Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «1949. gada marta deportācijas un Lielvārdes apbrīnojamais izņēmums»

1949. gada 25. marts. Neizvestie lielvārdieši un leģendas

Baisākākās deportācijas Latvijas vēsturē notika 1949. gada 25. martā. Mūžīga tautas piemiņa tiek glabāta ne tikai par izsūtītajiem, arī par glābējiem. Daugavas krastos, kur Lāčplēša leģendai saknes, reiz dzīvojis arī īsts padomju Lāčplēsis – Edgars Kauliņš. Stāsts par viņu arī ir tautas teika? Vai tomēr patiesība? 

Pēc kara padomju totalitārais režīms turpināja to, ko nepaguva Baigajā gadā – Baltijas tautu inteliģences un turīgo cilvēku iznīdēšanu. Šoreiz lielākais sitiens tika laukiem, tā sauktajiem kulakiem. Par tādiem staļinisti dēvēja zemniekus, kas izcēlās ar kaut nedaudz sekmīgu saimniekošanu. 

Dažās dienās uz Sibīriju lopu vilcienos aizveda 94 779 cilvēkus. Gandrīz pusi – 42 149 - no Latvijas. Tas ir vairāk nekā iedzīvotāju Ventspilī. Vai skatītāju kuplākajā "Prāta vētras" koncertā. Trīsreiz vairāk nekā izsūtīto 1941. gadā. Cilvēkus krāva vagonos veselām ģimenēm.

Trešā daļa “tautas ienaidnieku” bija bērni.

Ieskaitot vēlāk Sibīrijā dzimušos un piederīgos, kas devās savējiem līdzi labprātīgi, pavisam deportācijas skāra 44 191 Latvijas iedzīvotāju. Vairāk nekā desmitā daļa – 4 941 – izsūtījumā mira. 

Vienīgais pagasts Latvijā, no kura netika izsūtīta neviena pati dzīva dvēsele, ir Lielvārdes pagasts. Iepriekšējā vakarā pirms izvešanas kāda vietējā sieva arī pie Lielvārdes stacijas manījusi kravas mašīnu rindu, satraukta steigusies mājās un kolhoza centrā satikusi priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu – tas mierinājis, lai ejot mājās droši. Cits stāsts – tai vakarā kolhoza klubā notikusi Aleksandra Ostrovska lugas ''Negaiss'' izrāde. Pēc tās neviens negribot iet mājās, noskaņojums drūms, un atkal – priekšsēdētājs Kauliņš visus mierinot: “Neviens jūs neaiztiks.”  

Vai tā patiešām bijis, ka viens cilvēks vienā vakarā tik daudzus vietējos paguvis mierināt? Varbūt tas ir viens un tas pats stāsts, tikai cauri gadiem apaudzis ar pārstāstu variācijām? Nekādu dokumentālu pierādījumu, ka Kauliņš būtu apzināti glābis lielvārdiešus no izsūtīšanas, nav. Un – loģiski – nevarētu arī būt. Lielvārdiešiem tādus arī nevajag. Ticība stāstam par glābšanu no Sibīrijas ir tikai daļa no lielas, nesatricināmas leģendas – leģendas par gādīgo patronu Kauliņtēvu. 

Edgars Kauliņš bija slavenā Lielvārdes kolhoza “Lāčplēsis” dibinātājs 1948. gadā un priekšsēdētājs līdz pat savai nāvei 1979. gada sākumā. Ir uzskats, ka vēl pirms kolhoza dibināšanas, stādot tā saukto “kulaku” sarakstus, Kauliņš kā vietējās komunistu organizācijas vadītājs pierunājis turīgākos zemniekus stāties kolhozā un tādejādi pasargājis no vēlākajām deportācijām.

Kā dzimst leģendas un cik liels tām sakars ar patiesību, labi ilustrē kāds vietējā muzeja eksponāts – kolhoza priekšsēdētāja Kauliņa darba krēsls. Pat vairākos avotos esmu lasījis sajūsmu – kā šis apdriskātais krēsls raksturojot viņa darbarūķa pieticību. Taču dokumentālajā filmā, kas uzņemta īsi pēc Kauliņtēva nāves, šis pats krēsls viņa kabinetā redzams daudz labākā stāvoklī. Izrādās, pirms nonākšanas muzejā to vēl ilgi deldējuši citi kolhoza darbinieki. Tas negroza faktu, ka Kauliņš patiešām bija praktisks un pieticīgs, taču leģendām faktus patīk piepušķot. Kauliņa stāstā šādu piepušķojumu ir daudz, un vismaz daļai autors ir viņš pats. 

Edgara Kauliņa krēsls

Vēl viena skaista leģenda – kolhozs "Lāčplēsis" dibināts 1948. gadā tieši Jāņos, tāpēc Jāņi te svinēti vienmēr, pat tais drūmajos laikos, kad visā Latvijā bija aizliegti. Rokot dziļāk, atklājam, ka neilgi pēc 1947. (nevis 1948. gada) Jāņiem ar vietējiem zemniekiem Kauliņš lēma ražu vākt kopā – tā tad arī bijusi pirmā ierosme kolhoza dibināšanai. Pats kolhozs dibināts 1948. gada 18. jūnijā, pirmā kopsapulce – 12. jūlijā. Tātad arī ne gluži Jāņos. Bet vai nav skaista leģenda? Skaista un viltīga – jo tā patiešām ļāva šejieniešiem svinēt Jāņus, kaut vai kā kolhoza dzimšanas dienu. 

Par lielvārdiešu mīluli Kauliņš kļuva par spīti tam, ka nemaz nebija vietējais. Uz šejieni viņu atsūtīja 1944. gadā no Rīgas – kā Komunistiskās partijas nozīmētu pagasta partorgu. Viņš bija dienējis Sarkanajā armijā, kara laikā iestājies partijā, tad ievainots un tālākai karošanai izbrāķēts. Neatkarīgajā Latvijā Kauliņš Rīgā bija strādājis par zirgu dresētāju cirkā un par ugunsdzēsēju. Kā kalpu zēns no Vidzemes par savu dzīves skolotāju viņš sauca saimnieku, pie kā reiz bija ganos gājis – tas viņam iemācījis, ka laukos jāsaimnieko ne tikai ar arklu, bet arī ar zīmuli.  

Par Kauliņtēva saimniekošanas prasmi arī leģendu netrūkst, viena no zināmākajām – par to, kā ar viltību apgājis citu padomju idiotismu – obligāto kukurūzas audzēšanu. Kukurūza esot augusi tikai vienā, viscentrālākajā laukā, Rīgas priekšnieku acu aizmālēšanai. Bet vai līdzīgi nostāsti nav dzirdēti arī par citām Latvijas vietām? Arī par saulespuķēm kukurūzas vietā? Ej nu sazini, vai šis nav kārtējais mīts... Taču atkal – tas negroza patiesību, ka Kauliņš patiešām bija apsviedīgs saimnieks. 

Viņa jājamzirdziņš bija pārstrāde – jo tā dod produktam pievienoto vērtību un ļauj pārdot dārgāk.

1960. gados Kauliņš uzbūvēja "Lāčplēša" konservu cehu – tur skābētie kāposti pārdoti Krievijā, bet ejošākais produkts kolhoza veikalā Rīgā bija "Lāčplēša" mārrutki. Leģendārs bija "Lāčplēša" muciņu alus – pēc tā uz Lielvārdi brauca visa Latvija.

Kolhoza pirmsākumos Kauliņš pats vedis uz Ļeņingradu pārdot kolhozā ražoto sviestu – kara blokādes novārdzinātajā lielpilsētā tas bijis uz izķeršanu. 

Tomēr arī kolhoza "Lāčplēsis" varenība ir daļēji mitoloģizēta. Taisnība, kolhozs bija sekmīgs pirmajās desmitgadēs, taču 70. gados, kad padomju propaganda no sirmā Kauliņtēva sāka mālēt sociālisma varoni, saimnieciskie rādītāji jau bija visnotaļ viduvēji. Lielāku uzrāvienu "Lāčplēsis" pieredzēja jau pēc Kauliņa nāves, astoņdesmitajos, pēcteča Žaņa Holšteina laikā. Taču Kauliņtēva leģendas ticamībai bez saimnieciskajiem sasniegumiem vēl svarīgāks bija viņa personības valdzinājums – tādu harismu nevarēja pārspēt neviens.

Kolhozs “Lāčplēsis” sen ir miris, tā dibinātājs Edgars Kauliņš – vēl senāk, bet stāsts par viņa lomu izsūtāmo glābšanā ir dzīvs joprojām un nebeidz pārsteigt tos, kas to vēl nav dzirdējuši. Jo Lielvārde patiešām ir vienīgais Latvijas pagasts, no kura 1949. gada martā netika izsūtīta neviena pati dvēsele.

Vienkāršs, krietns, cilvēcīgs – to par Kauliņu saka visi. Spilgts piemērs – nebaidīšanās ņemt darbā padomju varas neieredzētus cilvēkus. Tiesa, arī šai ziņā biežāk dzird vispārinājumus, kaut droši zināms ir viens šāds gadījums. Kopš kolhoza dibināšanas galvenais agronoms (faktiski otrs svarīgākais cilvēks) Kauliņa komandā bija Edmunds Siliņš, izbijis leģionārs. Pagātnes traipa dēļ viņam neļāva beigt studijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet Kauliņam svarīgāka par pagātni bija varēšana. Pat 1972. gadā tapušā filmā tiek cildināts Kauliņa “talants ap sevi pulcēt dažādu likteņu cilvēkus”. Tā toreiz bija uzdrīkstēšanās – dienestu leģionā saukt nevis par traipu, bet par likteni... 

Tāda pati Kauliņtēva spītēšana padomju varai bijusi baznīcas saglabāšana, vēl viens mītiem apvīts stāsts. Muzeja dāmu versija – kad nācis rīkojums lauku baznīcas izmantot lietderīgām kolhozu vajadzībām, Kauliņš skata pēc priekšnamā sakrāvis graudu maisus, bet pašu baznīcu ļāvis tāpat izmantot draudzei. Citi vietējie smejas – nekādu graudu neesot bijis. Tieši Kauliņš baznīcā ierīkojis centrālapkuri un teicis – ja liks slēgt, pārtaisīs par koncertzāli. Bija tie graudi vai nebija – die’s to zina. Bet baznīca Lielvārdē tiešām darbojusies visus padomju gadus. Pāri Daugavai, Birzgalē, dievnamu nojauca un vietā uzbūvēja ciema padomes kantori. Kaimiņu pagastā Jumpravā nogrāva torni un ierīkoja noliktavu. 

Daudz ko par leģendu Kauliņtēvu pasaka arī viņa attieksme pret īsteno Lielvārdes leģendu – Lāčplēsi. Vai tieši Kauliņš tādu nosaukumu deva kolhozam, vēsture klusē. Taču pavisam droši, ka tieši viņam jāpateicas par "Lāčplēša" eposa autora Andreja Pumpura muzeja dibināšanu padomju stagnācijas ziedu laikos, 1970. gadā. Muzejs joprojām mīt agrākajā Lielvārdes muižas klētī un esot bijis Latvijā pirmais “kolhoza literatūras muzejs”. 

Arī slavenā dižakmeņa - Lāčplēša gultas - atrašanās Daugavas krastā Lielvārdē ir Kauliņa nopelns. Pirms Kārļa Ulmaņa triecienceltne Ķeguma HES šo Daugavas posmu appludināja, upē iepretī Lielvārdes baznīcai atradās Lielvārdes saliņa, un akmens bija uz tās. Pats Pumpurs, uz tā sēžot, esot sacerējis eposa vārsmas. HES cēlāji akmeni pa upes gultni aizvilka līdz Ķegumam – bija plāns to nolikt pie Ķeguma stacijas kā pieminekli jaunās Latvijas valsts spēkam. Taču tik vien spēka pietika, kā izvilkt to krastā. 40 gadus vēlāk, 1976. gadā, Kauliņš nosprieda, ka akmenim jābrauc mājās, un jau pa zemi, ar traktoriem, atvilka uz šejieni. Nav gan zināms, tieši kad tas sašķēlies divos akmeņos un ļāvis dzimt jaunai leģendai – par Lāčplēša gultu un segu. 

Vēl viens mītiem apvīts stāsts – par Lielvārdes baznīcas nosargāšanu. Viena versija – kad nācis rīkojums lauku baznīcas izmantot lietderīgām kolhozu vajadzībām, Kauliņš skata pēc priekšnamā sakrāvis graudu maisus, bet pašu baznīcu ļāvis tāpat izmantot draudzei. Citi vietējie smejas – nekādu graudu neesot bijis. Tieši Kauliņš baznīcā ierīkojis centrālapkuri un teicis – ja liks slēgt, pārtaisīs par koncertzāli. Bija tie graudi vai nebija – dies to zina. Bet baznīca te tiešām darbojusies visus padomju gadus.

Un vēl viena leģenda. Tai pašā 1976. gadā kādā partijas sanāksmē Rīgā pavīdējusi ideja kolhozu "Lāčplēsis" pārdēvēt – par godu nupat notikušajam PSRS Komunistiskās partijas 25. kongresam. Kauliņtēvs iecietīgi nokrekšķējis, ka tad nu gan mājās nevarēšot rādīties. Sapulcē iestājies klusums un... jautājums slēgts. 

Leģendāri bija Pumpura muzeja svētki, tos 70. gados rīkoja padomju cenzūras nemīlētais lielvārdietis, dramaturgs Gunārs Priede. Ik gadu te pulcējās tūkstošiem cilvēku, un namatēvs Kauliņš kļuva slavens Latvijas radošās inteliģences aprindās. 1979. gada janvārī agrākā kalpuzēna bēres pagodināja viss Latvijas teātra zieds. Harijs Liepiņš, Lidija Freimane, Velta Līne... Atvadu runu pie kapa noturēja pats Kārlis Sebris.

Kauliņu glabāja kā augstākā ranga valstsvīru. Zārku nesa astoņi ''lāčplēši'', simtiem cilvēku bēru procesijai uz Lielvārdes kapiem tika slēgta Maskavas šoseja, daudzajiem vainagiem uz kapa nebija vietas, tāpēc tos izvietoja plašā perimetrā visriņķī... Mūsdienu izpratnē šīs bēres būtu dzeltenās preses topa ziņa, kaut vēl viena leģenda vēstī, ka toreiz presei bija aizliegts ierasties – lai neuzjundītu nacionālu viļņošanos. No otras puses – pats fakts, ka bērēm tika veltīta īpaša Rīgas kinostudijas filma (jau otrā par Kauliņu dažu gadu laikā!) apliecina – viņš tiešām bija leģenda. 

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Un kā tad ar leģendu par 1949. gadā neizsūtītajiem? Paviršā pārstāstā arī tā nav precīza. Tai laikā kā kolhoza priekšsēdētājam Kauliņam nebija teikšanas ne par izsūtīto sarakstiem, ne par visu Lielvārdes pagastu, jo kolhozs "Lāčplēsis" aizņēma tikai daļu no pagasta teritorijas. Taču ir pierādīts, ka pamats 1949. gada izsūtīto sarakstiem bija kulaku sarkasti, ko taisīja jau 1947. gadā, lai apliktu ar lielākiem nodokļiem tos, kas nestājas kohozos. Tad kolhozs "Lāčplēsis" vēl nebija dibināts, un pagasta partorgs Kauliņš vēl tikai vervēja kolhozā stāties gribošos.

Kulaku saraksts Kauliņam izrādījās knaps. Tieši tāpēc, ka viņš visus pierunājis – ir jāstājas tai sasodītajā kolhozā!

Pat 1972. gada padomju dokumentālajā filmā tas ir fiksēts – Kauliņtēvs savā cilvēcībā runājis ar visiem, arī ar kulakiem. Pakļaušanās padomju varai šos cilvēkus no padomju varas paglāba.

Un pēdējā leģenda, ko vēl šodien stāsta vietējie. Kad Kauliņtēvs mira, kolhoza vīri lēmuši – to zemi, ko no kapa izraks, vedīs prom, vietā atvedīs baltu jūrmalas smilti un kapu aizbērs ar rokām. Filmā mēs redzam, ka aizber ar lāpstām, ar to pašu melno zemi, kas izrakta. Lai! Cilvēku atmiņa varbūt kļūdās ar faktiem, bet tā nekad nekļūdās ar sajūtām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti