Citam tā tiek par debiju, par pirmo vai otro plānu, citam – par mūžu. Un tieši cilvēkiem, kuri apbalvoti par mūža ieguldījumu latviešu teātra mākslā, būs veltīts svētdienas „Kultūras Rondo”. Šo cilvēku balsis jau kādu nedēļu nodarbina mani, klausoties Latvijas Radio arhīva ierakstus.
Viņiem visiem skan aplausi. Parasti - zāle pieceļas kājās. Viņi saka atbildes runas, kurās bieži skan paldies visiem, ar kuriem kopā radīti skatuves brīnumi mūža garumā. Skan paldies partneriem, ģimenei un skatītājiem, citi saka paldies arī vērtētājiem.
Tajā brīdī, kad es nolēmu, ka veidošu raidījumu, atgādinot visus, kuri saņēmuši „Spēlmaņu mūža balvas”, es vēl nenojautu, cik daudz emociju radīs šis meklēšanas process. Es klausījos balsis, bet atdzīvojās tēli un telpas, runāja cilvēki, kuri nu jau uz pasaules teātri noraugās no citām dimensijām.
Ir tādas atbildes runas, kuras gribētos citēt, ierāmēt un atgādināt. Runas, kurās ir kas vairāk par paldies. Tajās ir mūžā izauklētas atziņas par aktiera likteni.
Tā Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša, kura reti kad piekrīt kādai intervijai, balvu saņemot, teica:
„Es dzīvojos ar vienu pieņēmumu, kuru nevar pierādīt, un tas ir apšaubāms. Un tas ir, ka katram aktierim ir sava liktenīgā zvaigzne, un tās ir tik dažādas savā lielumā un spožumā, un tās lielums ir ietverts robežās. Tu nevari izlūgties vairāk un nevari pieprasīt vairāk. Nežēlīgas robežas. Tevi paceļ saulītē, tevi pagrūž zem ūdens, tevi pakļauj nemitīgam sevis patēriņam, pat līdz tādam niekam kā veselība. Man garajos darba gados ir laimējies satikt daudzus izcilus māksliniekus, kas man devuši ļoti daudz, un es esmu egoistiski ņēmusi. Un tāpēc man ir izdevies izsmelt to savu liktens zvaigznīti. Un es esmu laimīga. Un kļūst pilnīgi un nesvarīgi, kāda tad ir tā mana zvaigzne...”
Pārsteidzoši asprātīga un dzirkstoša bija Velta Līne, ļoti cienījamos gados saņemot balvu kā gada aktrise par lomu izrādē „Divas sirdis”, viņas kontā jau iepriekš bija balva par mūža ieguldījumu:
„Šī iestudējuma laikā notika tāds brīnums, dēļ kura mēs vispār esam uz skatuves. Normālie cilvēki brīnās - ko viņi tur cieš? Bet mums mēģinājumu un izrādes laikā notika tas brīnums, kad eņģelis skāra mūsu plecus. Tas ir mirklis, kura dēļ vērts dzīvot uz skatuves. Ne vienmēr viņu var sagaidīt. Paldies, ka tas notika šoreiz, šajā izrādē. Un vēl es gribu pateikt – katrai lietai ir divi gali. Pirms trim gadiem dārgā žūrija man pasniedza balvu – par mūža ieguldījumu. Tas būtu vienā galā. Tagad es esmu saņēmusi balvu par galveno aktrisi kādā lugā. Ja rēķina uz priekšu vai atpakaļ, tad, Dievs dos, man būs par debiju!” (Aplausi.)
Un negaidīti savā manierē, spējot dažās minūtēs izspēlēt gan traģēdiju, gan komēdiju, savu bezmiega sāpi izteica režisors Oļģerts Kroders, svinot savu 90. dzimšanas dienu, jo mūža balvu jau viņš bija saņēmis:
„Kas notiks ar Latviju? Es gaidu, kad beidzot piedzims tas cilvēks, kuram ir vara un kurš beidzot sapratīs, ka nav tā kā Staļina laikā, ka ekonomika nosaka visu, - pamatā ir kultūra. Paskatieties pasaules vēsturi - tikai tās valstis ir arī ekonomiski labklājīgi dzīvojušas, kurās pamatā ir bijusi kultūra. Kamēr tas nav saprasts, mēs dzīvosim tāpat kā šodien. Un es vēl vienu dziļu domu izteikšu. Arī teātris pieder pie kultūras. Kas notiks arī ar mūsu teātri? Man ir vienas tādas maziņas bažas, bet reizēm tās ir lielākas - mēs aizmirstam, ka mēs esam latviešu teātris. Mēs par daudz skatāmies tur, ārpusē, tur nu ir! Mēs, tāda maza, sūdīga tautiņa, kas neko nevar. Atcerēsimies kaut vai padomju laikus, kas notika Maskavā, kad aizbrauca latviešu teātris. Tāpēc, ka tas bija latviešu teātris, un viņš atšķīrās no visiem franču, angļu, krievu un tā tālāk. Un tieši ar to mēs varam būt pasaulē interesanti. Un, ja runā ekonomiski, tas varētu būt mūsu eksports. Dziedātāji jau ir mūsu eksports, bet teātris jau tikai pagaidām uz Hermani turas. Un labi, ka tā ir, jo Hermanis aizbrauc uz ārzemēm nevis pakaļ ķēmoties, bet viņš aizbrauc kā latviešu režisors, sevi nezaudējis. Es gribu visiem jauniem aktieriem un režisoriem teikt – esi tas, kas tu esi, un neizliecies par citu!” (Aplausi.)
Kas notiks ar Latviju? Kas notiks ar latviešu teātri? Kas notiek ar latviešu teātri Latvijā? Šie jautājumi aktualizējas katrā „Spēlmaņu naktī”, neatkarīgi no laika apstākļiem, tie aktualizējas, vienā vakarā redzot un dzirdot veselas teātra sezonas esenci. Jau pirmdien būs laiks jaunai esencei. „Spēlmaņu nakts” tuvojas. Jau vēstīts, ka balvas par mūža ieguldījumu šogad saņems leģendāri aktieri – Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs.
