Ingvilda Strautmane: Lasīšanas piezīmes

Šī nedēļa pagāja vienā lasīšanā - radio studijā aktieris Gundars Āboliņš kā vienmēr hipertalantīgi lasīja desmit grāmatas, kuras skanēs „Radio mazajā lasītavā”; dzejnieki lasīja savus dzejoļus, trenējoties Dzejas dienām un „Dzejkoncertam”; Jaunā Rīgas teātra izrādē „Soņa” Jevgēnijs Isajevs lasīja Tatjanas Tolstajas stāstu „Soņa”, bet es pati – to visu klausījos un no klausīšanās brīvajos brīžos lēni un klusiņām lasīju Alises Manro stāstus „Dārgā dzīve”.

Pirmdiena.

"Vai ir labi lasīt svešas vēstules, arī pēc daudziem, daudziem gadiem? Vai arī mūsdienu jauniešus nodarbina līdzīgi jautājumi kā padsmitgadīgo Jāni Pliekšānu?" tādi jautājumi uzreiz ir Gundaram, šķirot vaļā Gundegas Jablovskas sastādīto grāmatu „Sirdsmīļo brālīt! Raiņa un māsas Līzes sarakste”.

„Kāpēc jūs nerakstāt ar pseidonīmu? Es pirmo reizi dzirdu, ka rakstnieks raksta romānu, lai pasargātu cilvēkus no negodīgām izvēlēm”, šie izteikumi jau veltīti jaunajam rakstniekam Aldim Bukšam, kuram iznācis debijas romāns „Parādu piedzinēji”.

Otrdiena.

„Valdhausas” lielā zāle Valtenbergā. Tēja ar rumu Šveicē. Lincas torte, kāda nekur citur Eiropā nav atrodama. Vīns Luksemburgas dārzā. Lēnas sarunas.

Lēnām pastaigājoties. Tā cilvēki vēl esot darījuši  20. gadsimta Eiropā. Mēs varam pamēģināt šo ritmu atjaunot, lasot Hedi Kadūra „Valtenbergu”.

„Vai šo grāmatu var ņemt līdzi lidmašīnā?”

„Jā, bet jāpiesprādzējas jau lidostā un īpaši jāuzmanās no svešām sievietēm, kuras ar jums uzsāk sarunu. Brīdināts ir apbruņots,” tā gan pirms lidojuma, gan pirms Pītera Svonsona romāna „Līdz nāve mūs šķirs” lasīšanas tiek apbruņots ikviens, arī priekšā lasītājs.  

Trešdiena.

Radio mājā pazūd elektrība, tieši pirms mums paredzētā „Lasītavas” ieraksta. Ģenerators ražo elektrību, radio turpina skanēt, ieraksti notiek.

Un tomēr - ik pa laikam nodziest gaisma visnegaidītākajos brīžos, kaut gan tas gandrīz šķiet piederīgi čehu rakstnieka Patrika Ouržednīka „Europeana” lasīšanas procesam. Viņš pats esot teicis, ka 20. gadsimta atslēgas vārdi ir „Steiga”, „Haoss”, „Infantilisms”, „Zinātniskums”. Gundars lasa steidzīgi. Mums jāseko. Un jāpārbauda sava humora izjūta.

Mums jāseko arī Jozefa skrējienam pa mežu. Vai tiešām tas ir murgs, ka viņš Čehijas mežā ierauga žirafes un citus savvaļas dzīvniekus? Nav murgs – tulkotāja Sandra Nikuļceva  mums visu paskaidro. Kāds Jozefu iegrūž akā, bet Tomāša Zmeškala grāmatā „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” ir arī vīzijas un filozofiskas pārdomas, kuras gan pārsvarā pieder konditoram.

Ceturtdiena.

Šodien nelasām ne romānus, ne „plauktiņos neievietojamās grāmatas – personības” , šodien studijā dzejnieki lasa dzeju. Inga Gaile. Kārlis Vērdiņš. Arvis Viguls. Grupas „Sigma” balss un mūziķis Jānis Ozoliņš stāsta par projektu „Dzejkoncerts”.

Kārlis Vērdiņš domā, ka, tuvojoties jaunai krīzei, pēc dzejas lasīšanas un dzejas klausīšanās atkal varētu būt liels pieprasījums.

Vakarā Jaunā Rīgas teātra zāle Talsu ielā ir pilna – ar cilvēkiem, ar lietām, kuras pieder pie izrādes, ar gaidām, atmiņām un skumjām. Tā, ka skumjas var pat fiziski aptaustīt. Un Gundara Āboliņa Soņa ir tik skumja ne tikai par nepiepildīto mīlestību, bet, man šķiet, arī par aizbraukšanu.

Un tagad vajadzētu pateikt kaut ko optimistisku  - kad Gundars Āboliņš jau spēlēs Minhenes kamerteātrī, mēs varēsim klausīties viņa lasītās grāmatas "Radio mazajā lasītavā" (oktobrī un novembrī).

Piektdiena.

Šodien lasīšanu papildina fotografēšanās. Gundaru mīl. Bet viņš tik saka – es jau nekur nepazudīšu. Un atbraukšu vēl palasīt.

„Mēs arī vasarās dzīvojām Jūrmalā, mamma ar tēti īrēja istabiņu, kad piedzima brālis, tad jau divas istabiņas”, to viņš stāsta pasaules apceļotājam un grāmatas „Jūrmalas sirds atmiņu lokos” autoram Pēterim Strubergam.  Par Jūrmalu un Jūrmalas atmiņām Gundars ar Pēteri droši vien varētu runāt stundām ilgi.

Tikmēr pienācis laiks daudz trauksmainākam jautājumam: „Kur paliek nauda?”

Lasot Katarinas Ingelmanes - Sundberjas asprātīgo senioru grāmatu „Aizdevums – sudrabs, laupījums - zelts”,  ir skaidrs, ka nauda ir „Laupīšanas fondā”.

Noslēpums vajadzīgs vienmēr. Pat tad, kad tu izlasi grāmatu līdz galam, tu nezini, kā tā beidzas - tas par Emīlijas Lokhārtas romānu „Mēs bijām meļi”.

Šīs nedēļas trakā lasīšana ir beigusies.

Piektdien  vēl -  radiožurnālista un traki forša cilvēka Raita Kalniņa bēres.

Vairāk es neko par šo nedēļu neteikšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti