"Skaņa ir? Gaismas ir? Beķerītis jau uz skatuves. Nu tad, lūdzu, visi uz sākumu!" – klusinātā, bet skaidrā un paklausību paģērošā balsī pēdējās komandas teātra trupai un visai komandai dod izrāžu vadītāja Rita, atzīstot, ka bez viņas te nenotiekot nekas: "Izrāžu vadītājs ir tas cilvēks, bez kura priekškars neceļas un sākums nesākas."
Kā top par izrāžu mammu?
"Es spilgti atceros pirmo dienu, kad ienācu Liepājas teātrī," atmiņās gremdējas Ritas kundze. Pirmais cilvēks, ko viņa ienākot ir sastapusi, bijis tā brīža teātra trupas vadītāja Dzidra Loceniece. Dzidra ļoti laipni esot jauno kolēģi izvadājusi un izrādījusi visu teātri. Septembrī apritējuši apaļi 50 gadi, kas Ritas kundzei pavadīti uz/aiz Liepājas teātra skatuves. Izrāžu vadītāja profesiju nemāca nevienā augstskolā, tā ir jāapgūst cilvēkam pašam. "Daudz no svara ir arī tā jušana, tas čujs, ņuhs un poņa," atzīst Rita. Bieži vien režisori strādā vairākos projektos vienlaikus, ir skrienoši un ne visu pieraksta vai atceras –, tad nu režisora palīgam (kas ir Ritas oficiālais amats teātrī) daudz kas ir jāsakārto, dažkārt pat izrādes tapšanā pieņemot kādu konceptuālu lēmumu.
Gājis ir visādi, tomēr Ritas kundzes pārliecība joprojām ir dzelžaini nemainīga – teātrī galvenie cilvēki ir režisors un ansamblis. Tāpēc aktieri ir ļoti, ļoti jāmīl un jālolo. Kolektīvs viņu esot apveltījis ar dažādiem krāšņiem epitetiem – reiz pat līdz pelēkajam kardinālam, taču viņa neņem ļaunā un priecājas, ja tiek uzrunāta vienkārši par Ritiņu vai mammu.
"Es taču viņiem arī esmu kā mamma," nosmej Rita,
"tās pašas zāles viņi vienmēr nāk pie manis prasīt, jo man tur ir viss. Tā tam ir jābūt, pie kā cita tad viņi ies? Es jau esmu viņiem tāda kā teātra mamma."
Toties brīžos, kad reizumis kāds režisors pārmet viņai nostāšanos aktieru pusē, Ritai ir skaidra atbilde: "Bet kurš cits tad tos aktierīšus aizstāvēs? Var jau saprast – režisors ir atbraucis uz Liepāju, ne viņam šeit ģimene, nekas, viņš tik davai – rullēt un rullēt. Bet te aktieriem ir ģimenes, bērni, mājas, nevar tā dragāt visu laiku. Tad es saku – paga, paga, režisor, mums ir savs grafiks, un tā mēs arī strādāsim. Tā es daru, un aktieri to zina."
Protams, jautājums, vai par aktrisi pati nekad nav vēlējusies kļūt? Ritas kundzei kategoriska atbilde – nē, nekad, jo no skatuves viņai esot bail. Pāris reižu esot bijusi uz skatuves dēļiem, bet sapratusi, ka tas vienkārši nav domāts viņai.
Dārgumu lāde
"Es esmu teātrī jau tik sen, kas tik nav piedzīvots," savā atmiņu dārgumu lādē labprāt ļauj ielūkoties Ritas kundze. Sākumā, protams, teātrī esot valdījusi brīvdomības un bohēmas gaisotne.
"Tā bohēma jau nebija slikta, jo tā turēja kolektīvu kopā," uzskata mūsu sarunu biedrene, "jo kādreiz pēc pirmizrādēm tās ballītes nekad nebeidzās teātrī. Mēs vienmēr visi barā kaut kur gājām, visi – nevis tikai aktieri vai tehniskie, bet visi tie, kas bija piedalījušies tajā iestudējumā."
Kas tik pa tiem gadiem nav piedzīvots! Reiz [Juris] Bartkevičs pēc pirmizrādes visus izvadājis pa mājām, atminas Rita: "Pa ceļam viņa mašīnai nokritis izpūtējs un viš bijis dikti priecīgs – tāds troksnis pa naksnīgo, kluso Liepāju! Otrā dienā viš zvanot visiem un prasot – nez kur tas izpūtējs varējis palikt... bet nu atraduši jau, un viss beidzies labi." Tagad laiki esot stipri pamainījušies, un Rita pēc pirmizrādēm pat vairs nepaliekot, jo tur tikai oficiālās runas, vajadzīgie viesi, kāds tosts un visi paklīst kur kurais – aktieri pie sevis, tehniskie atsevišķi, nav vairs tās kopības sajūtas.
Uz jautājumu, cik galvenos režisorus un teātra direktorus Rita piedzīvojusi, viņa uz mirkli pat apmulst. Daudz gan, un ar katru bija jāatrod kopīga valoda: "Jo režisors tomēr man ir tas Kungs un Dievs. Visam ir jābūt tieši tā, kā viņš ir iecerējis." Tomēr mēs jau iepriekš esam dzirdējuši, ka pāris reizes Rita ir palīdzējusi ielikt kādu izrādi, tā teikt, sliedēs...
"Nu jā, reizēm jau es varbūt arī atļaujos par daudz kaut ko pateikt," pēc nelielas pauzes turpina Rita, "kad sāka Atkačūns te strādāt, man teica, lai no Dieva puses tikai viņam neko nesaka, viņš uzreiz kliedzot un bļaujot…" Protams, ka drīz vien teiktais aizmirsies, gājis Ziemassvētku koncerta mēģinājums, un Rita režisoram teikusi, ka vajag savādāk – to priekškaru celt tad un tad, savukārt citu lietu nevarot tik ātri paspēt izdarīt..." Ne viņš kliedza, ne bļāva, noklausījās un ņēma vērā," atceras Rita. Skaidrs, ka viņai neesot jājaucas režisora darbā, bet reizēm milzu pieredze tomēr ļauj saskatīt kādas nepārdomātas lietas vai viegli novēršamas neveiklības topošajā izrādē.
Protams, arī kuriozu pa šiem gadiem ir bijis ne mazums. Slavenā Liepājas teātra izrāde "Kaupēn, mans mīļais" tika atvesta viesizrādēs uz Rīgu, uz Nacionālo teātri. Tur esot bijusi tāda sarkana lupata, kas Kaupēna kāršanas skatā skatuvniekiem bija jānorauj. Viss izmēģināts, viss iet. Bet notiek pirmā izrāde, un lupata nenokrīt. "Bet komiskākais ir tas, ka nākošajā dienā, nākamajā izrādē tā lupata nokrīt un viss ir kārtībā," smej Rita, "taču Nacionālā teātra skatuvnieki man blakus ir satraukušies – ārprāts, lupata nokrita! Tad es viņiem teicu – bet tā bija jābūt jau vakar. Bet laikam, ja nezini, kā bija jābūt, tad viss šķiet kārtībā."
Joprojām ir izrādes – kaut desmitiem reižu skatītas, kas Ritu sasmīdina atkal un atkal vai citā gadījumā saviļņo un aizkustina līdz asarām:
"Apraudāties tiešām var gan, ja ir laba mūzika. Piemēram, "Raganā" bija ļoti laba mūzika finālā, "Pīļu medībās" arī, un tad tev uzsit tā... apsmieties gan jau var visās komēdijās joprojām."
Grūtais kāpiens Olimpa kalnā
Diena, kad viesojamies Liepājas teātrī, Ritai Kroderei plānojas daudz saspringtāka nekā ikdiena, jo vakarā spēlējamo izrādi "Grieķi" plāno ierakstīt LTV brigāde. Skaidrs, ka tās ir papildu rūpes visiem, jo pa dienu televīzijas ļaudis vēlas ierakstīt arī izrādes mēģinājumu – tātad visiem jābūt gataviem krietni agrāk un vakars zīmējas garš. Televīzijas ļaudis gan Ritai jau esot ierasta lieta, ne viena vien liepājnieku izrāde tapusi iemūžināta, arī sadarbība ar operatoriem un ieraksta režisori Lauru Hiršu ir atstrādāts process. Bet šodienas izrāde ir sarežģīta no gaismu un skatuves pārbūves viedokļa, tāpēc gaisā virmo neliels satraukums. Rita ātri apiet visu teātra foajē, aizver ekskursantu grupas vaļā atstātās skatītāju zāles durvis, pa ceļas sastaptam skatuves puisim apvaicājas, kurp tiek nests galdiņš – "ā, skaidrs, labi" –, tad ielūkojas aizskatuvē, kā notiek izrādes uzbūve.
Rita savulaik strādājusi plecu pie pleca ar daudziem izciliem meistariem – Oļģertu Kroderu, Feliksu Deiču, Rolandu Atkačūnu, Ditu Lūriņu, bet viņai ļoti patīkot strādāt arī ar jaunajiem režisoriem – Viesturu Meikšānu, Elmāru Seņkovu, Valteru Sīli. No sarunas noprotams, ka Ritai patīk kārtība, noteiktība un arī pilnīga skaidrība par izrādē notiekošo. Ar jaunajiem režisoriem reizēm esot mazliet sarežģītāk, jo to iestudējumos ir mazāk konkrētības un pieturas vietu, aiz kā izrādes vadītājai aizķerties, lai process noritētu gludi. Kā piemēru Rita rāda šīs dienas izrādes eksemplāru – ar viņas roku burtnīcā sarakstītās piezīmes, pēc kurām tad arī skatuves norises tiks vadītas. "Šajā izrādē teksta nav gandrīz vispār, viss ir uz kustību, bet aktieriem un tehniskajiem nav, pēc kā orientēties. Tad nu man te viss sarakstīts – kurš ko dara, kurš kur iet, jo mēģinājuma procesā es visu pierakstīju. Un nākošajā mēģinājumā man aktieri nāca un prasīja – bet ko es te darīju? Tad nu es sev vien saprotamā valodā uztaisīju un pierakstīju to kopējo bildi. Elmārs Seņkovs apskatījās manas piezīmes un tā arī teica, ka no tā neko nesaprotot. Man gan te viss skaidrs," savus pierakstus rāda Rita.
"Es jau neesmu nekāds zelta gabaliņš, es varu pateikt arī skarbāk vai dažreiz pietiek pat ar skatienu skatuves puišu virzienā, lai viss notiktu, kā iecerēts. Jo ir jābūt tā, kā ir jābūt, un viss," atklāj Rita.
Arī mēs esam liecinieki viņas prasmei, nevienu neaizvainojot, aizstāvēt trupas intereses un panākt savu, runājot ar televīzijas kolēģiem, jo mēģinājuma ieraksts daudzo gaismas piekoriģēšanas epizožu dēļ ir neglābjami ievilcies, aktieri jau ir paguruši un vēlas nelielu pauzīti, saprotot, cik vēl ir jāizdara, un vakarā taču vēl ir jāspēlē pati izrāde. Tad nu pie pārrunām trupas vārdā ķeras Rita:
Rita: Ko TV saka?
Aktieris: Pusdienu pauzi viņiem vajagot.
Rita: Viņi vienkārši paši grib ēst, es domāju.
Aktieris: Bet aktieri jau arī nevar izturēt. Ēst ne, bet mazu pīppauzīti vajag (aktieri nobalso par mazu pīppauzīti).
Rita: Jā, Lauriņ (TV ieraksta režisore Laura Hirša), mums ir jāsakārto skatuve – 15 minūtes, un tad ejam uz priekšu. Ēdīs pēc tam. Un jūs (aktieriem) – fiksi pīppauzē un atpakaļ.
Rita atzīst, ka viņa aktierus ļoti mīl, jo laikam tomēr aktieri teātrī ir galvenais – bez viņiem jau mēs visi varam iet mājās.
Vaicāta par Liepājas teātra zelta laikiem, Rita bez domāšanas atbild, ka tie vēl tikai nāk. Visos teātros esot labāki un sliktāki laiki, kāpumi un kritumi, "Spēlmaņu nakts" balvu birums un tukšie gadi. Šobrīd šķiet, ka Valmieras teātris esot uz pacēluma viļņa, bet labu laiku viņiem galīgi negāja tik spoži. Visu laiku jau nevar noturēties vienā līmenī. Bet par vienu gan Ritas kundze ir pārliecināta:
"Liepājas teātrim zelta laiki vēl noteikti ir priekšā. Būs, būs!"
Citi "Provinces" stāsti
Liepājas teātrī viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
