Ingvilda Strautmane: Domu alpīnisti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Es neesmu alpīniste, bet man ir vilkme tikt līdzi lielām domām. Pēdējās nedēļas liek atkal un atkal salāgoties ar lielo domu domātājiem. Ar Mihailu Bulgakovu, kura „Meistars un Margarita” piedzīvoja pirmizrādi latviešu teātrī; ar Ojāru Vācieti, kurš to konģeniāli iztulkojis; ar Imantu Ziedoni, kura domas par Raini no jauna lasāmas grāmatā „Mūžības temperaments. Studijas par Raini.”; ar pašu Raini, kuram veltīta konference pašlaik notiek Rīgā. Konference ar daudznozīmīgu nosaukumu „Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks”. Un Josifu Brodski, kura dzeju gaidām Rīgā, bet viņu negaidīti konferencē citē Vita Matīsa.

Viņi modelē nākotnes domas. Vai atsaucamies? Viņi sajūt tās lielās un sīkās vibrācijas Visumā un cilvēkā kā Visuma daļā. Imants Ziedonis esot bijis nīgrs, kad citi netika viņa domai līdzi. Nez, kā Rainis?

Vai tiku Vitas Matīsas domai līdzi par rakstnieku – trimdinieku? Viņa konferencē runāja par Kastaņjolu kā Raiņa simbolisku atjaunotnes vietu. Vita Matīsa uzsver, ka trimdas apstākļiem ir savi ieguvumi, kurus atzīmējis Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis:

„Trimda ārkārtīgi paātrina cilvēka citos gadījumos profesionālo bēgšanu vai ieslīgšanu izolācijā. Stāvoklis, kad viss, kas šim cilvēkam atlicis, ir viņš pats un viņa valoda. Nekas un neviens vairs nenostājas to starpā. Trimda acumirklī aizved tevi tur, kur  parasti nokļūšanai vajadzīgs viss mūžs.”

Varbūt lielās domas pašas par sevi rada rakstniekam un domātājam garīgas trimdas sajūtu, ne pašu trimdu? Varbūt.

Žurnālistiem ir tā iespēja retu reizi parunāties ar virsotnēm. Mazliet tikt līdzi. Mazliet palikt iepakaļ. Un tomēr pieskarties.

Šis rudens un tās virsotņu vibrācijas man liek atcerēties kādu pavasara sarunu ar Imantu Ziedoni. Viņam togad palika 70. Viņš piekrita atnākt uz radiosarunu, viņš teica, ka viņam esot tik daudz laika, cik man vajagot, un mēs spēlējām vārdu spēles. Kādu laiku. Līdz negaidīti aizspēlējāmies līdz vārdam „Prieks”.

Un viņš teica:

„Tautas dziesma māca strādīgam būt, bet tas ir par maz. Sunītis augu dienu ķer savu asti, un kaķītis visu dienu ir kustīgs un darbīgs, bet darbīgam būt -  tas ir par maz. Gudram jābūt. Darbīgumam jābūt gudram. Un darbīgumam ir jābūt skaistam. Rezultātā, ja cilvēks ir darbīgs un gudrs, tad viņš jau arī ir skaists, bet tam visam tā jābūt kopā. Jābūt skaistam un priecīgam. Priecīgam pašam par sevi, ka tu tāds esi, ka tu esi tik darbīgs, ka tu esi tik gudrs, ka tu esi tik skaists, ka tu esi tik priecīgs. Priecāties par to vien.”.

Tik vienkārši un tik gudri. Katru reizi, kad es šos vārdus klausos tajā nu jau vēsturiskajā ierakstā, es tajos atrodu jaunu jēgu. Es priecājos par virsotnēm, kurās netikt. Jo citādi jāmeklē jaunas. Cik bieži mums iznāk laika domāt par virsotnēm? Es neesmu alpīniste, bet man ir vilkme uz lielām domām. Kaut drusku tuvāk tikt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti