Ingvilda Strautmane: Drakonu lasījumi

„Patiesībā prezidents bija ļoti apmierināts, ka mūsu valsts šādi paglābusies no visādiem šaubīgiem darījumiem. Un turklāt prezidentam tagad nevajadzēja melot. Melot prezidentam it nemaz nepatika. Pat zinot, ka tad, ja ir īstas nepatikšanas, piespiedu meli ir atļauti. Protams, tikai ārkārtas gadījumos, ja nav nekādas citas izejas. Piemēram, ja jāglābj sava valsts no kara.” – tās ir rindas no igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmatas „Prezidents”.

Par šo grāmatu viņa un tulkotāja Maima Grīnberga saņēma Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Jebkuras līdzības ar reāliem prezidentiem – tās ir tikai jūsu iedomas, jo stāsts nav ne par vienu konkrētu – ne igauņu, ne latviešu prezidentu.

Tradīcija vasaras vidū sanākt kopā, lai apsveiktu labāko, kas izdevies bērnu literatūrā un grāmatu mākslā no maija līdz maijam, un lasīt priekšā jaunus darbus varētu labi patikt pašam Jānim Baltvilkam, kura dzimšana diena – 24. jūlijs - ir šīs sanākšanas laiks.

Vasaras vidū arī Latvijas Radio nevaļojas, bet fiksē un ieraksta tos notikumus, kurus vērts ne tikai uzreiz atskaņot, bet arī saglabāt vēsturei. Tā jau vairākus gadus mūsu arhīvā krājas arī Baltvilka lasījumu ieraksti.

Šogad, iedvesmojoties no Aino Pervikas citas grāmatas „Drakoni svešumā”, lasījumi notika zem „Drakonu debesīm”. Drakoni bija klātesoši ne tikai tekstā, bet arī savijušies krāsainā aplī pie Rīgas Jaunā teātra Kolonu zāles sienas, bet tekstos lasījumu kompānija ir gana raiba un pretencioza – Vecmāmiņa, kura gribēja, lai viņai zārkā ieliek mobilo telefonu; Dušas kungs, Putekļu rozes, ļoti mazi indiāņi, Antontons, Vadonis, citādas princeses…Kas te var patikt pieaugušajam, kuram mājās nav bērnu vai mazbērnu priekšā lasīšanas vecumā? Šo jautājumu sev uzdevu arī es.

Un tā atbilde nāca no divām pusēm: no vienas - tu pārbaudi, vai vēl esi spējīgs pasmieties par spoku stāstiem; no otras - vai esi spējīgs uz ļoti nopietnām un ļoti ikdienišķām lietām paskatīties neikdienišķi. Piemēram, uz valsts vadīšanu vai nāvi. Vai mūžīgo prinča gaidīšanu… Vai mākslas noslēpumiem. Ar Luīzi Pastori (viņa šogad saņēma Baltvilka balvu par grāmatām sērijā „Mākslas detektīvi”) es būtu ar mieru arī kļūt par piedzīvojumu meklētāju un piedzīvot zelta drudzi.

Jā, un vēl – lasījumu norises vieta – Jaunais Rīgas teātris - man lika domāt arī par to, kā te, teātra pagalmā, izskatīsies, kad būs beigusies ēkas rekonstrukcija. Un kad tas notiks? Cik tālu vēl līdz teātra pagaidu mājas – Tabakas fabrikas – gatavībai uzņemt aktierus un skatītājus? Un kā teātris pārdzīvos „pagaidu laikus”?

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti