Ingvilda Strautmane: Okeāna fons latviešu sarunām

Okeāna viļņu skaņa fonā – tā ir neatņemama Sīrančas sarunu sastāvdaļa. Tas sākās sen. Pirms vairāk nekā 40 gadiem, kad vairāki Amerikas latvieši satikās Sīrančā – vietā, kura atrodas apmēram divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Sanfrancisko.

Toreiz svinējuši Brigitas Siliņas dzimšanas dienu, bet vieta tik ļoti iepatikusies, ka nu jau, neizlaižot ne pavasari, viņi mazliet mainīgā sastāvā te satiekas, lai lasītu lugas, sarunātos par mākslu un dzīvi. Šoreiz pavasaris ir īpašs, jo Laimonis Siliņš (aktieris un režisors) un Raimonds Staprāns (gleznotājs un dramaturgs) svin savus 90, bet Mazais teātris Sanfrancisko – nosvin pusgadsimtu ar pēdējo izrādi un beidz savu darbību. Sīrančā šoreiz viesojos arī es.

Sīrančā kādreiz esot ganījušās aitas, tad kāds uzņēmējs nopircis šīs zemes un māju celšanai ieviesis ļoti stingrus noteikumus – mājas drīkst būt tikai no koka, tās nedrīkst krāsot, tikai beicēt, lai tās dabiski iekļautos ainavā. Ainavā ir okeāns un takas, pa kurām var staigāt, un savvaļas kallu lauki. Aitas gan vairs neredzēju.

Okeāns te ir auksts. Ciprešu un priežu ritmos savas korekcijas ieviesis spēcīgs vējš. Biezas miglas. Laikapstākļi, kuri krasi var mainīties dienas laikā. Sīrančas skaistumu var nosaukt gandrīz par dramatisku, bet „latviešiem jau drāmas patīk”, kā reiz teica mūsu eksprezidente.

Latvieši, kuri ik pavasari sabrauc Sīrančā, te pārbaudījuši daudzas drāmas – te priekšā lasītas visas Raimonda Staprāna lugas. Te domāts par to, kura luga derētu nākamajam Mazā teātra Sanfrancisko iestudējuma. Šogad Brigita un Laimonis Siliņi izspēlē fragmentu no Mārtiņa Zīverta „Naudas”. Ar šo izrādi teātris 23. aprīlī beidz savu pusgadsimtu ilgo darbību. Latvijā grūti aptvert, ko nozīmē tāda teātra mēģinājumi. Vispirms – grūti savākt aktierus, kuri gan gribētu, gan varētu spēlēt un runāt latviešu valodā. Pie tam – viņiem jābrauc uz mēģinājumiem Sanfrancisko, un tas var būt pat divu stundu garš ceļš. Un aktieri labākajā gadījumā saņem ceļa izdevumu kompensāciju. Zīverta „Naudā” uz skatuves būšot 15 personas, un tas ir ļoti daudz Mazajam teātrim. Nākamo lugu teātris vairs nepārbauda, esot pienācis laiks beigt, tā saka deviņdesmitgadnieks Laimonis Siliņš.

Savukārt otrs deviņdesmitgadnieks – Raimonds Staprāns – gatavojas vasaras beigās braukt uz Rīgu – atjaunotajā Mākslas muzejā notiks viņa darbu izstāde, pēc tam – arī Sanfrancisko. Un Sīrančā viņš turpina lasīt priekšā savus memuārus, ar viņam vien piemītošo pašironiju piebilstot, ka nezin gan, vai nākamgad varēšot turpināt lasīt, jo tagad esot aprakstītas šeit klātesošās personas. Tā jau esot – tu uzraksti memuārus un pazaudē visus draugus…

Interesants stāsts ir Bitītei Vinklers, tulkotājai un uzticamai sīrančietei no Ņujorkas – viņa runā par to, ko nozīmē Amerikā izdot tulkotu dzeju. Vispirms to sūta uz literāriem žurnāliem, cerot uz publikāciju, tad jau gatavu manuskriptu – uz izdevniecību. Viņas tulkojumā angļu valodā izdoti Imanta Ziedoņa dzejoļi un epifānijas, bet novembrī klajā nāks Knuta Skujenieka dzeja.

Tikmēr literatūrzinātnieks Ojārs Krātiņš piebilst, ka, lai tulkotu, jāpārzina valodas reģistri. Viņš tulkojis Alberta Bela darbus, no kuriem viens – romāns „Būris” izdots angļu valodā, bet otrs – „Bezmiegs” – tā arī nevienam izdevējam nav rādīts. Varbūt ir laiks?

Katram, kas atbrauc uz Sīrančas tikšanos, ir kādi teksti, radoši plāni un nodomi neatkarīgi no vecuma, tāpēc pēc četru dienu sarunām un pastaigām gar okeānu katrs aizbrauc uz savām mājām radoši uzlādēts.

Grūti pateikt, vai okeāna meditatīvās ietekmes vai dramatiskā skaistuma, vai savstarpējās radošās mijiedarbes dēļ, bet saujiņai Amerikas latviešu šī vieta iepatikusies tik ļoti, ka pavasaris bez Sīrančas vairs nav iespējams. Neatkarīgi no aizņemtības, veselības stāvokļa, attāluma vai citiem svarīgiem apstākļiem arī nākamā gada kalendārā ir ierakstīta „Sīranča”. Okeāns paliek kā nemainīgs fons mainīgām latviešu sarunām.

 

P.S. Viesoties Sīrančā bija iespējams ar VKKF atbalstu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti