Kristers Briedis sevi dēvē par strādīgu optimistu. Var tikai pabrīnīties, kā viens jauns cilvēks to visu var dabūt gatavu, – izskoloties par diplomētu agronomu, savā ģimenes saimniecībā Stalbes pusē audzēt kartupeļus burkānus, dilles, sīpolus un kāpostus – sākot ar rudeni tos skābēt, marinēt un štovēt, piestrādāt par agronomu vairākās saimniecībās un turpināt studijas. Un vēl ir mūzika – jāvada sieviešu ansamblis Vecpiebalgā, jāpiespēlē tautas deju dejotājiem Stalbē, jābūt par koncermeistaru korim Valmierā, jābrauc uz kapelas mēģinājumiem Valkā vai kā pianistam jākoncertē kādā pasākumā.
Jautāts, pa kuru laiku to visu var iespēt, Kristers atsmej, ka strādājot tikai līdz pusdienām, tad ir laiks mūzikai. Bet tos kāpostus, tos gan kādreiz uz malkas plīts nākas štovēt pa naktīm.
Itin bieži ceļš pie kārtējā raidījuma varoņa tiek pavadīts, skicējot un modelējot, kā tur izskatīsies, kāds viņš vai viņa būs, cik runīgs, viesmīlīgs, filmēšanas vēlmēm un vajadzībām atvērts… Dodoties uz Vidzemes pusi ciemā pie Kristera jeb Brieža jaunskunga, kā viņš pats sevi smejot godā, protams, ir līdzīgi – turklāt minējumus tikai sarežģī iepriekšpieejamā, šķietami pretrunīgā un vienā cilvēkā neietilpināmā informācija. Dzīvē ieraudzītais satriec lupatās visas gaidas un ekspektācijas jeb kā kurzemnieki teiktu: "Es i mēms!"
Štovē dienu un štovē nakti… (ar "Kamolā tinējas" meldiju)
Pār Briežu ģimenes saimniecības pagalmu mūs sagaidīt nāk enerģisks, viegli samulsis, bet smaidīgs jauns jeb precīzāk – nenosakāma vecuma cilvēks – pēc skata nedotu vairāk kā 23 gadus, bet, ieklausoties spriedumos un klātienē lūkojot padarīto, tomēr vairāk sliektos uz visās darba frontēs ieguldītiem pilniem 70! Joks. Varbūt...
Kristers uzreiz ķeras pie lietas un vedina mūs iepazīt saimniecību – kāpostu stādu siltumnīcu, kāpostu ekselēšanas un štovēšanas telpas.
Vaicāts, kas viņa dzīvē bija pirmais – agronomija vai mūzika, Kristers kā iesākumu tomēr min zemes lietas. Viņš ir dzimis un audzis Cēsīs, bet visas vasaras pavadījis laukos, kur sūtīts talkā vecvecākiem. Tā kā ome pēc profesijas bijusi agronome, tad tur arī visus lauku darbus pavisam dabiskā un gandrīz nepiespiedu ceļā nācies iemācīties. Tad jau pēc 9. klases beigšanas ar tēva pamudinājumu Kristers iestājies un arī pabeidzis Priekuļu tehnikumu kā pēdējais lauku īpašumu apsaimniekotāju programmas izlaidums. Ar sev raksturīgo ironisko skatu uz dzīvi Kristers atkal nosmej, ka viņam ne vienu reizi vien tā sanācis, ka viņam, no kādas vietas aizejot, tajā viss arī beidzies pavisam: "Manu pirmo Auciema skoliņu aizvēra ciet, Stalbes vidusskolu pārtaisīja par pamatskolu, Priekuļu tehnikumam nosaukumu atņēma un programmu slēdza, Raiskuma kori likvidēja… man laikam tāda aura."
Lauksaimniecības universitāti gan pagaidām tā arī nav sanācis absolvēt, lai gan iestājies Kristers bijis, taču sācies kāpostu pārstrādes laiks un tapis skaidrs, ka pilnu krūti mesties studijās un darboties ģimenes saimniecībā nevarēs pat viņš ar savu pāri malām plūstošo enerģiju. Pagaidām pietikšot ar dzīves skolu, kuras izsniegtie diplomi ir ne mazāk iespaidīgi, – Kristers veselus divus gadus sabija augstajā un atbildīgajā "Dimdiņi-Agro" izpilddirektora un faktiski galvenā agronoma amatā. Bet pašam sava darīšana un saimniekošana arī šeit guva virsroku.
Šeit, "Purmaļos", ģimene ienākusi 2004. gadā, pieņemot lēmumu iegādāties aizaugušo un nolaisto lauku īpašumu. Izejot cauri daudzu un dažādu mēģinājumu ciklam, tomēr nolemts palikt pie kāpostiem kā saimniecības darbības pamatu pamata. Punktu pielikusi jau ome agronome, kas atnākusi, apskatījusies aiz mājas uzarto lauciņu un pateikusi skaidri un gaiši – tajā trakajā mālā labākajā gadījumā izaugs kaut kādi līki burkāni, bet kārtīgi kāposti. Kristers atklāj, ka kāpostus skābējot vismaz ceturtajā paaudzē, jo pirmā recepte nākot no vecvecmammas, kas rudenī ieskābējusi kāpostus, uzlikusi virsū marlīti, kāpostlapu un ielikusi malkas šķūnīti glabāties. Tad visu ziemu gājusi lauzt pa gabalam ārā, atkausējusi un štovējusi.
Šis ir īsts ģimenes uzņēmums, kur visu dara paši saviem spēkiem – gan audzē stādus, gan apstrādā zemi, gan novāc un pārstrādā ražu, gan arīdzan braukā pa tirdziņiem ar gatavo produkciju.
Nu jau Kristera saimniecība ir viena no lielākajām lauka dārzeņu audzētājām Vidzemē. Pagājušogad vien kopumā pārstrādātas vairāk kā 40 tonnas kāpostu, pie kam tikai ar roku darbu. Tāpēc – kad nākot karstākais laiks – Ziemassvētki, tad štovēts pavisam nelielajā ražošanas telpā tiekot dienu un nakti.
"Nekādus smalkus un dārgus verķus pie mums neredzēsiet," nosaka Kristaps, "visu laiku strādājām ar vecum veco padomju laika kāpostu ēveli, tikai pirmo gadu tā stāv rezervē, jo ir jauna iegādāta. Tāpat ar traktoriem – tikai pērn caur Eiropas projektu dabūjām vēl vienu darba zirgu klāt. Nekas mums no gaisa nav kritis – viss pašu sastrādāts un nopelnīts. Un tad jau tā naudiņa tik vieglu roku netērējas…"
Kristers atklāj, ka nekad neesot bijis no tiem bērniem, kas allaž no vecākiem dīc naudu:
"Es biju tā audzināts – pats pelnu savu naudu un tērēju, kur gribu. Tad nu mans brālis nopērk moci, es nopērku klavieres."
Kristers agri sācis piepelnīties, vēl skolas laikā ar draugu Priekuļu pētniecības centrā līdz diviem trijiem naktī šķirojuši pupiņu paraugus, vai, piemēram, daudz ir draugu zemnieku, kam pavasarī jālasa akmeņi no laukiem, – tad nu Kristers piesēdinājis pusautobusu ar bērniem, braukuši, lasījuši akmeņus un, skat, atkal jau kāda kabatas nauda. Studiju laikā sācis piestrādāt augsnes paraugu ņemšanā Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) vajadzībām, šī nodarbe gan joprojām Kristera dienas kārtībā ir saglabājusies – viņa pārraudzībā ir ne tikai paša, bet arī vēl vairākas apkaimes zemnieku saimniecības.
"Kad mēs sākām šeit dzīvot un saimniekot, mēs izmēģinājām daudz ko – pat kokapstrādes biznesu, joprojām mums ir pašiem sava galdniecība," ar saimnieka lepnumu klāstīja Kristers, "mēs esam ļoti pašpietiekami saimnieki: mēs varam daremontēt savu mašīnu, varam izgatavot sev logus un durvis, varam izaudzēt un pagatavot sev pārtiku. Un gala beigās varam paši sev nospēlēt arī koncertu!"
Koncertmeistars – agronoms Briedis
"Sveiks, agronom! Sveiks, koncertmeistar! Man to profesiju ir tik daudz, ka citi ļaudis pat nesaprot un prasa – kas tad es īsti esmu," jau atkal gardi smejas Kristers. Viņam joprojām ejošākais esot darba e-pasts, kas tiek regulāri pārbaudīts, jo caur to tiek kārtotas visas zemnieku saimniecības lietas. Tad nu Valkas Kultūras nama vadītāja vienreiz esot pagalam apjukusi – kas tas par agronomu iejucis muzikālo kolektīvu sarakstā.
