Frankfurtes starptautiskajā grāmatu gadatirgū var atrast visu, ja vien zina, ko meklē.
Ārpus ētera
Dzejnieka Imanta Ziedoņa Murjāņu vasaras mājā var nonākt pa dažādiem ceļiem. Var caur lasīšanu. Caur ''Epifānijām'' un caur "Poēmu par pienu". Var internetā sameklēt "ziedonamuzejs", tad sazvanīties un norunāt tikšanos. Var braukt ar mašīnu un navigatorā ierakstīt Murjāņu adresi. Var braukt ar autobusu un iet kājām. Esot jāiet kādas 15 minūtes. Pa to laiku var atstāt aiz muguras pilsētas domas. Visādi var... Visādi var nonākt muzejā, kurš tikai vēl top. Mēs atbraucam ar Latvijas Radio mašīnu.
Okeāna viļņu skaņa fonā – tā ir neatņemama Sīrančas sarunu sastāvdaļa. Tas sākās sen. Pirms vairāk nekā 40 gadiem, kad vairāki Amerikas latvieši satikās Sīrančā – vietā, kura atrodas apmēram divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Sanfrancisko.
Operas „Makbets” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā es īpaši gaidīju režisora Viestura Meikšāna dēļ. Gaidīju un ne tikai nevīlos, bet baudīju un priecājos. Par veiksmi, kurā saslēgušies visi operas elementi, nekā lieka vai traucējoša. Pārliecinoši no sākuma līdz beigām. No „Radību kora” zemzemē līdz jaunajam troņmantniekam beigās.
Naivums uz skatuves ir lietots kā ierocis, kurš atbruņo skatītāju. Tas skatītājs jau tāpat nāk no kādas pilsētiņas (varbūt Liepājas) vējainajām ielām, nāk no savām ikdienas gaitām, no brokastīm un steidzīgām sarunām ar bērniem pirms skolas; no darba nepatikšanām un no mirkļiem, kuri apstādina. Nevaru atcerēties nevienu citu tik emocionālu režisores Gaļinas Poliščukas iestudējumu.
Zandere smejas. Televīzija filmē Zanderi. Nora Ikstena raud. Žolude ir ļoti nopietna. Baiba sāk runāt par audiogrāmatām. Vēsturnieks stāsta. Kafija dziest. Gundars Āboliņš joprojām lasa. Tik dažādas emocijas no viena procesa – no lasīšanas.
Es nebiju Deivida Bovija fane. Es maz par viņu zināju. Es nebiju salikusi kopā visu, kas ar viņu saistās. Tēlus, filmas kadrus, dziesmas, kostīmus.
Režisors tīra gailenes un basām kājām staigā pa savas lauku mājas pagalmu. Viņam tur galva nestrādājot darba virzienā. Viņa mentālā higiēna ir ģimenē un laukos. Tur dažreiz nevelk krāsns, tad vajagot palīdzēt ar īstām avīzēm.
Es neesmu decembrī atradusi gailenes, esmu tikai par tām lasījusi sociālajos tīklos. Es tomēr esmu dzirdējusi paroles pirmo daļu: Smaržo sēnes. Tas ir Gunāra Priedes 1967.gada lugas nosaukums. Valmieras teātrī to 2015. gadā iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Lugas teksts papildināts ar protokolu tekstiem par lugas apspriešanu un aizliegšanu, par amatu zaudēšanu tiem, kuri mēģināja iestudēt vai atbildēja par repertuāru.
Tu ieej muzejā, kuram baltas un tukšas sienas. Tu ieej muzejā, kur tikai vietām ar celtniecības līmlentu iezīmēta vieta, kur nākotnē būs Džemmas Skulmes vai kāda cita mākslinieka darbi. Tu uzkāp bēniņos. Tu nokāp zemzemē, kur divi stāvi zem zemes, arī jaunā izstāžu zāle. Un tu vari tikai iedomāties, kāds Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) būs tad, kad būs iekārtota ekspozīcija. Tu vari tikai izfantazēt muzeju atvērto durvju dienās vēl līdz 16.decembrim. Tad sāksies lielie muzejnieku darbi ekspozīcijas iekārtošanā.
Vientuļš cilvēks. Katrs no viņiem – vientuļš. Katrs mēģina pielāgoties savam rāmim. Kā nu prazdams. Sterila skatuve. Gleznu galerija fonā portretu galerijai. Melnbalti tērpi. Vairāk melni. Kāds izgaismojas, kļūst krāsains. Kādi aizkari aizvelkas. Kaut ko atklāj. Kaut ko apklāj. Galdauts – galdu. Gultas pārklājs – gultu. Dūmi kūp no cigaretēm. Vēlāk dūmi aizklāj visu laukumu. Vientuļš cilvēks dūmos. Izrāde „Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī.
Vispirms dažas svarīgas ziņas Lailas Pakalniņas filmas „Ausma” sakarā. Tā jaunākā ir tā, ka Tallinas kinofestivālā „Melnās naktis” filmai piešķirta balva par labāko operatora darbu. Otra ziņa - filmu „Ausma” pašlaik demonstrē gan Rīgā, gan citur Latvijā. Tālāk par to, kā es kļūdījos, filmu skatoties, un ko es domāju pēc tam. Subjektīvā ziņa - filma ir absurda šausmu filma par domāšanas trūkumu.
Aiz katra laureāta ir emocijas. Un aiz katra laureāta stāv lamatas, kurās var iekrist nemanot - var sakāpt galvā, var zaudēt realitātes sajūtu un vēlmi grūti strādāt. Bažas par jaunajiem, kuri saņem lielās balvas. Tas nav nekas neparasts un jauns. Tikai jaunie katrreiz ir citi. Tāpēc bažām katrreiz cita tonalitāte.
Tuvojas Eduarda Smiļģa dzimšanas diena – 23. novembris. Pagaidām Rīgā ir mitrs un silts, bet bija kāds gads, kad vajadzēja braukt cauri sniegputeņiem, lai nokļūtu „Spēlmaņu naktī”. Smiļģa dzimšanas dienā tradicionāli tiek izdalītas balvas teātra mākslā - simboliskas skatuves naglas.
Ceļš no Rīgas uz Liepāju šoreiz ir mazliet dīvains, jo apkārt vēl diezgan zaļš, ganās govis un aitas. Tāds dīvains ir 2015. gada novembris. Tas ir novembris, kad Rīgai joprojām nav savas akustiskās koncertzāles. Toties notiek Liepājas jaunās koncertzāles atklāšana. „Lielais dzintars” ir gatavs mirdzēt, zaigot, spoguļoties, spēlēties, bet pats galvenais – skanēt. Skaisti, plaši, lielās zāles otrajā balkonā pat vārda tiešā nozīmē - reibinoši.
Tas varēja notikt tāpēc, ka viņš nesmēķēja. Viņš papirosus attina, tabaku iemainīja pret nepieciešamām lietām vai maizi. Papirosu papīrīšus viņš aprakstīja un slēpa. Tā līdz mums nonākusi Artūra Stradiņa Vjatkas labošanas darbu nometnes dienasgrāmata no 1942.gada 1. janvāra līdz 31.decembrim.Tagad šos īsos teikumus par dzīvi lasa aktieris un režisors Boriss Pavlovičs izrādē "Vjatlags" Rīgā, Talsu ielas zālē. Vienā stundā izlasāms viens gads.
Frankfurte. Jūs jautāsiet, vai es te redzu ko īpašu uz ielām bēgļu krīzes sakarā. Nē. Viss izskatās apmēram tāpat, kā pagājušajā gadā ap šo laiku, kad Frankfurtē sabrauc grāmatizdevēji, autori, tulkotāji, grāmattirgotāji no visas pasaules, lai piedalītos pasaules lielākajā grāmatu gadatirgū.
Es neesmu alpīniste, bet man ir vilkme tikt līdzi lielām domām. Pēdējās nedēļas liek atkal un atkal salāgoties ar lielo domu domātājiem. Ar Mihailu Bulgakovu, kura „Meistars un Margarita” piedzīvoja pirmizrādi latviešu teātrī; ar Ojāru Vācieti, kurš to konģeniāli iztulkojis; ar Imantu Ziedoni, kura domas par Raini no jauna lasāmas grāmatā „Mūžības temperaments. Studijas par Raini.”; ar pašu Raini, kuram veltīta konference pašlaik notiek Rīgā. Konference ar daudznozīmīgu nosaukumu „Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks”. Un Josifu Brodski, kura dzeju gaidām Rīgā, bet viņu negaidīti konferencē citē Vita Matīsa.
Jums droši vien šķiet pazīstams vārds „Makondo”. Gabriela Garsijas Markesa un viņa „Simts vientulības gadu” sakarā. Nekad neeksistējusi vieta. Par „Makondo” bēgļu nometni Vīnes nomalē savulaik esot nodēvējis kāds nepazīstams meksikāņu rakstnieks, tagad vairs neviens nezinot, kā šo vietu sauc īstenībā, bet ārēji tā maz atbilstot Markesa romantiskajam aprakstam.
Šī nedēļa pagāja vienā lasīšanā - radio studijā aktieris Gundars Āboliņš kā vienmēr hipertalantīgi lasīja desmit grāmatas, kuras skanēs „Radio mazajā lasītavā”; dzejnieki lasīja savus dzejoļus, trenējoties Dzejas dienām un „Dzejkoncertam”; Jaunā Rīgas teātra izrādē „Soņa” Jevgēnijs Isajevs lasīja Tatjanas Tolstajas stāstu „Soņa”, bet es pati – to visu klausījos un no klausīšanās brīvajos brīžos lēni un klusiņām lasīju Alises Manro stāstus „Dārgā dzīve”.
Rīga - Jasmuiža - Rīga. Māls. Lins. Metāls. Koks. Rainis. Dzeja. Šonedēļ Raiņa muzejā „Jasmuiža” kurināja tradicionālo augusta cepli un atklāja atjaunoto muzeja ēku – Latgales tradicionālās kultūras un amatu māju ar Latgales keramikas ekspozīciju un izstādi „Četri stūri - Latgales amatu pamati”.
„Patiesībā prezidents bija ļoti apmierināts, ka mūsu valsts šādi paglābusies no visādiem šaubīgiem darījumiem. Un turklāt prezidentam tagad nevajadzēja melot. Melot prezidentam it nemaz nepatika. Pat zinot, ka tad, ja ir īstas nepatikšanas, piespiedu meli ir atļauti. Protams, tikai ārkārtas gadījumos, ja nav nekādas citas izejas. Piemēram, ja jāglābj sava valsts no kara.” – tās ir rindas no igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmatas „Prezidents”.
Es nācu uz darbu pa Jaunielu. Doma laukumā pašlaik fotoizstāde par folkloras festivāla "Baltica" vēsturi, un pašā priekšā fotogrāfija no 1988.gada svētkiem - pilns Doma laukums ar cilvēkiem, Radio nams, operatori un fotogrāfi uz Radio nama balkoniņa. It kā tipisks skats lielos tautas saietos. Un tautai izšķirīgos brīžos. Namam, kas savulaik celts kā banka, laiki un cilvēki iedevuši jaunu un ļoti būtisku jēgu, ja gribat - arī pievienotās vērtības viedokli.
Tik galēji sakāpināta ir Mācekļa šaubu smaile Mariusa fon Maienburga lugā „Māceklis” režisora Viestura Meikšāna versijā, mūsdienu cilvēka fobijas izspēlējot ar trim JRT aktieriem – Vili Daudziņu, Elitu Kļaviņu un Gati Gāgu. Katrs no viņiem ir vienlaikus šaubas, apliecinājums, sludinātājs, māceklis, skolotājs un tā tālāk. Un nevienam nav taisnība.
„Dārgais draugs! Rakstu jums no Cīrihes, kur atkal atvadājos, tādēļ, ka Kastaņjolā vairs nevarēju izturēt un meklēju atkal tikt pie veselības un darba…”, tā 1912. gada jūlijā Aspazija raksta vēstulē izdevējam un literātam Ernestam Birzniekam-Upītim, piekodinot par šo korespondenci Rainim, kurš palicis Kastaņjolā, neteikt ne vārda.
Sākumā viss bija mierīgi. Autobuss brauca. Nogurusī daudzbērnu māte (bez bērnu klātbūtnes) kārtīgi izvandījās pa saviem daudzajiem maisiņiem un pabrokastoja. Šoferis uzdeva dažādus uzvedinošus jautājumus par to, vai gadījumā pēc tik pamatīgas ēšanas autobusā nepaliks netīrumi.
Berlīnē viņa sameklē savu bērnības adresi – Meinekestrasse 9. Viņa ieiet savā bērnības mājā. Tagad tur ir viesnīca „Hotel Residenz Berlin”. Un seko neiedomājams pārsteigums – viņa ierauga ozolkoka bufeti, kas kādreiz stāvēja ēdamistabā, bet tagad - viesnīcas reģistratūrā.
Lielos pasākumos, kur pulcējas daudz ieinteresētu ļaužu, mediji parasti iekārto arī savu telpu – mobilo studiju, stendu vai diskusiju vietu. Pasaulē tā ir pierasta prakse, ka, piemēram, Frankfurtes grāmatu gadatirgus hallēs ir īpaši ARD, ZDF un citu mediju stūrīši un pat reprezentabli stūri, kur notiek tikšanās, sarunas un tiešraides. Tas vēstījums šādām mediju mobilajām aktivitātēm ir ļoti vienkāršs: „Mēs esam šeit, turpat, kur mūsu klausītāji un skatītāji.”
Ja Imants Ziedonis toreiz, Atmodas gados, nebūtu Roaldam Dobrovenskim apjautājies: "Kā iet ar "Tavu Raini"?" un nebūtu devis drosmi, ka vajag turpināt, varbūt mums tagad nebūtu romāna "Rainis un viņa brāļi. Dzejnieka septiņas dzīves". Romānu viņš sāka rakstīt 1987.gadā. Grāmata iznāca 1999.gadā.
Valmieras Drāmas teātris prot atcerēties un būt kopā ar savējiem. Tā tas ir ar režisoru Oļģertu Kroderu. Viņš dzīvoja teātrī, strādāja, ēda "Rātes vārtos", modās, kad modās, un bija teātrī.
Šis Deviņdesmitgadnieks uzdod ļoti daudz jautājumu. Ja viņam neatbild, tad viņš mēdz pārjautāt, kamēr saņem konkrētu atbildi. Tas reizēm var būt ļoti kaitinoši. Šis Deviņdesmitgadnieks ir Latvijas Radio, kura dzimšanas diena ir 1925. gada 1.novembris. Viņš negrib „izkāpt pa logu”, atbildes nesaņēmis. Viņš nedumpojas, viņš jautā.
Pēc filmas "Uz spēles Latvija" uzreiz gribēju zvanīt režisoram Pēterim Krilovam vai vismaz sūtīt īsziņu, tomēr to neizdarīju. Filma tomēr nelika mierā - atgādinot par jautājumiem, kuri nepieder tikai vēsturei vien.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
