1941. gada jūnijs. Padomju okupantus nomaina nacisti. Vai ir kādas atšķirības? Naivie latvieši cer uz atbrīvošanu, bet no vilka nagiem iekrīt klēpī lācim. Okupantus nešķiro labajos un sliktajos. Ne jau velti viņi visi ir okupanti.
Autora ziņas
1940. gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Latvijas Republiku. Valsts tiek nograuta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem okupācija bija laupīšana. Šis būs prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem viena gada laikā. Šodien to sauc par Baigo gadu.
1929.gada jūnijs. Teroristu sprādziens Rīgas Meža kapos parauj gaisā vājprātīgu kara vilni. Ideoloģiju karš 600 metru garā kapu alejā nerimst 60 gadus. Naidīgas varas apmētājas ar līķiem kā ar lielgabalgaļu. Vai nu tas ir galā?
1988.gada jūnijs. Vai Latvijas Radošo savienību plēnums bija sākums Atmodai? Nē. Vēl vairāk. Tas bija garants Atmodas turpināšanai. Pagrieziens, pēc kura vairs nav ceļa atpakaļ. Ja Mihaila Gorbačova Perestroikas svaigās vēsmas bija kā pavērts vēdlodziņš sasmakušā istabā, tad mūsu Radošo savienību plēnums ar pamatīgu blīkšķi atrāva vaļā visus logus. Tautā godāti inteliģenti pirmoreiz publiski atļāvās runāt tā, ka tautai no brīvības caurvēja aizrāvās elpa.
1919.gads. Jaunās baltiešu valstis vēl karo par brīvību, bet jau sāk dalīt robežas. Roņu sala, kaut daudz tuvāka Latvijai un tajā nemaz nedzīvo igauņi, tomēr tiek viņiem. Kas notika?
1934. gada 15. maija apvērsums. Vēsturisks pagrieziens, par ko vēl šodien šķēpus lauž – vai tas bija sākums valsts uzplaukumam vai bojāejai? Un vai kāda spēkos bija to apturēt? Bija.
1991. gads. Neatkarīgā Latvija slēdz padomju spiegu perēkli VDK un pārņem slepeno aģentu kartotēku – sola noskaidrot patiesību un nodibināt taisnīgumu. 2018. gads. Neatkarīgā Latvija vēl arvien nav noskaidrojusi patiesību un nodibinājusi taisnīgumu. Bet sola, ka tie atnāks paši.
Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) Mākslas dienas tika dibinātas par godu Ļeņina dzimšanas dienai kā tautas ideoloģiskās apstrādes ierocis. Bet pārvērtās par tautas ieroci padomju ideoloģijas drupināšanai. Ļeņins taču pats teica, ka māksla pieder tautai!
Pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā – Satversmes sapulce 1920.gada pavasarī un nežēlīgā cīņa par varu ceļā uz to. Par to plašāk pētīts Latvijas Televīzijas ciklā "Atslēgas".
LTV dokumentālā vēstures cikla “Atslēgas” jaunākajā sērijā – par Latvijas 20. gadsimta rusifikāciju, vardarbīgām un prātam grūti aptveramām sabiedrības nacionālā un sociālā sastāva izmaiņām 50 gados pēc 2. pasaules kara.
LTV dokumentālā vēstures cikla “Atslēgas” jaunākajā sērijā par visu laiku lielāko Latvijas Universitātes mecenātu Kristapu Morbergu. Viņš testamentā visu savu miljonus vērto mantu novēlēja augstskolai, kurā pats gribēja, bet netika mācīties.
LTV dokumentālā vēstures cikla ''Atslēgas'' jaunākajā sērijā par 1991. gada martā uzsākto valsts uzņēmumu privatizāciju, kad neatkarīgā Latvija, vēl nemaz nebūdama brīva, sāk mokpilnu reformu ceļu – no valsts diktētas sociālisma ekonomikas uz brīvā tirgus un privātīpašuma diktētu kapitālismu. Parlaments deklarē – privatizācija nepieciešama, lai atjaunotu taisnīgumu. Vai sanāca? Vai varēja sanākt savādāk? Taisnīgāk?
Baisākākās deportācijas Latvijas vēsturē notika 1949. gada 25. martā. Mūžīga tautas piemiņa tiek glabāta ne tikai par izsūtītajiem, arī par glābējiem. Daugavas krastos, kur Lāčplēša leģendai saknes, reiz dzīvojis arī īsts padomju Lāčplēsis – Edgars Kauliņš. Stāsts par viņu arī ir tautas teika? Vai tomēr patiesība?
Šķiet, ne ar vieniem citiem svētkiem brīvā Latvija sava Brīvības pieminekļa pakājē nav tik apjukusi, kā ar leģionāru piemiņas dienu. Kāpēc latviešu leģionāru piemiņas diena ir tieši 16. martā. Kas ir noticis šajā datumā? Kas ir šīs dienas varoņi? Cik daudzi zina īsto svinēšanas iemeslu? Un vai tiešām šī diena ir jāsvin?
1993.gada marts. Lielākā daļa no mums pirmoreiz tur rokā Latvijas latu – nevis veco laiku suvenīru, bet īstu jauno laiku naudu. Gadu desmitiem glabāts vien klusā tautas piemiņā, lats kā jaunā nacionālā valūta nu ir kļuvis par fundamentālu atjaunotās valsts neatkarības atslēgu. Taču jau 20 gadus vēlāk mēs to vieglu sirdi nomainām ar eiro. Kur gan pazuda lata kā valsts simbola vērtība? Varbūt lats nemaz nebija vērtība pats par sevi?
Kas bija padomju jaunā līdera Ņikitas Hruščova motivācija? Pēkšņi pamodusies vadoņa skolnieka sirdsapziņa? Vai salts varaskārs aprēķins? Un kāds no tā labums latviešiem? Latvijas Televīzijas raidījuma "Atslēgas" stāsts par padomju destaļinizācijas procesu, sauktu arī par Hruščova atkusni.
Vēsture ir laika plūdums starp izvirdumiem. 20. gadsimtā to bijis īpaši daudz, un viens no lielākajiem – perestroika. Tā uzspridzināja pirms tam sastingušo pasaules kārtību un apgrieza ar kājām gaisā teju visu šajā gadsimtā notikušo. Perestroikas tēvs bija pēdējais Padomju Savienības vadītājs, Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Vēl pirms perestroikas PSRS līderis brauca uz Rīgu. Kas noticis vietās, ko viņš apmeklēja? Kas noticis ar cilvēkiem, ko viņš satika? Kas noticis ar viņu pašu, kopš viss ir beidzies?
Vai neatkarīgas Latvijas Republikas tapšana bija vien laimīga nejaušība? Un kas bija tie trakie, kas šai idejai noticēja? Stāsts ir par 1919. gada Latvijas Brīvības cīņām. Viss 1919. gads mūsu vēsturē ir viens liels, pamatīgs atslēgas pagrieziens, ko nevar izstāstīt pa daļām, tāpēc jāstāsta viss uzreiz.
Neticami, cik daudz paralēļu stāstam par neatkarīgās Latvijas atgriešanos olimpiskajā pasaulē ir ar mūsdienām. Politika, pretstāvēšana lielajam austrumu kaimiņam, un pat Krievijas startēšana zem neitrālā olimpiskā karoga – tas viss reiz jau bijis.
Kad visur citur Otrais pasaules karš bija beidzies, Latvijā karš turpinājās. Vairāk nekā 100 000 kara bēgļu nevarēja atgriezties dzimtenē. Palikušajiem tika likvidētas šķiras, dibināti kolhozi un atņemti īpašumi. Padomju represiju galvenā iestāde "čeka" pēckara periodā apcietināja vēl vismaz 40 000 cilvēku. Karā pret viņiem atslēga bija – viņu prāts. Vienīgais, ko vēl atņemt.
Ar kādiem šķēršļiem nācās saskarties grupiņai cilvēku, kas apvienoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas augstskolu mācībspēkus un lika pamatus jaunai, spēcīgai baltiešu sabiedrībai ārvalstīs? Trimdas latvieši. Rietumu latvieši. Klaida latvieši. Tautieši. Ārzemju radi. Šī dažādi sauktā, neatņemamā mūsu tautas daļa ir arī svarīga daļa mūsu valsts vēstures stāstā.
1991. gada barikādes. Kas notika tām otrā pusē? Kādas spēlītes tolaik spēlēja ASV Baltais nams? No kā baidījās Vācijas kanclers? Uz ko sadusmojās Francijas prezidents? Un līdz kam mēs novedām pašu perestroikas tēvu?
Šonedēļ LTV1 raidījumā „Adreses” ļausim skatītājiem citām acīm paraudzīties uz Rīgas senajiem aizsardzības nocietinājumiem. Kas agrāk bijis cietoksnis, šodien ir vairs tikai nekustamais īpašums, taču viena lieta tam ar senajiem laikiem tomēr ir kopīga – arī šodien tā izdzīvošanai stratēģiski svarīga ir atrašanās vieta. Divas salīdzināmās adreses – Daugavgrīvas cietoksnis un Triangula bastions.
Raidījuma "Adreses" jaunajā sērijā pētām mūslaiku arhitektūrā pierastu un sāpīgu parādību – projektēšanu un būvēšanu “mazbudžeta” apstākļos. Arī viena no apskatāmajām adresēm pēdējā laikā raisījusi daudz sāpīgu un asu diskusiju – tā ir Jaunā Rīgas teātra vajadzībām pārbūvētā agrākā Tabakas fabrika. Salīdzinājumam pretstatā – cita pārbūvēta ražošanas ēka, Liepājas viesnīca "Fontaine Royal". Teikšu uzreiz – piemērs, kā varēja rīkoties arī Tabakas fabrikas pārbūvētāji, lai neiznīcinātu tās veco laiku industriālo auru.
"Adrešu" jaunākajā sērijā pētām, cik relatīvs pilsētās un arhitektūrā var būt jēdziens “ekskluzīvs”. Īpaši vērtīgi, ekskluzīvi zemesgabali un namīpašumi, neapšaubāmi ir būtiska daļa no pilsētas vaibstiem. Taču vai visiem ir atbilstošs pielietojums? Un vai par eksluzīvu var padarīt arī necilu vietu?
Raidījuma "Adreses" jaunākā sērija aizkustinās visus, kam ir bērni, kam reiz būs bērni vai kas paši reiz ir bijuši bērni. Tātad – visus. Sērijas tēma – arhitektūra bērniem. Vai bērni ir pelnījuši labu arhitektūru? Varbūt bērniem vispār nav vajadzīga nopietna arhitektūra?
LTV1 raidījuma „Adreses” jaunākā sērijā mēs pētām īpaši sāpīgu tēmu – Rīgas senās koka arhitektūras izdzīvošanas iespējas mūsdienās, un salīdzinām, kā parasti, divus spilgtus pretpolus – Maskavas forštati un Ķīpsalu. Kādreiz tās abas bija nomales, un nav noslēpums, ka Maskavas forštates tēls joprojām ir applucis, savukārt Ķīpsala pēdējos gados tapusi dārga un glamūra. Taču autentiskais mīlīgo nomaļu šarms izzūd abās apkaimēs, tāpēc – vai salīdzinājums var būt tik acīmredzami melnbalts?
"Adrešu" 12. oktobra sērija mums sanāca viena no pārsteidzošākajām, arī filmēšanas procesā. Grūti būtu atrast divas vēl atšķirīgākas adreses, ko salīdzināt – Latgales sādža ar diviem iedzīvotājiem un galvaspilsētas lielākais mikrorajons ar 60 000 iedzīvotājiem. Teiču purva Siksala un Rīgas Purvciems jeb agrākais Hausmaņa purvs.
Jaunās "Adrešu" sērijas tēma ir īpaši smaga – padomju varas celto monumentu saglabāšanas dilemma mūsdienu Latvijā. Smaga tāpēc, ka līdztekus diskusijām par to arhitektonisko vērtību nākas pārvērtēt arī tajos iekodēto sarežģīto vēsturi un okupācijas režīma ideoloģiju. Salīdzināmie objekti – bijušais Latviešu sarkano strēlnieku memoriāls Vecrīgā un Salaspils memoriāls agrākās nacistu koncentrācijas nometnes upuriem. Abus tuvākajā laikā gaida pārmaiņas.
LTV raidījuma "Adreses" jaunākajā sērijā divas salīdzinātās adreses nav vis atsevišķas ēkas, bet pilsētas – Cēsis un Jūrmalas Ķemeri. Tēma – kā iepūst dzīvību tur, kur tās pietrūkst? Jūrmalā, kā jau kūrortā, dzīvība ir sezonāla. Ķemeros, vistālākajā Jūrmalas nomalē, tās ir vēl mazāk. Ar Cēsīm līdzīgi – klusa mazpilsēta ar cerībām pievilināt viesus galvenokārt vasarās.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
