Ingvilda Strautmane: Kad smaržo sēnes

Es neesmu decembrī atradusi gailenes, esmu tikai par tām lasījusi sociālajos tīklos. Es tomēr esmu dzirdējusi paroles pirmo daļu: Smaržo sēnes. Tas ir Gunāra Priedes 1967.gada lugas nosaukums. Valmieras teātrī to 2015. gadā iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Lugas teksts papildināts ar protokolu tekstiem par lugas apspriešanu un aizliegšanu, par amatu zaudēšanu tiem, kuri mēģināja iestudēt vai atbildēja par repertuāru.

Vienīgā padomju gados aizliegtā latviešu luga sākas tā.

„Pirmais cēliens.

Istaba blakus hallei kādā mājā Mežaparkā, agrākajā Rīgas patriciešu vasaras mītņu rajonā pie Ķīšezera. Uz halli ved arka, kam priekšā var aizvilkt smagu aizkaru. Ārdurvis, durvis uz citām telpām un kāpnes uz augšstāvu atrodas tālāk, dziļumā, un nav redzamas.”

Vēlāk mēs uzzinām, ka šo māju sargā milicis, bet te dzīvo Kārlis Raubēns, kuram pašlaik tiek svinēta 80. dzimšanas diena. Viss notiek smalki – ar kulinārijas skolas audzēknēm, kuras apkalpo viesus, ar šoferi, kuram „jābūt visu citu šoferu paraugam”, ar augstiem viesiem, pat no ārzemēm. Šo smalkumu iztraucē Mirdza Kēlerte. Viņa, iespējams, zina paroles otro daļu, bet mēs to neuzzinām, jo Gunārs Priede, šo atbildi lugā neatklāj. Iespējams, tādas otrās daļas nemaz nav.

Režisors aktierus burtiski „iespiedis” starp skatītājiem – viņiem nav, kur palikt, vai nu jāskatās kādam no publikas acīs, vai zemē. Viņiem ļoti vienam otru jājūt, jo daudzus dialogus aktieri runā ar mugurām viens pret otru. Tā nav tikai kāpņu telpa, kuras saspiestībā norisinās liela daļa lugas darbības, tā ir arī tā laika domu un cilvēku saspiestība. Mēģinājums piegriezt pēc viena ģīmja un līdzības, nogludināt tos, kuri atšķiras. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa visus personāžus ietērpusi nemīlīgas krāsas vienādos halātos, tikai statusa simboli katram savi, piemēram, pērļu kaklarota Raubēna sievai Tamārai. Lietussargi arī visiem vienādi – melni un saliekami. Kubi – arī vienādi, tomēr domāšana atšķiras.

Vai smalkajiem viesiem pateikt, ka pagrabā ir miris cilvēks un balli pārtraukt, vai izlikties, ka nekas nav noticis? Tāda ir dilemma, ar kuru jātiek galā ģimenei ar biedra Zariņa palīdzību. Visvairāk dumpojas Kārļa Raubēna mazmeita Anna, tāpēc viņa jānoklusina. Un tad, kad varētu šķist, ka viņa tūlīt pametīs šo apsargāto māju Mežaparkā, viņa saka: “Nekur es no šejienes prom nebēgšu…” Viņa grib atrast paroles otro daļu.

Galvenais varonis Kārlis Raubēns lugā nemaz neparādās. Taču vērīgi prāti tālajā 1968. gadā viņā saskatīja Jāni Kalnbērziņu (1959.- 1970. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija  priekšsēdētājs), ko gan autors diezin vai tik konkrēti bija domājis. Un lugu aizliedza. Šodien labi nolasāms ir stāsts par nomenklatūras klātbūtni un tās atsvešinātību. Mainījušās iekārtas, laiki un amatu nosaukumi, bet nomenklatūras tieksme pēc īpašām privilēģijām – ne. Iespējams, grūtāk nolasīt vēl citus slāņus – Annas palikšana šeit un aizbraukušie; runāšana un domāšana pretī vispārpieņemtajam - arī šodien tā var būt bīstama, ja esi kādā partijā, bet domā savu domu. Režisors Mārtiņš Eihe, iestudējot Valmierā Gunāra Priedes lugu „Smaržo sēnes”, domājis par visiem šiem slāņiem - gan mainīgajiem, gan tiem, kuri izspēlējas dažādos laikos ar dažādām variācijām, bet patur vienu jautājumu – par dubultmorāli.   

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti