Ingvilda Strautmane: Pasaules radīšana mazā kastītē, ko sauc par skatuvi. Filma par Hermani

Režisors tīra gailenes un basām kājām staigā pa savas lauku mājas pagalmu. Viņam tur galva nestrādājot darba virzienā. Viņa mentālā higiēna ir ģimenē un laukos. Tur dažreiz nevelk krāsns, tad vajagot palīdzēt ar īstām avīzēm.

Savulaik viņš - puika no Ķengaraga, kuram tēvs bija politiskais komentētājs - esot bijis apsēsts ar ideju bēgt no Padomju Savienības Viņam vajadzēja arī dzīvot Ņujorkā, apbraukt apkārt pasaulei. Mamma saka, ka Amerika viņu izārstēja no tā rozā sapņa.

Viņš ir režisors, kurš strādā pasaules opernamos, Rīgā izaudzinājis ne tikai savu aktieru kodolu, bet arī savu skatītāju paaudzi. Viņš mēdz pārsteigt ar publiskiem paziņojumiem. Viņš ir Alvis Hermanis. Un par viņu ir tapusi Latvijas Televīzijas filma "Hermanis".

Tā tomēr ir privilēģija sākt pirmo darba dienu jaunā gadā ar filmas skatīšanos. Skatos filmu par Alvi Hermani. Ļoti blīvu filmu. Tā ir Hermaņa blīva un domas blīva. Filmā Alvis pasaka vairāk nekā tas iespējams Hamburgas vai kādā Rīgas paziņojumā. Viņu nodarbina vecās, labās Eiropas bojāeja. Tās Eiropas, kurā māksla ir skaistums. Varbūt vēl tikai Zalcburgā tā būs... Filmā viņš to pasaka vairākas reizes dažādās redakcijās. Arī "Garā dzīve" ir par veco Eiropu.

Filmas autori (Mārīte Balode un Andis Mizišs) ir likuši augstu latiņu, neļaujot filmai būt situatīvai vai aktualitāšu pavadā ejošai. Pieļauju, ka visgrūtāk bija filmu pabeigt, jo filmas montāžas laikā Alvis jau bija paziņojis, ka nestrādās Hamburgas teātrī, protestējot pret Vācijas bēgļu politiku, viņa "Fausta pazudināšana" bija saņēmusi pretrunīgas skatītāju reakcijas Parīzē. Varbūt pabeigt skandalozi? Vai iesākt skandalozi? Vai tomēr iesākt un pabeigt ar domāšanu? Viņa galvā dažādās gatavības pakāpēs rosās domas par nākamajiem iestudējumiem, kuri saplānoti vismaz četriem gadiem. Nez, kā izskatās tādā režisora galvā?

Viņš pats saka: "Teātris ir pasaules radīšana mazā kastītē, ko sauc par skatuvi."

Tātad galvā rosās vairākas pasaules dažādās gatavības pakāpēs. Un tad atkal nogrimst. Un vēl kāda Hermaņa doma: "Varbūt nemaz nevajag zināt, kā tās operas tiek taisītas?"

Protams, pēc desmit gadiem kāds var uztaisīt citu filmu par Alvi Hermani, iespējams, tad viņš iestudēs baletus vai filmēs, būs atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī, kur rekonstruētajā ēkā novecos kopā ar saviem aktieriem un skatītājiem, atsakoties izsekot līdzi dzīves intensitātei un jaunām paaudzēm. Iespējams, viņš savās lauku mājās joprojām kurinās krāsni, pieskatīs mazbērnus un lasīs vecās, labās grāmatas par skaisto Eiropu. Bet tā jau būs cita filma.

Pašlaik tapusī filma "Hermanis" rāda, kā režisors domā. Tieši rāda, jo attēls reizēm ir pretrunā ar vārdiem vai papildinājumā. Un tur rodas īstā jēga. Ja filma būtu domāta pasaulei ārpus Latvijas, droši vien būtu nepieciešami vairāki paskaidrojumi, kaut vai, ko nozīmē Ķengarags, Jaunais Rīgas teātris, Smiļģis…

Jācer, ka pagaidām nav nepieciešami paskaidrojumi, kas ir Eiropa. Kaut gan - kas šobrīd ir Eiropa??? Stīvena Hokinga nedrošais mēģinājums nostāties uz kājām Parīzē iestudētajā "Fausta pazudināšanā" filmas beigās ir vienlaikus manifests un jautājuma zīme.

Filma "Hermanis". Ar to var iesākt jaunu domāšanas gadu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti