Ingvilda Strautmane: «Dievs taču nav nacists?! Dievs nav nacists!!!»

Tik galēji sakāpināta ir Mācekļa šaubu smaile Mariusa fon Maienburga lugā „Māceklis” režisora Viestura Meikšāna versijā, mūsdienu cilvēka fobijas izspēlējot ar trim JRT aktieriem – Vili Daudziņu, Elitu Kļaviņu un Gati Gāgu. Katrs no viņiem ir vienlaikus šaubas, apliecinājums, sludinātājs, māceklis, skolotājs un tā tālāk. Un nevienam nav taisnība. 

Divas īstas Bībeles, prezervatīvu kaste, āmurs, darba cimdi un burkāni – ietilpīgi un vienlaikus skopi izteiksmes līdzekļi, tāpat kā zaļgani sterilā vide un apģērbs. Varbūt te nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās? Bet zemapziņu jau pagaidām neoperē.

Pēc izrādes, ejot ārā no zāles, viena kundze saka otrai – „Nez ko par to teiktu tavas katoļu draudzes?”, savukārt režisors Viesturs Meikšāns uzskata, ka izrāde nav didaktiska, drīzāk tas ir mūsdienu sabiedrības zemapziņas pētījums, un zemapziņa jau nekad neesot „gaiša un pūkaina”.

Režisors gaida diskusiju pēc izrādes, katra galvā jau diskusija turpinās, arī izejot uz ielas.

Vācu dramaturga Mariusa fona Maienburga lugas jau labu laiku ir populāras pasaulē, viņa paša laiks saplānots jau četrus gadus uz priekšu, jo viņš ir arī režisors un tulkotājs. „Māceklis” – luga, kas Vācijā pirmizrādi piedzīvoja pirms diviem gadiem, pašlaik tiek spēlēta daudzviet Eiropā, bet akcenti mainās- bailes no antisemītisma un no nacionālsociālisma vairāk biedē  Vācijā; Francijā- aktuālākas ir reliģiskā fanātisma izpausmes, citur- homofobija, citur- bioloģijas un ticības mācības skolotāju konflikts, iespējams, visur – nespēja sarunāties. Par nespēju sarunāties un nevēlēšanos dzirdēt citus viedokļus – arī par to ir „Māceklis”. Par Mācekli, kuram uzrodas skolotājs – puisis, kurš „sajucis ar Jēzu” , jebkurā sakarā formāli citē Bībeli.Un neklausās.

Aprīlī „Mācekli” Gogoļa centrā Maskavā iestudē arī režisors Kirils Serebreņņikovs, nosaucot izrādi "(М)ученик", spēlējoties ar vārdiem „māceklis” un „moceklis”. Te režisors uzdod galveno jautājumu: ”Kur ir robeža starp morāli un neiecietību, brīvību un  visatļautību, sprediķi un terorismu, starp reliģiju un fanātismu?”

Interesanti, kuri būs asākie jautājumi krievu versijā?

Pēc Viestura Meikšāna izrādes mani turpina nodarbināt divi jautājumi (tie ir jautājumi, kuri nav vakar radušies, bet izrāde tos aktualizē) – kā atšķirt īstos skolotājus no „sludinātājiem”, kā es mēdzu dēvēt cilvēkus, kuri, kādā baznīcā gaisu apošņājuši, metas citus mācīt un tiesāt. Šis „sludināšanas sindroms” var attiekties arī uz citām jomām – ēšanas un dzeršanas paradumiem, pīpēšanu, politiskām idejām. 

Un otrs – kāpēc šādi „sludinātāji” rodas galu galā, ja tava pārliecība un ticība ir stipra, tev nav noteikti jākrīt citiem uz nerviem. Tu vienkārši dari to, ko uzskati par pareizu. Kāda psiholoģe man reiz atbildēja, ka tas rodoties no ne pārāk stipras ticības un pārliecības. „Sludinātājs” pats tā īsti netic, sev to neatzīst, bet domā, ja pārliecinās kādu citu, tad gan …Savukārt kāda dzejniece un jogas skolotāja reiz teica: ”Nekad neticiet cilvēkiem, kuri apgalvo, ka viņi zina vienīgo īsto patiesību”.

„Māceklī” nevienam nesola atrast vienīgo un īsto patiesību. Starp divām īstām Bībelēm, āmuru,  darba cimdiem un prezervatīvu kasti atļauts domāt un šaubīties. 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti