Nedzirdīgajiem

De Facto

Nedzirdīgajiem

Tieša runa: «Vidusskola tikai latviešu valodā»

Adreses: «Dzīve purvā vai purvs dzīvē?»

Dzīvība Latvijas purvos - Purvciemā un Siksalā

"Adrešu" 12. oktobra sērija mums sanāca viena no pārsteidzošākajām, arī filmēšanas procesā. Grūti būtu atrast divas vēl atšķirīgākas adreses, ko salīdzināt – Latgales sādža ar diviem iedzīvotājiem un galvaspilsētas lielākais mikrorajons ar 60 000 iedzīvotājiem. Teiču purva Siksala un Rīgas Purvciems jeb agrākais Hausmaņa purvs.

Vārds “purvs” arī ir šīs sērijas paradoksa atslēga. Kā pēdējos gadsimtos attīstījusies civilizācija šais divos purvos? Lielākajā Latvijas purvā, tagadējā Teiču rezervātā, un savulaik lielākajā Pierīgas purvā, kas tikai pamazām ticis nosusināts un apdzīvots. Izrādās, ir vēl kāda vienojoša atslēga – abās šajās vietās pirmā dzīvība sākusies ar vecticībniekiem.

Uz Siksalu Teiča purva vidū ved viens vienīgs ceļš cauri purvam apmēram septiņus kilometrus no tuvākās sauszemes apdzīvotās vietas Murmastienes.

Siksalā, sauszemes salā purva vidū, vecticībnieki apmetās jau 17.gadsimtā, bēgdami no “pareizās ticības” vajāšanām. Savulaik sādžā bijuši vairāki desmiti saimniecību, bet šodien palikušas vairs divas pastāvīgi apdzīvotas mājas, un katrā mīt pa vienam vientuļam purva vilkam.

Siksalas kapi mazā purva ezeriņa krastā ir gleznainākie, ko nācies redzēt. Šodien te Dieva mierā dus daudz vairāk cilvēku, nekā mitinās virszemē.

Neticami, ka elektrība te ievilkta tikai pirms 10 gadiem, 21.gadsimtā! Līdz tam televizorus sādžā darbināja ar vēja vai dīzeļa ģeneratoriem.

Tagad ir gan elektrība, gan mobilie sakari un internets, bet tikpat kā vairs nav cilvēku. Zem zemes klusajā kapsētā purva ezera krastā dus vairāk ļaužu, nekā mitinās virszemē...

Savukārt Purvciema teritorijā lielākā dzīvība sākās 19.gadsimtā, kad vecu Pierīgas muižu otrpus tagadējam Grīziņkalnam nopirka vecticībnieku Grebenščikova draudze un ierīkoja savas ganības un dārzniecības. Mums izdevās atrast vecāko joprojām saglabājušos Purvciema māju, celtu 19.gadsimtā, kur jau vairāk kā simt gadu dzīvo viena un tā pati ģimene. Bet nu tai apkārt sacelta vesela betona pilsēta...

Šī tiek oficiāli uzskatīta par vecāko saglabājušos Purvciema māju, tā celta 19.gs beigās un jau simt gadu pieder vienai ģimenei.

Padomju vara, mikrorajonus ceļot, ignorēja agrākās privātīpašumu robežas, un tagad no tā – pamatīgs juceklis. Zemes ir atguvusi Grebenščikova draudze, dzīvokļus mājās privatizējuši iemītnieki un maksā draudzei zemes nomu, blokmājas saceltas visapkārt pēckara privātmājām, kas arī atrodas uz draudzes zemes, ielas pāriet māju pagalmos un pašvaldībai ir daudz grūtāk tās uzturēt, utt.

Gan padomju laikos celtās privātmājas, gan blokmājas, kas vēlāk ieskāvušas tās savos pagalmos, saceltas uz privātas, Grebenščikova vecticībnieku draudzei piederošas zemes, un mūsdienās tas rada pamatīgu juridisku un saimniecisku jucekli.

Padomju nihilisma savērptais īpašumtiesību mudžeklis šodien rada neskaitāmas juridiskas un saimnieciskas problēmas, un pašvaldībai, tā vietā, lai apkaimi veselīgi attīstītu, ir jātērē milzīgi resursi tikai šī haosa pārvaldīšanai.

Siksala neglābjami izmirst, bet Purvciems ir pretdabiski uzblīdis. Tad kur mēs šoreiz atradām pozitīvo? Kārtībā un skaidrībā. Siksalā vietējā pašvaldība spītīgi turpina pļaut zāli kapos, kamēr dzīvi palikušie steidz no purva prom. Tur viss ir vienkārši – iekšā un ārā ved viens vienīgs ceļš. Rīgas Purvciemā, kur saskrējuši tūkstošiem cilvēku un sataisījuši ielas, takas un ceļus krustu šķērsu, tie visi ved vēl dziļāk purvā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti