Ingvilda Strautmane: Valentīna. Leipciga. Atlantīda

Berlīnē viņa sameklē savu bērnības adresi – Meinekestrasse 9. Viņa ieiet savā bērnības mājā. Tagad tur ir viesnīca „Hotel Residenz Berlin”. Un seko neiedomājams pārsteigums – viņa ierauga ozolkoka bufeti, kas kādreiz stāvēja ēdamistabā, bet tagad - viesnīcas reģistratūrā. 

Tāda bija Valentīnas Freimanes atkalsatikšanās ar savu bērnības pilsētu Berlīni. To visu viņa izstāsta tagad, tiekoties ar lasītājiem Leipcigas Grāmatu namā („Haus des Buches”), jo tikko klajā nākusi viņas grāmata „Adieu, Atlantis” vācu valodā (Wallstein Verlag).

Kinozinātniece Valentīna Freimane (dzimusi - Lēvenšteina) tagad dzīvo vairāk Berlīnē, nekā Rīgā, bet bija laiki, kad viņai nebija ļauts izbraukt no Padomju Latvijas. Vairākus gadus viņa saņēma uzaicinājumus uz Berlīnes kinofestivālu, bet nesaņēma atļauju izbraukt. Un beidzot - drīkstēja! Bija jau sākušies pārmaiņu laiki.

Pati Valentīna saka: „Savu Berlīnes bērnību un tā laika cilvēkus es atcerējos kā caur plīvuru. Tā ozolkoka bufete, kuru es ieraudzīju Berlīnes viesnīcā, man ļāva atgriezties un uzrakstīt par to laiku”.

Un viņa uzraksta jeb  precīzāk - izstāsta savu grāmatu par zudušo Atlantīdu – Parīzi, Berlīni un Rīgu pagājušā gadsimta 20.- 30. gados. Un par normālam prātam neaptveramām šausmām holokausta laikā, kad bojā iet viņas vecāki un vīrs, bet viņa izglābjas, jo viņu glābj un slēpj cilvēki, kuriem reizēm viņa nezina ne vārdus, ne adreses. To zināt ir pārāk bīstami.

Grāmatai, kas pirms dažiem gadiem iznāca latviešu valodā, tagad jau pašai sava dzīve - tā tulkota un izdota krieviski un lietuviski. Tikko – Matiasa Knolla tulkojumā – vāciski. Kāda pensionēta slāvu valodu profesore to iztulkojusi somiski, gaidāms tulkojums angļu valodā. Leipcigas vakarā fragmentus no grāmatas lasīja vācu aktrise Anna Tālbaha, bet Valentīnai kāds jautāja – kāpēc tie cilvēki Jūs glāba?

Valentīna atbild - tāpēc, ka tas bija cilvēcīgi. Starp glābējiem bija arī vācbaltietis, politiķis Pauls Šīmanis. Un tieši viņš Valentīnai pasaka: ”Savus glābējus neizvēlas.”

Atlantīda ir zudusi, tā humānā kultūras Eiropa, kurā pagāja Valentīnas bērnība. Tā, kurā Rīga bija pilntiesīga kultūras pilsēta. Varbūt „zudusī Atlantīda” ir kas vairāk? Varbūt tā ir Eiropa ar humānisma un kultūras idejām, kurā nav bijis neviena pasaules kara? Ir taču atļauts sapņot, kā būtu, ja būtu… Bet tagad žurnālisti, satikušies Leipcigas grāmatu izstādē, viens otram jautā: „Ko pie jums raksta par Ukrainu? Kas notiks?” Un uz to otro jautājumu neviens atbildēt nevar...

Maijā Berlīnē rādīs Artura Maskata operu „Valentīna”. Skanēs laba mūzika, tikai to Atlantīdu tur būs grūti sameklēt, tur būs tikai par jau zudušo. Tikmēr mani nepamet doma, ka tā būtu fantastiska filma „Ardievu, Atlantīda!”. Cik žēl, ka es neesmu kinorežisore… 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti