Atslēgas

Atslēgas: «Trimdas latvieši - ar ko viņi sāka?»

Atslēgas

Atslēgas: «Atgriešanās olimpiskajā pasaulē»

Atslēgas: «Padomju represijas pret Rīgas intelektuāļiem»

Represijas pret Rīgas intelektuāļiem 50.gadu sākumā jeb sapnis par Franciju

Kad visur citur Otrais pasaules karš bija beidzies, Latvijā karš turpinājās. Vairāk nekā 100 000 kara bēgļu nevarēja atgriezties dzimtenē. Palikušajiem tika likvidētas šķiras, dibināti kolhozi un atņemti īpašumi. Padomju represiju galvenā iestāde "čeka" pēckara periodā apcietināja vēl vismaz 40 000 cilvēku. Karā pret viņiem atslēga bija – viņu prāts. Vienīgais, ko vēl atņemt.

Sanākšanas ar nostalģiju 

Jāņa Rozes grāmatnīca Krišjāņa Barona ielā –  pēc kara šeit, protams, vairs nesaimniekoja Jānis Roze. Viņu izsūtīja jau 1941. gadā, un gadu vēlāk viņš mira. Šeit tika ierīkota Rīgas 3. grāmatnīca, kas tirgoja tikai padomju ideoloģijai nekaitīgas grāmatas. Loģiski, te vairs nevarēja nopirkt arī franču rakstnieka Andrē Žida slaveno darbu “Atgriešanās no PSRS”. Žids bija kaismīgs komunisma fans, līdz 1936. gadā pats apmeklēja Staļina valsti. Grāmatā viņš sāpīgi apraksta savus naivos atklājumus:

“Vismazākā iebilde, vismazākā kritika ir pakļauta visļaunākajam sodam un tūdaļ tiek apspiesta. Es šaubos, vai šobrīd jebkurā citā zemē, kaut vai hitleriskajā Vācijā, gars būtu nebrīvāks, saliektāks, iebaidītāks un vēl vairāk paverdzināts.”

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Tieši tolaik, trīsdesmito gadu vidū, Parīzē mitinājās Žida draugs no Rīgas – mākslinieks Kurts Fridrihsons. Desmit gadus vēlāk, 1946. gada ziemā, viņš kopā ar citiem Rīgā palikušiem intelektuāļiem sāka rīkot franču literatūras vakarus. Neformālus, protams. Satikās viņi pie Dailes teātra aktieriem Irmas un Arnolda Stubaus – Dzirnavu ielā 70, 3.stāvā. Parasti pirmdienās, jo tās teātrī bija brīvdienas.

Sanākšanām nebija nekādu politisku nolūku, drīzāk nostalģija par zudušiem brīvā gara laikiem un konkrēti – arī par Franciju. Par savu otro dzimteni to sauca ne tikai Fridrihsons, bet arī tulkotāja Ieva Lase un Sorbonā studējusī Elza Stērste, Edvarta Virzas atraitne.

Atbilstoši franču brīvajam garam grupas biedru loks nebija ierobežots un atmosfēra demokrātiska – katrs varēja brīvi nākt un vest līdzi arī savus paziņas. Šis draudzīgums daļai no viņiem vēlāk skarbi atspēlējās.

"Čeka" ievieš apzīmējumu "Franču grupa"

1951. gadā agrākie domubiedri bija spiesti satikties Stūra mājā. Apcietināja 13, lielāko daļu – tā paša gada janvārī. Par dzimtenes nodevību. Lielākā nodevība, protams, bija Žida grāmatas lasīšana. "Čekas" papīros tika ieviests apzīmējums “Franču grupa”.

Čekas pagrabi. Viena no atslēgas vietām Latvijas vēsturē. Gadu desmitiem te tika smacēta pat vārākā doma par mūsu tautas pašcieņu un pašnoteikšanos. 1951.gada sākumā čeka arestēja 13 Rīgas intelektuāļus un nosauca par Franču grupu. Viņu vienīgais noziegums bija sapnis – par Franciju. Tai laikā jūsmot par citu valsti, īpaši par “buržuāzisku”, bija “dzimtenes nodevība”.

Ievai Lasei pirmā sajūta pēc apcietinājuma bijis atvieglojums – tad beidzot tas ir noticis. "Čeka" Lasi bija tirdījusi ar pratināšanām jau sen, jo reiz viņa – apcietinājumā nacistu Salaspils nometnē – bija uzrakstījusi: “Kaut es piedzīvotu to dienu, kad atkal mēs varētu sacīt – šī zeme ir mūsu.”

Atvieglota jutās arī Milda Grīnfelde, pēdējā Aleksandra Čaka dzīvesbiedre. Viņu apcietināja visvēlāk, un viņa bija nobažījusies, vai ātrāk arestētie draugi neuzskata viņu par nodevēju.

Visiem piesprieda no 7 līdz 25 gadiem apcietinājumā.

Uz Sibīrijas nometnēm tika izsūtīti Gustavs Bērziņš, Mirdza Ersa, Kurts Fridrihsons, Milda Grīnfelde, Ieva Lase, Miervaldis Ozoliņš, Eleonora Sausne, Alfrēds Sausne, Maija Silmale, Skaidrīte Sirsone, Elza Stērste, Irina (Irma) Stubaus, Arnolds Stubaus. Vissmagākais sods – 25 gadi – tika tiem visīstenākajiem "francūžiem" – Lasei, Stērstei un Fridrihsonam. Tieši viņu arestu laikā, 1951. gada februārī, Parīzē mira Andrē Žids.

"Sods par sapni"

Vēl pirms izsūtīšanas apcietinātie nokļuva Rīgas Centrālcietumā. Viņu nesalaužamo un reizē tik trauso garu līdz aizkustinājumam ilustrē Miervalža Ozoliņa atmiņas pirms vairāk nekā 20 gadiem uzņemtajā filmā "Sods par sapni". 38 pieauguši vīrieši, iespundēti vienā kamerā, gluži kā bērni gaida Ziemassvētkus. Ne viņiem eglītes, ne svecīšu:

“Un kā par dieva laimi tieši šajā Adventes laikā Dievs nodzēsa cietumā gaismu. Nu, protams, bez gaismas nevar palikt, iedeva kamerā iekšā sveces. Un mēs nopilinājām no šīm svecēm taukus, dabūjām dzīparus, ietinām iekšā taukos, nu mums izveidojās svecītes. Bet nu vajadzēja eglīti. Eglītes zarus varēja veidot slotas zari. Slota! Vienu tādu garāku pa vidu, un tad izlaist cauri vienu, otru, vēl, tā pakāpeniski trīs rindās, un mums izveidojās brīnišķīga eglīte, kuru mēs apvijām ar uz diega uzvērtiem vates gabaliņiem.”

Skola? Motelis? Kultūras nams? Nē. Rīgas Centrālcietums. Piemiedzot acis uz eiroremonta lēto bezgaumību, – tīri mājīgs iestādījums. 1951.gada Ziemassvētkos, Staļina ēras kulminācijā, šai cietumā, protams, nebija svētku eglītes. Politieslodzītie, pieauguši vīri, gluži kā bērni darināja eglīti no slotas zariem un dekorēja ar pufaikas vati.

Kaut arī pēc Staļina nāves viņus amnestēja, dzīves bija sabradātas. Mirdzai Ersai mājās palika dēliņš, un vīrs viņu veda atvadīties zem kameras loga. Tāpat radi veda šurp trīsgadīgo Helju – Maijas Silmales un Miervalža Ozoliņa meitu. Viņus deportēja katru uz savu nometni. Izsūtījumā Miervaldi no nāves izglāba Nellija – un atgriezās viņš jau vairs ne kā Maijas vīrs. Nošķirts tika arī Stubaus pāris. Arnolds Irmai caur Rīgu sūtīja mīlas vēstules. Atgriezies viņš nodzīvoja tikai divus gadus un mira jauns.

Irma teju visu atlikušo mūžu uz Dzirnavu ielas vairs nespēra kāju.

Elza Stērste, kuru izsūtīja 66 gadus vecu, atgriezās pusparalizēta. Viņa gan ierieba liktenim – ar piespriestajiem 25 gadiem viņai cietumā būtu jānodzīvo līdz 91 gada vecumam. Atgriezusies ātrāk, viņa tieši tik arī nodzīvoja.

Daudzpieredzējušie Rīgas sliežu ceļi. Šodien Vagonu parkā valda ikdienišķa rosība, bet pirms 70 gadiem te, garām politieslodzīto pārbāztajam Rīgas Centrālcietumam, klaudzēja neskaitāmi cilvēku likteņu vagoni. Virziens – Sibīrija. Atpakaļbiļete – vien zvaigznēs rakstīta.

1970.gadu sākumā Maija Silmale un Kurts Fridrihsons izdeva franču dzejas krājumu “Es tevi turpinu”. To atzinīgi novērtēja pat “Le Monde”. Silmale tika ielūgta uz Parīzi, taču padomju vara grāmatu izrāva no veikaliem, un Silmale Parīzes vietā nokļuva cietumā un vēlāk psihiatriskajā slimnīcā. Lai gan starptautiskā spiediena ietekmē viņu atbrīvoja, pēc diviem gadiem Maija mira. Viņai bija 49.

Vienīgie pieminekļi - stāsti

Lielāko triumfu par likteņa revanšu jau brīvā Latvijā bija lemts piedzīvot divām citām Silmales biedrenēm - Ievai Lasei un Mirdzai Ersai. 1992. gadā Rīgā atklāt jauno Francijas vēstniecību ieradās pats prezidents Fransuā Miterāns, abas kundzes bija lūgto viesu vidū un pēcāk saņēma Miterāna ielūgumu uz Francijas neatkarības dienas svinībām pie viņa -  Parīzē, Elizejas pilī.

Miervaldis Ozoliņš Sibīrijā visvairāk esot sapņojis par Rīgas bulvāru liepām. Un tieši pie Brīvības bulvāra liepām notika viņu, vēl dzīvi palikušo, atkalsatikšanās tā paša 1992. gada decembrī. Vēsturei patīk melna ironija – agrākie padomju disidenti satikās dižākā padomju latviešu rakstnieka Andreja Upīša muzejā. Šo vakaru rīkoja muzejs, jo Upīts bija mīlējis ne vien komunismu, bet arī Franciju un bija ražens tulkotājs. Divtik melna šī ironija ir tāpēc, ka lepnajā prezidentu mājā Brīvības un Elizabetes ielas stūrī Upīts ievācās 1951. gada janvārī – tieši tad, kad "Franču grupu" ietupināja citā stūra mājā.

No "Franču grupas" muzejs ir tikai Elzai Stērstei, uz pusēm ar dzīvesbiedru, turklāt privāts, ne valsts, kā Upītim. Upītim ir pat divi valsts muzeji (Rīgā un Skrīveros), viņa vārdā nosaukta Skrīveru skola, vismaz septiņas ielas Latvijā, un arī pieminekļi viņam divi.

Vienīgie pieminekļi "Franču grupai" ir stāsti par viņiem. Skatoties tos iemūžinātus filmā, mani nepameta doma – pat tik ļoti likteņa nospārdīti, viņi neizskatījās pēc padomju cilvēkiem. Drīzāk pēc smalkiem gara aristokrātiem, lepniem brīvdomātājiem.

“Ja cilvēks domā patstāvīgi, viņš ir nobriedis Sibīrijai.” (Andrē Žids)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti