Jaunā situācija šos jautājumus tikai aktualizē.
Pārdzīvojis daudz varu un laika maiņu, sasniedzis zināmu briedumu savā attīstībā un pārslimojis dažādas bērnu slimības, šis Deviņdesmitgadnieks grib saņemt konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, šādiem:
Kādām jābūt sabiedriskā medija attiecībām ar varu? Vara vienmēr atklāti vai slēpti gribējusi radio izmantot kā ruporu. Kā šādu iespēju izslēgt?
Kurā pārejas stadijā no valsts uz sabiedrisko mediju esam? Un izpratnē?
Vai jāmaina finansēšanas modelis, atjaunojot diskusiju par abonentmaksām, nevis ļaujot politiķiem ik gadu piešķirt vai nepiešķirt noteiktu finansējumu no budžeta?
Vai sabiedriskajos medijos jābūt reklāmai?
Kāda īsti ir mūsu auditorija un kādi ir tās klausīšanās paradumi? Kā tie varētu mainīties nākotnē? Kā īsti pašiem pētīt auditoriju, lai izdarītu kādas izmaiņas programmā? Varbūt laiks izveidot savu sabiedrisko mediju (Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas) auditorijas pētījumu centru?
Kādi „tehnoloģiskie lēcieni” jāņem vērā, skatot Radio nākotni?
Varbūt viena no platformām, kā sadarboties Televīzijai un Radio, ir arī sava mācību centra izveide, kooperējoties ar finansēm, resursiem un kadriem? Un kuras vēl, bez portāla LSM, varētu būt loģiskas Radio un Televīzijas sadarbības platformas?
Kāda ir žurnālista loma, mainoties tehnoloģijām un dominējot interneta videi un noteikumiem? Kādai jābūt žurnālistu izglītībai?
Ar ko sabiedriskais medijs atšķiras no komercmedija vai no jebkuras citas komercsabiedrības?
Kādai jābūt un ar ko jānodarbojas Padomei? Jauno tehnoloģiju un jaunās mediju ainas iespaidā mainās arī Padomes uzdevumi. Kā izvēlēt Padomes locekļus, lai tajā nebūtu tiešas politiķu ietekmes?
Vai nacionālā līmenī ir novērtēta Nama vērtība un jēga Doma laukumā? Doma laukuma nams, īpaši 1991. gada janvāra un augusta notikumu kadros, jau kļuvis par simbolu Latvijas neatkarībai, bet Latvijas Radio 1. studija ir leģendāra, un šobrīd tai ir ne tikai ierakstu studijas statuss, bet tā ir arī dzīvo koncertu vieta, pateicoties Latvijas Radio bigbendam, Raimondam Paulam, Mārim Biežkalnam un „Klasikas” rīkotajiem koncertiem. Kāda ir studijas nākotne?
Kā izmantot un aktualizēt unikālos Latvijas Radio arhīva materiālus?
Kāds ir visveiksmīgākais ceļš, kā izvēlēties sabiedrisko mediju vadītājus? Vai konkursa gaitai jābūt publiskai? Vai kandidātiem jāpiedalās publiskās debatēs? Cik „caurspīdīgam” jābūt šim konkursam?
Izvēlēties Latvijas Radio vadītājus vienkārši, šķiet, bijis tikai autoritāros laikos. Pašā sākumā, dibinoties Rīgas Radiofonam, nav bijusi īsta skaidrība, ne kas tas radio īsti būs, ne kā to vadīt. Deviņdesmitgadniekam ļoti patīk meklēt arī „rakstos”, proti, šoreiz Sergeja Kruka pētījumā „Hallo, šeit Rīga – Radiofons” („Latvijas Arhīvi” 2001.2.) par radio vadīšanas sākumiem rakstīts tā:
Gandrīz bez konkurences konkursā uz „Radiofona programmas sastādītāja amatu” vinnēja Liepājas operas direktors Arvīds Pārups. Viņa piedāvātais radio modelis bija vislētākais. A. Pārups atzina: ”Mūziku? Labi, es jums taisīšu mūziku! Lēti? Nu, ko tur daudz par naudu runās - kā būs, tā iztiks. Viņš apsolīja dabūt tādu mākslinieku, kas „par 2 latiem dziedās visu vakaru deviņās valodās”.” Šis solījums izskanēja tālajos 20. gados.
Šodien gan to neviens vairs nevarētu solīt…
Jautājumus gan varētu turpināt - par saturu, statusu, finansējumu, ietekmēm, tehnoloģijām, auditoriju, žurnālistikas attīstību…
Šis Deviņdesmitgadnieks, kuram 90.dzimšanas diena būs 2015.gada 1. novembrī, ir ļoti ziņkārīgs, ir gatavs mainīties, mācīties un diskutēt. Ir gatavs diskutēt gan ar mediju profesionāļiem, gan plašāku publiku.
Viņš nedumpojas, viņš jautā. Deviņdesmitgadnieks – Latvijas Radio – negrib izkāpt pa logu, nesaņēmis atbildes uz būtiskiem jautājumiem.
P.S. Būtiskie jautājumi – no Latvijas Radio darbinieku tikšanās ar jaunievēlēto valdi 2014. gada decembrī.
Citi būtiskie jautājumi – no mana maģistra darba „Entwicklung der Beziehungen zwischen Macht un Medien im Kontext zu Latvijas Radio” (“Varas un mediju attiecību attīstība Latvijas Radio kontekstā”), 2007. gadā beidzot Kultūras akadēmijas un Hamburgas teātra un mūzikas augstskolas maģistrantūras programmu „Kultūras un mediju menedžments”.
