Ingvilda Strautmane: Mans gada notikums - filma «Uz spēles Latvija»

Pēc filmas "Uz spēles Latvija" uzreiz gribēju zvanīt režisoram Pēterim Krilovam vai vismaz sūtīt īsziņu, tomēr to neizdarīju. Filma tomēr nelika mierā - atgādinot par jautājumiem, kuri nepieder tikai vēsturei vien.

Pagāja laiks, dokumentālā filma "Uz spēles Latvija" saņēma "Lielo Kristapu", bet gads neglābjami iegāja tajā fāzē, kad mediji sāk cītīgi pārskaitīt gada skandālus, gada laulības, gan stila kauna traipus un arī daudz nopietnākas lietas. Es sapratu, ka mans gada notikums kultūrā, vēstures un tagadnes apjēgšanā, domās par nākotni un pasauli joprojām ir Pētera Krilova filma "Uz spēles Latvija". Inga Pērkone filmas žanru pieskaita esejai - uz robežas starp zinātni un mākslu.

Tagad jau var teikt, ka filmas tapšanā klāt bijusi arī liktenīga sagadīšanās, jo Pēteris Krilovs savulaik nonācis tieši filmas "Kad lietus un vēji sitas logā" uzņemšanas laukumā, Brenča lentē notiek tieši tas (tikai citādi), kas saistās ar Pētera Krilova tēvu.

Iznāk, ka visa dzīve ir iemesls filmai-esejai. Represiju mehānismi, čeka, arhīvi, sodi… "Uz spēles Latvija" sākas pavisam vienkārši - Pēteris Krilovs stāsta par savu tēvu, Latvijas neatkarības cīnītāju Osvaldu Bileskalnu, kuru pirms 63 gadiem aizved no Nometņu ielas dzīvokļa, un viņš vairs neatgriežas. Krilovs vēlāk protokolos atrod tēva aresta orderi, kurā paredzēts arī "konfiscēt mantību", pēc tam seko birokrātiska izziņa, ka nav bijis, ko konfiscēt.

Filmas stāsts ir tik blīvs, ka ik pa laikam gribas apstādināt un palūgt vēlreiz, tikai lēnāk. Vai vismaz vēlreiz. Plastilīna lelles tik bezkaislīgi pārzīmē Eiropas karti un kūpina cigārus, tik bezkaislīgi norunā pratināšanas protokolos fiksētos jautājumus un atbildes, ka kļūst baisi.

Un ja nu arī pašlaik kādi vīri svarīgām sejām pārcilā robežas un cilvēku dzīves? Un kāpēc gan ne? Un ja nu arī tagad mūs pašus var sist ar bailēm, šantāžu, varas solījumiem, naudu un godkāri? Tās jau tādas mūžīgas lietas. Bez noilguma.

Filma tik ilgi nelaiž mani vaļā, kamēr uzaicinām Pēteri Krilovu uz sarunu radio studijā. Protams, mūsu saruna nav tikai par filmu, bet arī par to, ko viņam svarīgi redzēt savu Latvijas Kultūras akadēmijas teātra un kino audzēkņu darbos.

Viņam svarīgi - saskatīt lielās kustības. Un , iespējams, pašlaik tās esot - pievēršanās ļoti personiskiem stāstiem, īpaši kino, un sadursmes ar realitāti, pārkāpjot virtuālās pasaules robežas.

Tad, re, kāda Tu esi, realitāte!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti