Šie memuāri vēl nav publicēti - tā ir mana atbilde visiem, kuri zvanīja vai rakstīja pēc raidījuma, kurā sarunājos ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu, kurā viņš lasīja priekšā fragmentus no saviem memuāriem.
Frankfurtē, Starptautiskajā grāmatu gadatirgū, ir vērts būt un sevi parādīt, jo tur ir vismaz 100 valstu pārstāvji grāmatniecībā, neskaitāmās Vācijas izdevniecības un publika, kura pēdējo divu dienu laikā gāž apkārt populārākos stendus, lasījumus, jaunāko bestselleru autogrāfu dalīšanu vai "gardēžu halli".
Vienvakar, tas bija vēl pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, mans dēls (kuram tās bija pirmās vēlēšanas, kad balsot) jautāja, kas tas par humora šovu televīzijā? Paskatījos - priekšvēlēšanu debates, bet, ja tā abstrahējas no apziņas, ka daži jau redzēti un pazīstami, tad tiešām izskatās visnotaļ traģikomiski. Un tagad tuvojas jauns šovu laiks.
„Attālums starp Latvijas Bankas monētu, kuru izdos par godu Stendera 300 gadu jubilejai un šo vietu - ir milzīgs,” saka profesore Māra Grudule Sunākstes mācītājmuižas drupās. Šajā vietā Gothards Frīdrihs Stenders (saukts par Veco Stenderu) pavadīja savas dzīves pēdējos 30 gadus. Bet māja ir gājusi un gājusi postā, līdz tagad tiešām viss atbilst norādei „Mācītājmuižas drupas”, tomēr tur atrodamas takas, kuras nezin kurš iemin vienmēr.
Izrādās, mūsdienās notiek arī saviesīgi vakari ar priekšālasīšanu. Turīgi cilvēki uzaicina kādu, kurš lasa priekšā, vai lasa paši. No tā rodas pat vairāki labumi – pirmkārt, nav jānomokās ar "small talk”, kas principā ir sarunas par neko. Otrkārt, var uzzināt jaunus vārdus, nosaukumus un autorus, kurus var pieminēt citos saviesīgos vakaros, kuros nav priekšālasīšanas, bet tomēr jāuztur „mazā, smalkā saruna”. Un treškārt, varbūt kāds tomēr izlasa to grāmatu, no kuras gabaliņš izlasīts priekšā pie laba vīna un uzkodām.
Ķīniešu mūsdienu mākslinieka un disidenta Ai Veivei milzīgā izstāde Berlīnē ir pagarināta līdz 13. jūlijam. Vijas Celmiņas darbu izstāde „Dubultā realitāte” Mākslas muzejā „Rīgas Birža” – nav pagarināta. Tā tiks slēgta 22. jūnijā – pēc pāris dienām. Un Latvijā dzimušās mākslinieces darbi ceļos atpakaļ uz pasaules lielākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem un privātajām kolekcijām. Tik vērienīgu viņas darbu kopainu nākamreiz redzēt būs iespēja tikai 2018. gadā, kad plānota viņas darbu retrospekcija Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā.
Lietuviešu režisora Oskara Koršunova iestudētā izrāde "Izraidītie" Dailes teātrī ilgst vairāk nekā piecas stundas. Tie, kuri dodas pasaulē (konkrētajā gadījumā – uz Londonu) piepildīt savus sapņus, lamājas, bravūrīgi ālējas, dzer, raud, sarunājas, piesaka savas tiesības un padodas. Viņi domā par atgriešanos, bet baidās un kaunas, jo neviens jau negrib būt „lūzeris”. Visiem taču gribas sūtīt mājās naudu, dāvanas un fotogrāfijas ar veiksmīga cilvēka statusa simboliem.
Kāds deputāts reiz tviterī ierakstīja, ka lasa grāmatu un nevar atrauties. Viņš ierakstīja, ka tā grāmata esot tik vērtīga, ka tā noteikti jāizdod vāciski, franciski un angliski, lai pasaule uzzina par Rīgu, kas bija līdzvērtīga Eiropas kultūras pilsēta blakus Berlīnei un Parīzei. Toreiz, pirms nogrima Atlantīda, toreiz - pirms 1940. gada okupācijas un kara. Tas deputāts lasīja Valentīnas Freimanes grāmatu „Ardievu, Atlantīda!"
Ejot ciemos pie kinozinātnieces Valentīnas Freimanes Berlīnē, gluži nejauši uz ielas, netālu no metro stacijas „Hallisches Tor", ieraugām (esam kopā ar kolēģi Rutu Rikši) plāksni ar Raiņa citātu un Latvijas karogu (varat apskatīt fotogrāfijā). Turpat blakus vēl kāds portugālietis un čehs... Kopsakarības tovakar nenoskaidrojām, bet Rainis Berlīnes ielā kopā ar dzeltenām rudens lapām šķita simbolisks.
Tēlnieks no Amerikas Gints Grīnbergs mani pamatīgi pārsteidza, kad uz jautājumu par savu tēlniecības darbu „Veļu laiva” lielajā latviešu trimdas mākslas izstādē „Arsenālā”(tā skatāma vēl līdz 28.jūlijam) man atbildēja ar pārdomām, ka īsto jēgu „Veļu laivai” viņš sapratis tikai, skatoties visas izstādes kontekstā…
„Optimists pat kapos krustu vietā redz plus zīmes” - tā mums sestdien „Kultūras Rondo” studijā teica Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena. Ceturtdien viņi bija pabeiguši krājuma pārvietošanu no Rīgas priekšpils telpām. Ceturtdienas vakarā dega Rīgas pils. Anna Egliena citē Regīnas Ezeras romāna nosaukumu – „Vasara bija tikai vienu dienu”.