļi, čekota skaņa, pļauta sētmala, iekārtots bāriņš zem nepārprotama nosaukuma "Dzertuve"… Ir sajūta, ka visi dara visu, jo vīrs, kurš kā namatēvs tikko izrīkoja mobilo tualešu vedējus, jau pēc mirkļa iekārto suvenīru telti vai rok zemē elektrības kabeli. Tikko apsēžamies ar mājas saimnieku uz interviju, kad uz skatuves kāpj pirmais festivāla mākslinieks Zaķis.
Pirmajā mirklī no šoka interviju pat lāgā nemaz nevaru uztvert, jo ausīs skan tikai visu iespējamo lamuvārdu virknējums. Mazai atkāpei – es pati nebūt neesmu smalka kundzīte no augstdzimušo jaunavu institūta, drīzāk otrādi – reizēm man pašai gadās labākai un ātrākai lietu skaidrošanai ķerties pie kreptīgākiem izteicieniem. Taču viena lieta ir izpausties nelielā mājas festivālā, tomēr maķenīt cita ir laist to pašu sabiedriskajā medijā. Ar šausmām jau domāju – ak, kungs, kā es visu šo samontēšu, jo performances piparotie izsaucieni nepārprotami veido krāšņu fonu festivāla saimnieku intervijai. Turklāt ir diezgan skaidrs, ka neko diži ar muzikāliem fragmentiem šajā raidījumā aizrauties nevarēs tā paša iemesla dēļ. Un tas ir tikai pirmais mākslinieks…
Kad pirmais šoks pāriet un sākam ieklausīties dziesmu vārdos, izrādās, ka Zaķis ir skarbs puisis, kuram ir, ko teikt. Ko vērti ir vārdi, kas mums kļuva par visa Rendas Ziloņa moto – vai var pateikt vēl tiešāk un precīzāk?
Pirms vainot citus,
Ieskaties apenēs savās,
Tad arī zināsi, no kurienes smaka nāk,
Un, lai arī kā tu to negribētu,
Iespējams, ka apd**sies esi tieši tu…
Festivāls "Rendas Zilonis" ir tīra prieka iemiesojums, kad veci draugi reizi gadā sanāk un uztaisa kaut ko absolūti savam un savu domubiedru priekam. Pasākums ir praktiski bezbudžeta, jo visu dara paši rīkotāji un savējie, mārketingam nekādas milzu naudas paredzētas nav un, šķiet, ka nebūs. Arī mākslinieku raideri neiziet ārpus A4 lapas. Kā apsmejas viens no festivāla rīkotājiem: "Vienīgā ekstravagance raideros bija tam pašam Zaķim ananāsu sula, ko mēs aizmirsām nopirkt. Bet, paldies viņam, varēja iztikt vienkārši ar ūdeni."
Pirmās festivāla dienas garumā uzstājas astoņas muzikālas apvienības, otrā dienā solās būt 10 grupas. Īpaši tiek gaidīts "Zvjozdočkas" iznāciens, jo tajā muzicē viens no festivāla organizētājiem Vladimirs jeb Ezis. Kā jau teicu – paši organizē, paši skrūvē, spēlē, paši klausās. Totāli pašpietiekams pasākums.
Īpašā publika
Publika sāk ierasties jau diezgan laikus – kaut vai lai atkarotu svēteļiem kādu teltsvietu Ventas krasta pļavā. Daudzi sveicinās kā seni paziņas, grupu uzstāšanās starplaikos nepiespiesti laiskojas ar alus glāzēm pieskatuves pļaviņā, atmosfēra ir neticami harmoniska un dīvaini mierpilna.
Tāda jocīga disonanse – ļoti agresīva mūzika, kliedzošs grims un tērpi gan mūziķiem, gan skatītājiem, uzvelkoši dziesmu teksti un pilnīga saskaņa un labdabīgums vispārējā noskaņā. Pat slavenais mošpits "Rendas Ziloņa" publikas izpildījumā mūsu operatoru Armandu ierauj ar visu kameru virpuļa viducī, saudzīgi izgrūsta, izstumda un atļauj mierīgi izskaloties – mierīgākos ūdeņos, bet jau bagātinātu ar ļoti labiem kadriem.
Uzziņai: Mošpits – vieta skatuves priekšā rokkoncertos, kur notiek agresīva dejošana (mošs).
Daudzas lietas "Rendas Zilonī" pārsteidza un lika izvētīt savu stereotipos iesprūdušo prātu. Pirmkārt, lamuvārdu virknējums var būt uzrunājoša, atšķirībā no daudzām Latvijas mēroga zvaigznēm – pilsoniski aktīva un ļoti baudāma mūzika. Otrkārt, underground pasākuma publika var uzvesties civilizētāk par daža laba smalka lielbudžeta koncerta vēl smalkākiem apmeklētājiem.
Un, treškārt, paldies kolēģim Ģirtam Zvirbulim par ieteikumu, jo kā gan citādi mēs, visa "Provinces" brigāde, būtu tikuši pie Dambja parakstītiem krekliņiem un daža pat pie autografizētas apakšveļas.
Vai mēs uz to būtu pavilkušies bez "Rendas Ziloņa" iebrišanas mūsu vasaras atvaļinājuma viducī? Nedomāju.
Bet tāpēc jau ir vērts iespringt un izrāpties no rāmi remdenās komforta vannītes, lai pēc gadiem mazbērni varētu brīnīties, kāpēc gan omei mājās pie sienas ir ierāmētas apakšbiksītes ar uzrakstu "Ar mīlestību – Dambis!"
Mājas festivālā "Rendas Zilonis" jumtu norāva režisorei Dacei Koklei, žurnālistam Harijam Beķerim, operatoriem Armandam Rudzītim un Kārlim Koklem, gaismotājam Jurim Lasinskim.
