Ingvilda Strautmane: Naivums kā ierocis

Naivums uz skatuves ir lietots kā ierocis, kurš atbruņo skatītāju. Tas skatītājs jau tāpat nāk no kādas pilsētiņas (varbūt Liepājas) vējainajām ielām, nāk no savām ikdienas gaitām, no brokastīm un steidzīgām sarunām ar bērniem pirms skolas; no darba nepatikšanām un no mirkļiem, kuri apstādina. Nevaru atcerēties nevienu citu tik emocionālu režisores Gaļinas Poliščukas iestudējumu.

Varbūt, ka ir bijis. Varbūt šo emocionalitāti noteikusi atgriešanās Latvijā un Liepājā, satikšanās ar jaunu aktieru paaudzi, kuras pārstāvjiem šoreiz jākļūst par 13 un 16 gadus veciem. Viņiem izdodas. Liepājas teātra izrādē „Mūsu pilsētiņa”.

„Pēc vakardienas izrādes vēl šodien domās un emocijās, bet gaišās, jo pošamies pie vecākiem. Negribam nokavēt visas tās vienkāršās dienas,” - tā ir viena no atsauksmēm, kas ierakstīta Liepājas teātra mājaslapā.

Vēl viena: „Mans galvenais ieguvums pēc pirmizrādes? ..Man bija vēlēšanās apskaut blakus sēdošo meitu un iedot viņai buču. Es tagad vienmēr atradīšu MIRKLĪTI, par ko finālā runā jaunā liepājniece Rebeka Ozola (aktrise Signe Ruicēna).”

Mēs spoguļojamies tajos tēlos, kas uz skatuves, bet viņi spoguļojas pilsētā un mākoņos. Spoguļa klātbūtne ir pavisam reāla, uz skatuves ir lieli spoguļi, kuri ļauj skatīt ne tikai to, kas notiek uz skatuves, bet arī to, kas notiktu, ja te būtu jūra, vējš, ielas, mājas… Kas notiktu, ka redzamā pasaule sastaptos ar neredzamo. Izrādes „Mūsu pilsētiņa” scenogrāfs – Aigars Ozoliņš.

Pirmais cēliens rit tik vienkārši, kā žetonu vakara priekšnesums. Visi savējie, par savējiem – prieks, lai ko arī viņi darītu. Un savējie dara to labāko, ko var. Vai tad viss? Nekā, otrais cēliens visu apvērš lielā nopietnībā, dzīves un nāves kopainā. Kur mēs paliekam? Vai tepat vien visi ir? Vai mums ir MIRKLĪTIS, ko veltīt savējiem? Vai mēs vienkārši nedzirdam? Nevar taču būt, ka mirstot pazūdam, jo tāda īstenība nav pieņemama.

Protams, ka ir arī lokālais humors par „Rimi”, „Statoil”, vietējo radiostaciju un daudzām citām Liepājai piederīgām lietām, bet nekur lokālie jociņi nesāk dominēt pār virsuzdevumiem. Dramaturģe Rasa Bugavičute ir vienojusies stāstā par jēgpilno dzīvošanu un mazo lietiņu lielo jēgu ar amerikāņu dramaturgu Torntonu Vailderu. Lugu „Mūsu pilsētiņa” viņš sarakstījis 1938. gadā, tajā viņš stāsta par kādu mītisku pilsētu, kurā attēlo vietējo iedzīvotāju ikdienu laikā no 1901. līdz 1913. gadam. Rasas Bugavičutes „Mūsu pilsētiņas” versijā par Liepāju ir laiks no 2008. līdz 2015. gadam. Šajā laikā pieaug galvenie varoņi, pieaug arī aktieri, kuri viņus atveido (Signe Ruicēna - Rebeka Ozola; Sandis Pēcis – Svens Ozols; Viktors Ellers – Dinārs Saidāns, Everita Pjata- Emīlija Liepa un citi).

Un, ja pēc izrādes kāds zālē drusku slauka acis, tas nav nekas slēpjams. Naivums ir atbruņojis.

 „Šī ir vienkārša luga, kurā ir skartas vissarežģītākās tēmas; un šī ir sarežģīta luga, kurā es ar mīlestību stāstu par vienkāršākajām lietām pasaulē.”
Torntons Vailders 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti