Ingvilda Strautmane: Cīrihē viņai patika

„Dārgais draugs! Rakstu jums no Cīrihes, kur atkal atvadājos, tādēļ, ka Kastaņjolā vairs nevarēju izturēt un meklēju atkal tikt pie veselības un darba…”, tā 1912. gada jūlijā Aspazija raksta vēstulē izdevējam un literātam Ernestam Birzniekam-Upītim, piekodinot par šo korespondenci Rainim, kurš palicis Kastaņjolā, neteikt ne vārda.

Dārgie draugi! Rakstu jums tagad, atgriezusies no Cīrihes. Biju tur tikko, lai noskatītos Cīrihes teātrī Alvja Hermaņa iestudētās ”Skaistākās nāves ainas pasaules operas vēsturē” („Die schoensten Sterbeszenen in der Geschichte der Oper”, Schauspielhaus Zuerich). Citi uzskata, ka precīzāk būtu teikt „Skaistākās miršanas ainas…”, jo galu galā operās šis process ir padarīts ilgs un bezgala skaistas mūzikas pavadīts. Un process ir ietilpīgāks par rezultātu.

Pirms atrast pārbūvēto Cīrihes kuģubūvētavu (Schiffbau), kura kopš 2000. gadā ir pilntiesīga teātra daļa ar trim spēles laukumiem (vienā no tiem – „Schiffbau Box” arī tiek spēlētas „Skaistākās ainas…”), es sameklēju kādu citu adresi. – Usteristrasse 14. Laikapstākļi mani Cīrihē neglauda – lietus, slapjš sniegs, krusa un negaiss, tomēr mūsdienu tehnoloģijas palīdz arī svešās pilsētās nekļūdīgi atrast adreses pat sliktos laikapstākļos.

Usteri ielas 12. numurs , tad – 14., bet nav tā, ko es meklēju, līdz apeju ap stūri – un ir! Plāksne, kur lasāms, ka šajā namā 1912. gadā dzīvoja latviešu dzejnieki Rainis un Aspazija. Tagad šī nama pirmajā stāvā atrodas smalks apģērbu veikals, bet garām brauc tramvajs.

Ilgi gan viņi te nedzīvoja, Roalda Dobrovenska grāmatā „Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves” lasāms tā:

„Pirmos trīs mēnešus viņi nodzīvoja Cīrihē. Un viss būtu tā nekas, bet pēc nedēļām trim tur sabrauca kādi divsimt latvieši. Kāpēc cilvēki tā mainās ārpus dzimtenes? Kāpēc emigrantu vide pēc mēneša atgādina bundžu ar zirnekļiem? Elza pret to visu izturējās mazliet citādi. Elza, kā liekas, klusībā izbaudīja to, ka neviena ievērojamāka par viņu šeit nav. Vismaz līdz tam laika, kad ieradās Jansons.”

Un tālāko jau jūs zināt - siņjors un siņjora Nagliņi pārceļas uz Kastaņjolu un Latvijā atgriežas tikai 1920. gadā. Godinot dienu, kad Rainis un Aspazija pēc Šveices trimdas atgriezās dzimtenē, 10. aprīlī pie Nacionālā teātra notiks zibakcija “Rainis un Aspazija atgriežas Rīgā”. Pēc ierašanās Rīgas Dzelzceļa stacijā Rainis un Aspazija, svinīgā gājiena pavadīti, devās uz Nacionālo teātri, kur notika abu literātu godināšana un sveikšana, to žurnālā “Jaunības Tekas” 1920. gada maija numurā aprakstījis Līgotņu Jēkabs.

...bet ārzemēs Elza esot labi jutusies tikai Cīrihē, viņa tur arī atgriezās, lai atgūtu spēkus un veselību. Rainis palika Kastaņjolā. Ernestam Birzniekam-Upītim viņa rakstīja:

„Es jūliju, augustu un septembri būšu viena pate še, Cīrihē, jo es turienes (Kastaņjolas) klimatu un apstākļus nepanesu, kamēr viņam turpretim apstākļi patīk, un arī klimats viņa slimajiem nerviem ir ļoti noderīgs. Es visu laiku tos apstākļus un klimatu tur nepanesu, bet es jau sen biju atsacījusēs un nedzīvoju savu dzīvi, bet viņa.”

Aspazija lūdz Rainim par šo korespondenci neminēt ne vārda…

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti