Neticami, cik daudz paralēļu stāstam par neatkarīgās Latvijas atgriešanos olimpiskajā pasaulē ir ar mūsdienām. Politika, pretstāvēšana lielajam austrumu kaimiņam, un pat Krievijas startēšana zem neitrālā olimpiskā karoga – tas viss reiz jau bijis.
Tas bija sestdienas, 8. februāra, vakars pirms 26 gadiem, kad miljards TV skatītāju Albervilas olimpiskajā stadionā ieraudzīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus.
Spēļu atklāšanas ceremonijas vadītāji baltiešus sagaidīja ar vārdiem: “Esiet sveicināti, jaunie vecie draugi!”
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Ar Atmodu atgriežas olimpiskajā ģimenē
Kā mūsu ceļš sākās? Ar Atmodu. Tāpat kā 50 gadus mēs savos Dziesmusvētkos bijām spiesti dziedāt okupantu dziesmas, arī savus sporta čempionus sveicām, skanot okupantu himnai. Tāpēc loģiski, ka mūsu centieni atgriezties pasaules olimpiskajā ģimenē dzima vienlaikus ar tautas politisko atmodu. Kad dienu pirms Tautas frontes dibināšanas, 1988. gada 7. oktobrī, Mežaparka Dziesmusvētku estrādē pulcējās manifestācija “Par tiesisku valsti”, viens no skaļāk sveiktajiem runātājiem tajā bija Vilnis Baltiņš, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas tēvs.
Nesen bija tapis aicinājums par LOK atjaunošanu. Avīzēs to publicēja gluži kā politisku manifestu – zīmīgā datumā, tā paša 1988. gada 17. septembrī, Seulas olimpisko spēļu atklāšanas dienā. Latviešu sportisti Seulā ieguva piecas medaļas – vienu sudraba un četras zelta. Tolaik pat vistālredzīgākajiem bija grūti paredzēt, ka tās izrādīsies pēdējās latviešu olimpiskās medaļas nebrīvē.
Vien pāris nedēļas pēc Mežaparka manifestācijas, 19. novembrī, arī notika Olimpiskās komitejas atjaunošanas kopsapulce ''Daugavas'' sporta namā. Tolaik viena no lielākajām Rīgas sporta arēnām bija stāvgrūdām pilna – vairāk nnekā tūkstotis sporta organizāciju delegātu un interesentu. 1922. gadā dibinātā organizācija, kuras galvenais uzdevums bija “deleģēt Latvijas komandu olimpiskajās spēlēs”, pēc 66 gadiem tika svinīgi atjaunota.
Atjaunotajai komitejai gan nekāda deleģēšana nespīdēja – Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) tādas pašpasludinātas padomju republiku aktīvistu šūniņas neņēma par pilnu. Un ne jau tāpēc, ka SOK toreiz vadīja agrākais fašistiskā Franko sporta ministrs un Spānijas vēstnieks komunistiskajā Maskavā Huans Antonio Samarančs. Cīņai par Latvijas atgriešanos brīvajā sporta pasaulē bija jānotiek tajos pašos ierakumos, kur norisa politiskās brīvības cīņas.
1991.gada janvāra barikāžu laikā LOK mītne Elizabetes ielā iepretī Esplanādei nokļuva politiskajās krustugunīs pat vārda tiešā nozīmē. Pāri parkam OMON apšaudīja Iekšlietu ministriju, un Bastejkalnā mira cilvēki, bet parkam otrā pusē aizstāvēt Ministru Padomes ēku steidzās latviešu bobslejisti. Arī spožākie PSRS izlases medaļnieki Jānis Ķipurs un Zintis Ekmanis.
Bobu mehāniķi turpat ''vefiņā'', kur lika kopā kamanas, viņiem steigā bija pagatavojuši gumijas stekus no kabeļiem.
21. janvāra rītā, vien dažas stundas pēc Iekšlietu ministrijas apšaudes, uz Maskavu un uz SOK štābu Lozannā tika nosūtītas LOK un LPSR Fiziskās kultūras un sporta komitejas telegrammas: Latvijas sportisti oficiāli atsakās no dalības PSRS čempionātos un izlasēs. Jau pēc gada bija jānotiek Albervilas spēlēm, mūsu bobslejisti bija panākumu zenītā, Ķipurs pasaules kausa kopvērtējumā divniekos vēl nupat bija kotējies kā planētas labākais pilots.
Grūti aptvert, kāds tas profesionāliem sportistiem bija upuris – pārvilkt krustu savam darbam un slavai, un iet cīnīties par savu valsti. Valstij tas atmaksājās, pašiem sportistiem – rūgti iegrieza.
Jau 1991. gada rudenī, pēc Latvijas neatkarības atzīšanas, LOK no jauna tika uzņemta starptautiskajā Olimpā. Jānis Ķipurs Albervilā varēja ienest Latvijas karogu. Taču startēt viņš nevarēja – izlaistās sezonas un pēc tam sasteigto treniņu dēļ bija ticis pie traumas. Tomēr, ja nebūtu šīs atteikšanās, ja nebūtu tik laicīgi atjaunota LOK, kas jau trīs gadus bija klauvējusi pie Samaranča durvīm un būvējusi jaunu Latvijas sporta sistēmu, tad Albervilā mūsu karogu nenestu ne Ķipurs, ne kāds cits. Mēs gluži vienkārši nepagūtu. Un savā pirmajā atjaunotās neatkarības olimpiādē baltieši būtu maršējuši zem olimpiskā karoga, tāpat kā pārējās nupat izjukušās PSRS brālīgās republikas. Ceļot kaut ko jaunu, kaut kam ir jāļauj sabrukt. Pat ja tie ir paša sapņi.
Bobslejs - Latvijas atslēga
Pirmā un lielākā Latvijas atslēga uz atgriešanos ziemas spēļu panākumu virsotnēs nokrakšķēja vēl krietni pirms Atmodas cīņām un upuriem. Ironiski, ka arī tam ir jāpateicas politikai. Sociālistiskās sacensības politikai. Ir Leonīda Brežņeva valdīšanas laiks, 1980. gads, nupat beigušās Leikpleisidas ziemas olimpiskās spēles. PSRS ir pazemota, jo mazā komunistiskā Austrumvācija izcīnījusi par vienu medaļu vairāk. Jautājums tiek skatīts Maskavas partijas politbirojā, un sašutušajam Brežņevam tiek paskaidrots – tas bobsleja dēļ. Vāciešiem ir bobslejs, bet PSRS tāda sporta veida nav. Uz ko Brežņevs esot nikni atbildējis apmēram tā:
“Mēs varam palaist raķeti kosmosā, bet nevaram no kalna palaist ragavas?!”
Zibenīgi tapa Komunistiskās partijas lēmums sākt attīstīt padomju bobsleju, par bāzes vietu tika izvēlēta Latvija, un par PSRS izlases galveno treneri iecelts Rolands Upatnieks. Pirms tam viņš bija Latvijas kamaniņu izlases vadītājs un nesen, 1978. gadā, bija uzbūvējis Murjāņu kamaniņu trasi. Bobsleja sacensības te nevarēja organizēt, tāpēc pirmie Latvijas čempionāti, vēl pirms Siguldas trases uzcelšanas, notika dabīgā ledus trasē Baškīrijā. “Latvieši nekad neskries 100 metrus ātrāk par 10 sekundēm. Toties latviešiem netrūkst puišu, kas noskries 11 sekundēs ar kartupeļu maisu mugurā,” – vēl viena leģendāra frāze no citas atslēgas figūras, Rolanda Upatnieka.
No pirmajiem 16 padomju bobslejistiem desmit bija latvieši.
Latvieši bija arī treneri, konstruktori, kamanas būvēja VEF un vēlāk arī citās Latvijas rūpnīcās. Un pēc nieka četriem gadiem, jau nākamajās ziemas spēlēs 1984. gadā Sarajevā – sensācija! Pirmā PSRS medaļa bobslejā – bronza pilota Zinta Ekmaņa divnieku ekipāžai! Latvieši bija izpildījuši padomju līdera Brežņeva gribu – tieši Ekmaņa panākums Padomju Savienībai ļāva kopvērtējumā pārspēt VDR par vienu medaļu.
Vēl pēc četriem gadiem, kad jau bija tapusi Siguldas bobsleja trase, 1988. gada spēlēs Kalgari latvieši Padomju Savienībai sagādāja dubultu triumfu. Jānis Ķipurs, Sarajevā palicis ceturtais, nu tika pie zelta divniekos un pie bronzas – kopā ar diviem latviešu stūmējiem Gunti Osi un Juri Toni – arī četriniekos. Tās tad arī izrādījās pēdējās PSRS bobsleja olimpiskās medaļas.
Arī neatkarīgajai Latvijai pēc tam līdz nākamajai bobsleja medaļai olimpiādē bija jāgaida veseli 26 gadi. Bet cik simboliski – pilots Oskars Melbārdis, kurš Sočos izcīnīja zeltu četriniekos, ir dzimis 1988. gada februārī – tieši Ķipura Kalgari olimpiskā triumfa dienās.
Zvaigznes būs labi stāvējušas.
Krievijas bedre un sensācija
PSRS mantiniecei Krievijai pēc PSRS sabrukuma neklājās labāk. Olimpisko medaļu skaits arvien saruka, arī bobslejā medaļu vairs nebija, turklāt krievi bija palikuši bez savas bobsleja trases. Sigulda PSRS bija vienīgā mākslīgā trase un vienīgā, kas piemērota staprtautiskiem mačiem. Paši savu, Piemaskavas Paramonovā, krievi uzcēla tikai 17 gadus vēlāk. Un tāpat izgāzās. Milzu naudu izmaksājusī trase bija bezsaimnieciskuma fiasko. Tehnisks brāķis. Sportisti guva traumas un nikni lamāja valdību, starpautiskām sacensībām to nevarēja sertificēt, un tagad tā praktiski vairs nedarbojas.
Dziļākā bedre Krievijai bija 2010. gada spēles Vankūverā. Tikai 15 medaļas un tikai 3 zelta – visu laiku vissliktākais sniegums, kopvērtējumā Krievija pat netika TOP10. Un – kāds kauns – nākamās spēles jārīko pašiem, Sočos!
Un tad nāca Soču sensācija. Grandiozas olimpiskās būves (tostarp beidzot arī jēdzīga bobsleja trase) un – grandiozi Krievijas panākumi.
33 medaļas – absolūts rekords, graujoša pirmā vieta kopvērtējumā, un pārspēti visu laiku labākie PSRS sasniegumi. No 15 medaļām Vankūverā līdz 33 pašmājās.
Četru gadu laikā! Tur pat aklam zirgam piemestos aizdomu žagas. Kaunpilnais diskvalifikāciju skandāls bija loģisks šī neloģiskā “triumfa” iznākums.
Soči izrādījās pirmā olimpiāde, kur medaļas bobos nedabūja ne krievi, ne viņu senie konkurenti vācieši, toties dabūja Latvija. Un Phjončhana būs jau trešā olimpiāde, kur plīvo Latvijas karogs, bet Krievijai jāsoļo zem olimpiskā. Ja Albervilā un Barselonā tā vienkārši sanāca politisko apstākļu nelāgas sakritības dēļ, tad šoreiz – jau pašu apzinātas nekrietnības dēļ. Sports tomēr ir politika.
Krievija savās mājās no sporta taisīja politiku zem segas, ar čuru burciņām. Latvijas sportisti valstij grūtos brīžos politiku taisīja zem lodēm – un no sporta tikmēr atteicās.
Atslēga Krievijas nedienām izrādījās politiska alkatība. Atslēga Latvijas panākumiem – politisks upuris.