Bet sācies viss Kristera muzikālais ceļš ar riebumu pret mūziku. Vārda tiešā nozīmē, līdz 4. klasei viņam mūzika riebusies tik ļoti, ka pat no kora ticis izmests. Taču tad Kristers sapratis, ka nepatikai par cēloni ir viņa iedzimtā absolūtā dzirde, kas neļauj samierināties un baudīt neprecīzu un nekvalitatīvu skaņu. Auciema skoliņas mūzikas skolotāja viņam pamācījusi blokflautas spēli. No bērnības Kristeru interesējušas klavieres, viņš pētījis Maestro Raimonda Paula īpašo piesitienu, jo viņa paša pirkstu uzbūve ir gauži līdzīga, un tāpēc apguvis arī akordeona spēli, lai būtu tuvāk klavierēm.
Kopā ar Kristeru apmeklējam vairāku kolektīvu mēģinājumus un koncertu, tāpēc, lai nesaputrotos statistikā, jautājam viņam pašam – cik īsti kolektīvos viņš šobrīd darbojas. Un pat pašam Brieža jaunskungam, pirkstus lokot, nākas padomāt… koncertmeistars Straupes jauniešu deju kolektīvam "Idumeja" ("Pērn mani uzrunāja, nebija, kas spēlē, es tepat netālu dzīvoju – 10 minūtēs varu ielēkt biksēs un aizskriet – kā tu atteiksi?!" skaidroja Kristers), koncertmeistars Valkas Kultūras nama folkloras draugu kopai "Nāburgi" ("Vadītāja palūdza izlīdzēt un vienu koncertu nospēlēt, nu jau četrus vai piecus gadus spēlēju," viņš saka) un muzikālā kolektīva "Nāburgas spēlmaņi" vadītājs, Vecpiebalgas sieviešu vokālā ansambļa vadītājs ("Tautas nama vadītāja, redzot manu aktīvo darbību, mani uzaicināja, vai nevēlos atjaunot kovida laikā pajukušo kolektīvu. Es piekritu," atceras Kristers). Vēl piespēlē klavieres vietējās pamatskolas bērnu korītim. Ak jā – un arī dzied Straupes jauktajā korī.
Uz jautājumu par muzikālo izglītību Kristers atkal atsmej – esot pabeidzis 16 stundu kordiriģenta kursus. Un, protams, mācoties privāti pie dažādiem pedagogiem. Kristera topošā sieva ir profesionāla saksofoniste, abi bieži koncertē kopā, un tad viņa pieslīpējot drauga tehniskās prasmes, savukārt viņš norāda uz skanējuma kvalitāti un tīrību. Tāda abpusēji izdevīga savienība. "Man ir liela pārliecība – kaut vai nesanāk. Piemēram, šogad Dziesmu svētkos ir ļoti sarežģīti pavadījumi koriem, tad nu es spēlēju kaut 1000 reizes, kamēr man sanāks," atzina Kristers.
Šajos Dziesmu un deju svētkos Kristers ir 220 svētku dalībnieku koncertmeistars: "Ņemot vērā, ka Cēsu novadā kopumā tikai 1000 dalībnieku dosies uz Dziesmu svētkiem, tad vairāk nekā 200 no tiem ies caur manām rokām – tas tomēr ir pietiekoši daudz! Vidzemes koncertzāles dežurants reizēm pat iesmejot – atkal tas Briedis nāk! Kolektīvi mainās, bet Briedis tik nāk un nāk."
Lai buķete būtu pavisam krāšņa, Kristers atsācis dziedāt arī korī, kur gan agronoma un koncertmeistara darbu dēļ bieži nākoties kavēt mēģinājumus: "Tad nu šopavasar tā arī bija – ņēmu savu dziesmu grāmatu, kāpu traktorā, aru zemi, skatos partitūru un aiziet – "Sit kociņu pie kociņa"... Un es iemācījos! Visu var, ja grib un dara."
Ar Kristeru Briedi Stalbē, Vecpiebalgā, Valkā, Smiltenē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
