Šie memuāri vēl nav publicēti - tā ir mana atbilde visiem, kuri zvanīja vai rakstīja pēc raidījuma, kurā sarunājos ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu, kurā viņš lasīja priekšā fragmentus no saviem memuāriem.
Ārpus ētera
Frankfurtē, Starptautiskajā grāmatu gadatirgū, ir vērts būt un sevi parādīt, jo tur ir vismaz 100 valstu pārstāvji grāmatniecībā, neskaitāmās Vācijas izdevniecības un publika, kura pēdējo divu dienu laikā gāž apkārt populārākos stendus, lasījumus, jaunāko bestselleru autogrāfu dalīšanu vai "gardēžu halli".
Vai esat kādreiz piefiksējuši savas sajūtas, kuras rodas atkarībā no tā, kurā vietā un kādos apstākļos jūs lasāt konkrētu grāmatu?
Tieši šādā laika secībā nākamgad svinēsim lielās jubilejas – 16. martā Elzai Rozenbergai (Aspazijai) – 150; 11. septembrī – tikpat Jānim Pliekšānam (Rainim); 1. novembrī – Latvijas Radio – 90. dzimšanas diena.
Vienvakar, tas bija vēl pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, mans dēls (kuram tās bija pirmās vēlēšanas, kad balsot) jautāja, kas tas par humora šovu televīzijā? Paskatījos - priekšvēlēšanu debates, bet, ja tā abstrahējas no apziņas, ka daži jau redzēti un pazīstami, tad tiešām izskatās visnotaļ traģikomiski. Un tagad tuvojas jauns šovu laiks.
Ko gan es varu izdarīt šajā laikā, kad man blakus karo? 21. gadsimta Eiropā – karo. Un es neko tur nevaru izdarīt. Bezspēcības sajūta smacē nost.
„Attālums starp Latvijas Bankas monētu, kuru izdos par godu Stendera 300 gadu jubilejai un šo vietu - ir milzīgs,” saka profesore Māra Grudule Sunākstes mācītājmuižas drupās. Šajā vietā Gothards Frīdrihs Stenders (saukts par Veco Stenderu) pavadīja savas dzīves pēdējos 30 gadus. Bet māja ir gājusi un gājusi postā, līdz tagad tiešām viss atbilst norādei „Mācītājmuižas drupas”, tomēr tur atrodamas takas, kuras nezin kurš iemin vienmēr.
Izrādās, mūsdienās notiek arī saviesīgi vakari ar priekšālasīšanu. Turīgi cilvēki uzaicina kādu, kurš lasa priekšā, vai lasa paši. No tā rodas pat vairāki labumi – pirmkārt, nav jānomokās ar "small talk”, kas principā ir sarunas par neko. Otrkārt, var uzzināt jaunus vārdus, nosaukumus un autorus, kurus var pieminēt citos saviesīgos vakaros, kuros nav priekšālasīšanas, bet tomēr jāuztur „mazā, smalkā saruna”. Un treškārt, varbūt kāds tomēr izlasa to grāmatu, no kuras gabaliņš izlasīts priekšā pie laba vīna un uzkodām.
Kādā vasaras rītā, ciemojoties pie draugiem, izgāju pastaigāties gar jūru. Pie jūras iznāca arī kāds vīrietis ar kafijas krūzi rokās. Es skatījos uz viņu no attāluma. Tas bija dzejnieks Jānis Peters. Man šķiet, ka kafijas krūze bija sarkana. Un tajā ainā ir kāda slepena poēzija.
Ķīniešu mūsdienu mākslinieka un disidenta Ai Veivei milzīgā izstāde Berlīnē ir pagarināta līdz 13. jūlijam. Vijas Celmiņas darbu izstāde „Dubultā realitāte” Mākslas muzejā „Rīgas Birža” – nav pagarināta. Tā tiks slēgta 22. jūnijā – pēc pāris dienām. Un Latvijā dzimušās mākslinieces darbi ceļos atpakaļ uz pasaules lielākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem un privātajām kolekcijām. Tik vērienīgu viņas darbu kopainu nākamreiz redzēt būs iespēja tikai 2018. gadā, kad plānota viņas darbu retrospekcija Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā.
Ja nākat uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm Talsu ielā, tad noteikti pamanīsit noslēpumainu instalāciju trepēs – melnas lodes koncentrējas trijstūrī, kāda izkustas un izkustina citas, veidojas jaunas formas. Šī instalācija ved tālāk uz Andra Freiberga izstādi Teātra muzejā.
Ja kāds grib zināt „recepti”, kā kļūt par pasaulē slavenu mākslinieku, kura darbus pērk ietekmīgākie laikmetīgās mākslas muzeji un galerijas, tad tā ir bezgala vienkārša – talants, ļoti, ļoti, ļoti daudz darba un savs stils.
Man paveicās, čekas mājā Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī, pirmoreiz biju tikai vakar. Gatavojoties "Stūra mājas" publiskai atvēršanai ar vairākām ekspozīcijām, izstaigāju mājas pirmo stāvu. Kā ekskursante.
Manu nedēļu šoreiz vainagoja kāda saruna. Ar dzejnieku Knutu Skujenieku. Pirms tam bija gan pārrunas par pieminekļu apsēstību, gan pārdomas, kokam smaržojot, par karu un mākslu izstādē „1914”. Bija arī nenopietnas sarunas par elegantām un ne tik elegantām cepurītēm.
Nedēļas kultūrpiezīmes par dažādību.
Es neuzskaitīšu, kurš brauks vai nebrauks uz Krieviju, kurš vēl domā, kurš jau izdomājis, jo to jūs noteikti zināt no ziņu lentēm. Tāpat kā to, kurš ies, kurš neies svētdien pie Brīvības pieminekļa.
„Es vienmēr esmu zinājusi, ka palikšu dzīva!”
(Valentīna Freimane)
Pārdomas Berlināles filmu „Boyhood” un „Makondo” iespaidā.
Lietuviešu režisora Oskara Koršunova iestudētā izrāde "Izraidītie" Dailes teātrī ilgst vairāk nekā piecas stundas. Tie, kuri dodas pasaulē (konkrētajā gadījumā – uz Londonu) piepildīt savus sapņus, lamājas, bravūrīgi ālējas, dzer, raud, sarunājas, piesaka savas tiesības un padodas. Viņi domā par atgriešanos, bet baidās un kaunas, jo neviens jau negrib būt „lūzeris”. Visiem taču gribas sūtīt mājās naudu, dāvanas un fotogrāfijas ar veiksmīga cilvēka statusa simboliem.
Man nebūs problēmu ar pāreju uz eiro, jo mana gada bilance nav mērāma naudas summās. Mana gada pozitīvā bilance ir sarunas. Īpaši tās, kuru laikā nav bijis jāskatās pulkstenī.
Nedabisko lietu dabiskā kārtība Latvijas Radio žurnālistes Ingvildas Strautmanes acīm.
Kāds deputāts reiz tviterī ierakstīja, ka lasa grāmatu un nevar atrauties. Viņš ierakstīja, ka tā grāmata esot tik vērtīga, ka tā noteikti jāizdod vāciski, franciski un angliski, lai pasaule uzzina par Rīgu, kas bija līdzvērtīga Eiropas kultūras pilsēta blakus Berlīnei un Parīzei. Toreiz, pirms nogrima Atlantīda, toreiz - pirms 1940. gada okupācijas un kara. Tas deputāts lasīja Valentīnas Freimanes grāmatu „Ardievu, Atlantīda!"
Ejot ciemos pie kinozinātnieces Valentīnas Freimanes Berlīnē, gluži nejauši uz ielas, netālu no metro stacijas „Hallisches Tor", ieraugām (esam kopā ar kolēģi Rutu Rikši) plāksni ar Raiņa citātu un Latvijas karogu (varat apskatīt fotogrāfijā). Turpat blakus vēl kāds portugālietis un čehs... Kopsakarības tovakar nenoskaidrojām, bet Rainis Berlīnes ielā kopā ar dzeltenām rudens lapām šķita simbolisks.
Es gatavojos ilgi gaidītajam un taupītajam atvaļinājumam, lai aizbrauktu pie labākās draudzenes, kura jau 17 gadus dzīvo Sanfrancisko. Mūsu plānos bija okeāns, joga un dažādas brīvā laika izklaides.
Es nevaru to apgalvot pilnīgi droši, bet man šķiet, ka šis ir vienīgais piemineklis no stikla Rīgas 2. Meža kapos. Tas stikls ir ložu necaurlaidīgs un zaļš. Un tajā stiklā ir veidota dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka galva.
Kamēr Rīgu plosīja krastmalas diskotēka un satiksmes sastrēgumi, kamēr te piestāja pasaules burinieki un rīdzinieki steidza tos apskatīt, mēs bijām paradīzē – Jāzepa Vītola Gaujienas „Anniņās”.
Tēlnieks no Amerikas Gints Grīnbergs mani pamatīgi pārsteidza, kad uz jautājumu par savu tēlniecības darbu „Veļu laiva” lielajā latviešu trimdas mākslas izstādē „Arsenālā”(tā skatāma vēl līdz 28.jūlijam) man atbildēja ar pārdomām, ka īsto jēgu „Veļu laivai” viņš sapratis tikai, skatoties visas izstādes kontekstā…
„Optimists pat kapos krustu vietā redz plus zīmes” - tā mums sestdien „Kultūras Rondo” studijā teica Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena. Ceturtdien viņi bija pabeiguši krājuma pārvietošanu no Rīgas priekšpils telpām. Ceturtdienas vakarā dega Rīgas pils. Anna Egliena citē Regīnas Ezeras romāna nosaukumu – „Vasara bija tikai vienu dienu”.
Kur jāatrodas centram, lai tas pievilktu radošu enerģiju un cilvēkus? Vai centram ir jāatrodas centrā? Vai arī tas nav obligāti?
Tajā rītā es saku: „Šodien eju ciemos pie Singas”.”
Mans septiņpadsmitgadīgais dēls jautā: ”Kas ir Singa?”
Man ir divas ziņas par unikalitāti - tieši tajā dienā, kad Teātra muzejā pasniedza Smiļģa balvu Dž.Dž.Džilindžeram, uzziedēja Smiļģa mīļākā puķe - kaktuss 'Nakts karaliene'. Un zied viņa tikai vienu dienu reizi gadā. Laikam viņai patīk Džilindžers. Tā ir labā unikalitāte.
Ja Blaumanis būtu turpinājis rakstīt vāciski..
Ja Blaumanis būtu aizbraucis uz Berlīni pie Marijas fon Andrejanovas...
Vai tas būtu viņa spožums un posts???
Viņa lugas būtu Eiropas apritē, bet mums būtu vēl viens izcils „latviešu izcelsmes mākslinieks”?
Imants Ziedonis (1933.gada 3. maijs - 2013. gada 27.februāris.)
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
