Ingvilda Strautmane: Krāsns un dzeja Jasmuižā

Rīga - Jasmuiža -  Rīga. Māls. Lins. Metāls. Koks. Rainis. Dzeja. Šonedēļ Raiņa muzejā  „Jasmuiža”  kurināja tradicionālo augusta cepli un atklāja atjaunoto muzeja ēku – Latgales tradicionālās kultūras un amatu  māju ar Latgales keramikas ekspozīciju un izstādi „Četri stūri - Latgales amatu pamati”.

Mēs uz Jasmuižu aizbraucām šīs vasaras karstākajā ceturtdienā. Kādreizējās muižas pagalmā ziedēja samtenes (kādreiz puķes gan ārā, gan iekšā kopa un loloja Raiņa māsa Līze, tagad - muzeja darbinieces). Gaiss bija tāds sanošs, un klusums – teju ar roku sataustāms. Jasmuižas muzeja saimniece Solvita Brūvere teica, ka Jasmuižas klusumā varot dzirdēt, kā putni dzied un āboli krīt, bet lielās lapegles - tās, pretī ceplim - esot tik senas, ka droši vien Raini redzējušas. Vai Rainis – viņas. Raiņa simtgadē sastādītās liepas labi noaugušas 50 gadu garumā, bet šogad iestādīts osis, lai atgādinātu ošu saikni ar vārdu „Jasmuiža”. Stāsta, ka tas cēlies no krievu vārda „jaseņ” - „osis”. Ošu muiža. Ošu vieta. Sākumā – pat „Jašmuiža”, vēlāk labskanības dēļ – „Jasmuiža”, bet upīte – Jaša. Rainim patikuši ūdeņi, Līze viņam rakstījusi par to, kā Jasmuižā izskatās, Rainis priecājies, ka būšot upīte, kur makšķerēt vai vēžus ķert.

Un viņš arī ģimnāzijas un universitātes brīvlaikos braucis uz Jasmuižu, te viņam gan pirmās mīlestības domas, gan šaubas - būt vai nebūt dzejniekam… Topošais dzejnieks šajā „jaunu dienu zemē” mēdza uzturēties no 1883. gada līdz 1891. gadam, jo šajā laikā muižu nomāja un tajā saimniekoja Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns.

Jānim gan tā saimniekošana vai ļaužu izrīkošana nav padevusies, viņa domas kavējās starp miegu un nomodu.

„Taču ir rīts, parasts pavasara rīts Jasmuižā. Pēc papiņa aiziešanas Jānis vēl pagulšņāja… Brīžos starp miegu un nomodu laiks tāpat zaudē savu noteiktību kā miegs. Tas izstiepjas, sekunde kā piepūšamais maiss var ietilpināt sevī pusgada notikumus. Vai arī minūtes, taisni otrādi, saspiežas ļoti blīvā vielā: aizver plakstus uz brīdi - stunda pagājusi. Līze, tēvs dikti dusmojas. Bet tu taču negribēji… Gluži vienkārši, tur, pussnaudā, saldi būt un palikt, saldāk nekā miegā, saldāk nekā nomodā,” tā raksta Roalds Dobrovenskis romānā „Rainis un viņa brāļi”.

Mums šajā Jasmuižas braucienā vēl daudz jāredz - kā māls pārtapis krūzēs, velnos, šķīvjos un podos, spēlējas glazūru krāsās; kā keramiķu paaudzes godinātas svečturu figūrās; kā linu striķis vijams, kāds bijis jaunās sievas pirmās nakts krekls, kādas izskatās „petērnes”, ar kurām vīriem labi ziemā staigāt; kādas tās alus krūzes ar sejām, bārdām un svilpavniekiem - kad krūze tukša, var uzsvilpot, lai nes jaunu. Vienai keramiķa Ādama Kāpostiņa krūzei dzejnieka sejas līdzība un uzraksts „Jānis Rainis”. Ne to vien viņš uz krūzēm sarakstījis - dzejoļus, dzīvē noklausītus vārdus – latviski, latgaliski, krieviski, tagad var mēģināt boksterēt. Ādamam Kāpostiņam (1905-1987) šovasar nosvinēta 110. dzimšanas diena,  bet Jasmuižā tagad apskatāma viņa unikālā,  zaļganā podiņu krāsns, kas pārvesta no Pušas un restaurēta.

Tāda,  paša keramiķa darināta, podiņu krāsns varētu būt vienīgā ne tikai Latgalē un Latvijā, bet arī pasaulē - katrs podiņš – atšķirīgs, krāsas – arī dažādas; vidū – uzzīmēta ainiņa ar veselu stāstu, pa augšu figūriņas – vāveres un citi dzīvnieciņi. Vinsents Kūkojs Ādamu Kāpostiņu nodēvējis par „latviešu Vinsentu van Gogu”.

Ar krāsnīm, podiem un visiem četriem stabilajiem Latgales amatu stūriem aizrāvusies, pavisam aizmirsu atgādināt, ka 11. septembrī 150. gadu jubileja būs Rainim. Vai Jasmuižā svinēsim? Vai Rīgā, Slobodskā? Vai Kastaņjolā? Septembris ir tik tuvu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti