Ingvilda Strautmane: Doma laukuma domas

Es nācu uz darbu pa Jaunielu. Doma laukumā pašlaik fotoizstāde par folkloras festivāla "Baltica" vēsturi, un pašā priekšā fotogrāfija no 1988.gada svētkiem - pilns Doma laukums ar cilvēkiem, Radio nams, operatori un fotogrāfi uz Radio nama balkoniņa. It kā tipisks skats lielos tautas saietos. Un tautai izšķirīgos brīžos. Namam, kas savulaik celts kā banka, laiki un cilvēki iedevuši jaunu un ļoti būtisku jēgu, ja gribat - arī pievienotās vērtības viedokli.

Pēdējos gados pēc Biržas nama rekonstrukcijas Doma laukumam izveidojusies tāda vērtīga trejdimensija -  Rīgas birža, kas runā mākslas valodā (mākslas muzejs "Rīgas birža"), Rīgas Doms, kas runā garīgajā un kultūras valodā, un Latvijas Radio, kam piedien uzticēšanās valodā.

Doma laukumam ir iedots jauns saturs. To vajadzētu atcerēties ikkatram, kurš slepeni vai pusslepeni domā, ka "šitā māja Doma laukumā 8 tīri labi varētu kalpot daudz derīgākiem mērķiem". Piemēram, viesnīcai vai kam nu tur vēl. Var jau būt, ka nevienam nekas tāds neienāk prātā, tomēr mani vienmēr dara uzmanīgu plāni Latvijas Radio pārvietot uz citām, "ārpus Vecrīgas", "modernajām tehnoloģijām atbilstošām", "jaunām, bet, ja nav naudas, ātri pielāgotām, telpām". Arī tad, ja šie plāni netiek atklāti deklarēti, bet gan aizplīvuroti ar demagoģiskām mežģīnēm. Ja es kļūdos, es par to tikai priecāšos.

Vārdu sakot - kad atkal šie plāni aktualizēsies, es ļoti ceru, ka lēmēji spēs samērot iespējamos ekonomiskos ieguvumus ar Latvijai svarīga uzticamības simbola vērtībām. Naudiņās gan nesaskaitāmām. Es nezinu, kādi bija apsvērumi lēmējiem padomju laikos, kad Radio pārcēla uz ēku Doma laukumā, bet diezin vai viņi spēja iedomāties, ka te gadiem ilgi apbrīnojamā kārtā, neskatoties uz laikiem, varām un demagogiem, spēs izdzīvot godīgas žurnālistikas un cilvēciskuma gēni.

Lēmējiem ir grūta dzīve, jo viņiem jāspēj pieņemt lēmumi reizēm arī ekstrēmos apstākļos, reizēm - naktīs, reizēm - bez īpašas pieredzes. Domājot par Skolēnu dziesmu svētkiem, es atcerējos Grāmatu ķēdi 2014.gada janvārī, kad ledainā vējā labticīgi entuziasti vairākas stundas stāvēja uz Akmens tilta, gaidot to pirmo grāmatu, ar kuru, izrādījās, katrs gribēja arī nofotografēties.

Toreiz es domāju par lielo svētku divām pusēm - apmaksātiem profesionāļiem, svētku rīkotājiem un brīvprātīgajiem, kuri svētkos piedalās, tērējot savu laiku, enerģiju un līdzekļus arī. Viņiem jau vajadzētu būt tai lielākajai svētku sajūtai. Situācijā, kad tie brīvprātīgie ir bērni, lēmēju spējai samērot profesionālās prasības ar dalībnieku sajūtām jābūt īpaši smalkai. Kaut tā spēja lēmējiem vairotos ar katriem nākamajiem svētkiem, kad slēptie argumenti "es par to neatbildu, mana atbildība beidzās blakus ielā" vairs nebūtu svarīgi. Var jau būt, ka es joprojām kļūdos.

Un vēl - tagad es riskēju iegūt absolūtu tvītotāju kritiku un neizpratni, taču man, kas pati netvīto, bet tviterpērles ierauga tikai tad, kad tās jau apaugušas ar mediju apviļāto sniega bumbu, joprojām šķiet, ka amatpersonām vajadzētu tvītot ļoti uzmanīgi, neļaujoties emociju karstumam un mirkļa iespaidam.

Principā - visiem vajadzētu tvītot uzmanīgi, jo tā jau ir publiskā telpa, kur nonāk šie domu graudi. Varbūt savu domu precīzi noformulēt tik īsā formātā nemaz nav tik viegli, tam vajadzīgs treniņš un smadzeņu fizkultūra. Esmu ar mieru to pārbaudīt pati un pamēģināt. Gandrīz esmu ar mieru.

Šodien vēl ne. Un arī rīt ne. Vispirms aizbraukšu uz Rēzekni, kur notiks "Balticas" dižkoncerts un Saimes rīts. Tur noteikti radīsies jaunas domas.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti