Nacistu okupācija. Okupants okupantam brālis

1941. gada jūnijs. Padomju okupantus nomaina nacisti. Vai ir kādas atšķirības? Naivie latvieši cer uz atbrīvošanu, bet no vilka nagiem iekrīt klēpī lācim. Okupantus nešķiro labajos un sliktajos. Ne jau velti viņi visi ir okupanti.

Uguns iemetās Pēterbaznīcas torņa vidusdaļā ap 12.00 dienā. Jau pēc brīža Eiropas augstākā koka būve bija vienās liesmās un pulksten 15.10 sabruka. Torņa smailes dzelzs stieni vēlāk atrada Mazās Monētu ielas namu drupās. Liesmas aprija arī citas ēkas Daugavas virzienā. Pati baznīca turpināja degt vēl trīs dienas. Naktī ar skaļu dārdoņu sagāzās ērģeles. Zvani sakusa. Marmora kancele sabirza sīkās drumslās.

Uguns iemetās Pēterbaznīcas torņa vidusdaļā ap 12.00 dienā. Jau pēc brīža Eiropas augstākā koka smaile bija vienās liesmās un pulksten 15.10 sabruka. Pati baznīca turpināja degt vēl trīs dienas. Naktī ar skaļu dārdoņu sagāzās ērģeles. Zvani sakusa. Marmora kancele sabirza sīkās drumslās.

Jūnijs Latvijai 20. gadsimtā izrādījies ellišķīgs mēnesis.

1940. gadā padomju okupācija, gadu vēlāk – pirmās padomju masveida deportācijas, un jau pēc nedēļas – jauns nacistu okupācijas režīms. 1941. gada visīsākajā naktī, 22. jūnijā, sākās cilvēces vēsturē lielākā militārā ofensīva, operācija "Barbarosa" – hitleriskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai. Latviju tas skāra jau pirmajās stundās – 22. jūnija rītā tika bombardēta Liepāja un Ventspils, 27. jūnijā sākās uzbrukums Rīgai, un 29. jūnijā tika izrauta senās vācu pilsētas sirds – Svētā Pētera baznīca un visa tās apkaime. Kaut vēsturnieki joprojām strīdas, vai baznīcu nogrāva vācu vai krievu lādiņi, skaidrs, ka tas notika vācu uzbrukuma dēļ. Kā iespējams, ka, par spīti tik barbariskai ienākšanai, Latvija Hitlera karapūļus sagaidīja kā atbrīvotājus?

Komunistiem vienmēr bijusi apbrīnojama spēja īsā laikā kļūt par nīstākajiem tautas ienaidniekiem.

1919. gadā Pētera Stučkas sarkanajam teroram vajadzēja vien pusgadu, lai pirms tam kreisi noskaņotā Latvijas sabiedrība patriektu viņus kā trakus suņus. Staļina okupācijas baigā gada terors līdzīgas sajūtas raisīja 1941. gadā. Jebkurš, kas patriec tavu pāridarītāju, automātiski šķiet tavs draugs. Loģiski, tā nebija. Okupants, nomainījis okupantu, ir un paliek okupants. Abu režīmu rokraksti bija pat pārsteidzoši līdzīgi. Kas mainījās Latvijas parasto cilvēku dzīvēs, kad Staļinu nomainīja Hitlers?

Staļina okupācija jau pirmajos mēnešos sāpīgi iesita pa parastā cilvēka kabatu. Veikalu izpirkšanas drudzim sekoja preču normēšana, netaisnīga naudas reforma un spekulācijas uzplaukums.

Atnākot Hitleram, tas pats atkārtojās. Jau jūlijā Rīgā nebija, ko ēst.

Augustā katrs reģistrētais iedzīvotājs saņēma svarīgāko dokumentu – apgādes grāmatiņu. Nedod dies, to pazaudēt. Taču arī tad preču visiem nepietika. Cilvēki pilsētās medīja baložus. Sazēla melnais tirgus. Spekulantus tautā iesauca par šīberiem, bet viņu tvarstītājus – par štukasiem, tā toreiz sauca kaucošos bumbvedējus. Lai gan zemniekiem bija aizliegts kaut lopus savai iztikai, ar dažādām viltībām lauku produkti tomēr nonāca pilsētās.

Arī mans tētis, tolaik vēl puika, no laukiem uz Rīgu regulāri veda pārdot speķi. Ar lieliem saiņiem kāpa kāpa ārā centrālajā stacijā, lavījās garām policijas prefektūrai un apmetās pie radiem Vecrīgā.

Šodien, to iedomājoties, kājas ļimst, jo par spekulāciju sodīja ar nāvi.

Tā bija lielākā abu okupācijas režīmu atšķirība – nacistu režīms sakrita ar kara laiku, un kara likumi bieži bija pat nežēlīgāki par padomju terora metodēm. Mana tēta kaimiņu, Kārli Daugavieti no Mēmeles pagasta, 1943. gadā pieķēra, tiesāja un nošāva. Diez ko attapīgs viņš gan nav bijis, jo piezīmes par pārdoto gaļu bija rakstījis... savā pasē. Cits traģikomisks atgadījums bija Ķekavas pusē – tur spekulanti pieķerti ar gaļu, kas paslēpta zārku vezumā.

Otrs padomju okupācijas nestais lāsts bija vispārēja nacionalizācija – privātīpašuma atņemšana.

Arī šajā ziņā nacisti daudz neatšķīrās. Mēnesi pēc okupācijas tika izdots rīkojums, ka visa padomju nacionalizētā manta pāriet Reiha īpašumā. Tiesa, ar laiku režīms kļuva pielaidīgāks, jo šāda netaisnība raisīja sabiedrības vilšanos, bet vāciešiem līdz ar pirmajām grūtībām frontē bija svarīgs vietējo atbalsts. 1941. gada nogalē tika atļauta mazo uzņēmumu daļēja reprivatizācija. Taču arī tā nebija taisnīga – iepriekšējo okupantu atņemtos uzņēmumus īpašniekiem nevis atdeva, bet ļāva izpirkt. Turklāt tikai kustamo mantu; visi nekustamie īpašumi – ēkas un zeme – palika nacistu rokās, un tos drīkstēja tikai nomāt. 

Tikai 1943. gada sākumā, kad vāciešiem frontē klājās jau pavisam švaki un panikā tika mobilizētas okupēto zemju leģionāru vienības, vietējo atbalsta vairošanai tika atļauta daudz plašāka reprivatizācija. Līdz 1944. gadam no jauna privatizēja ap 2000 uzņēmumu – 90% nekustamo īpašumu pilsētās un apmēram ceturto daļu laukos. Taču līdz pēdējam nacistu okupanti paturēja netaisnīgo atrunu, ka privatizēt drīkst tikai tos īpašumus, kas nav nepieciešami Vācijas kara saimniecībai. Tādi bija ne tikai lielie rūpniecības uzņēmumi, bet arī virkne greznu mājokļu. Piemēram, "Jaunāko Ziņu" impērijas mantinieks, Emīlijas Benjamiņas audžudēls Juris, neatguva neko, jo vācu kara saimniecībai vajadzēja gan izdevniecību un tipogrāfiju, gan dzīvojamās ēkas – Barona ielā bija ievācies militārās pārvaldes štābs, bet Jūrmalas villā – pats Ostlandes reihskomisārs, reprivatizācijas rīkojumu izdevējs Hinrihs Loze.

Tāda pat liekulība bija nacistu attieksme pret neatkarīgās Latvijas svētkiem un simboliku.

Līdz 1943. gadam svinēt 18. novembri īsti nebija ļauts, tāpat arī lietot sarkanbaltsarkanos karogus. Turpretī, kad bija jāsāk formēt latviešu SS leģions un jāspiež uz mūsu patriotisma jūtām, 18. novembris kļuva par obligātiem nacistu propagandas svētkiem, un sarkanbaltsarkanās uzšuves – par nacistu formastērpu rotu. Līdzīgi arī Staļina okupanti 1940. gada vasarā, kad tas vēl bija izdevīgi, vicināja Latvijas karogus un bļāva par brīvu Latviju.

Nacistu attieksme pret neatkarīgās Latvijas svētkiem un simboliku bija liekulīga. Līdz 1943. gadam svinēt 18. novembri nebija ļauts, tāpat arī lietot sarkanbaltsarkanos karogus. Bet, kad bija jāsāk formēt latviešu SS leģions un jāspiež uz mūsu patriotisma jūtām, 18. novembris kļuva par obligātiem nacistu propagandas svētkiem.

Vēl viena padomju baigā gada trauma bija fiziskā izrēķināšanās ar cilvēkiem – gan masu slepkavības, gan deportācijas. Šajā laukā nacistu nāves izkapts pļāva ar vēl lielāku vēzienu.

Cilvēku iznīcināšana viņiem kļuva par savdabīgu tautsaimniecības nozari – noslaktēto ebreju mirstīgās atliekas tika pārstrādātas noderīgās saimniecības precēs, bet atlikušās mantas sadalei un tirgošanai veidoja īpašas komisijas, kuru čaklie locekļi nereti šo to arī piesavinājās.

Holokausts ir īpaši smaga tēma, kam veltīsim atsevišķu "Atslēgu" sēriju vēl šovasar. Bet ar cīņu par nogalināto ebreju mantu saistās vēl kāda nacistu masu slepkavības epizode – Makašānu pagasta Audriņu ciema iznīcināšana 1942. gada sākumā.

Vairāk kā 200 cilvēku (galvenokārt krievu vecticībnieku) gāja bojā idiotiska nelietīga sadzīves kašķa dēļ. Divas draudzenes un iedzērājas – Marina Morozova un Aņisja Glušņova – nevarēja sadalīt nozagtās ebreju mantas.

Marina dusmās nosūdzēja Aņisju policijai – izrādās, viņa mājās slēpa savu dēlu un vēl piecus sarkanarmiešus, kas bija izbēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. Viņu iznīcināšanas operācijā krita vairāki policisti, tāpēc par atriebību un iebiedēšanu tika nolemts publiski nogalināt 30 Audriņu vīriešus, bet pārējos ciema iedzīvotājus apcietināt. Iekarsušie policisti pārcentās un nogalināja visus, arī 90 sievietes un 50 bērnus. Audriņus nodzedzināja. Iedomājieties – tas būtu kā šodien noslaucīt līdz ar zemi veselu Pierīgas jaunciematu.

Pat, ja cilvēki izdzīvoja, nedzīstošas okupācijas rētas bija zaudētās mājas. Padomju okupanti tās brutāli atņēma liekulīga taisnīguma vārdā. Nacistu okupanti – ar uguni.

Tūkstošiem cilvēku mājas zaudēja lielvaru kara dzirnās, kur abi dzirnakmeņi mala vienlīdz smagi. Kāda starpība, no kuras frontes puses izšauts lādiņš sagrauj tavu dzīvi? Visbaisāk nopostītā pilsēta Latvijā ir Jelgava. 1944. gada vasarā Jelgavas ieņemšana krievu armijai bija daļa no operācijas "Bagrations" – paši krievi to dēvē par vērienīgāko militāro ofensīvu Krievijas vēsturē. Vācieši savukārt Jelgavu pasludināja par neatdodamu cietoksni. Pēc nedēļu ilgušām niknām cīņām Jelgava bija iznīcināta.

Brīvību Jelgavai neatnesa ne padomju, ne nacistu okupanti. Tie ne tik vien nolaupīja brīvību, bet arī pašu Jelgavu – 1944.gada vasarā abu lielvaru nežēlīgās kaujās Kurzemes krāšņākā pērle tika noslaucīta no zemes virsas. Šodien mēs Jelgavu pazīstam šādu – kā Staļina un Hruščova arhitektūras žēlīgo sasniegumu izstādi.

Sagrauti bija 95% ēku. Krāsmatas dega vēl vairākus mēnešus pēc kaujām, kad rudenī ļāva atgriezties izbēgušajiem civiliedzīvotājiem. Atgriezās mazāk par pusi. Marija un Jēkabs Liepas uz Jelgavu, uz Jēkaba vecāku mājām, bija pārcēlušies kara sākumā no Rīgas, domādami, ka mazākā pilsētā būs mazāk kara posta. Še tev! No visas viņu mājas un mantības vienīgā lieta, kas nesadega, bija viena Marijas fotogrāfija – kāds paziņa to viņai atdeva ar tinti sašvīkātu. Kara bērni uz tās bija mācījušies rakstīt.

Marija un Jēkabs Liepas uz Jelgavu bija pārcējušies kara sākumā no Rīgas, domādami, ka mazākā pilsētā būs mazāk kara posta. Še tev! No visas viņu mājas un mantības vienīgā lieta, kas nesadega, bija šī viena Marijas fotogrāfija – kāds paziņa to atrada un viņai atdeva. Kara bērni uz tās bija mācījušies rakstīt.

Kad kara sākumā sagruva Rīgas Pēterbaznīca, nacisti nodegušo torni apjuma ar plakanu jumtu un galā uzlika zenītlielgabalu, prožektoru un sardzes būdu apkārtnes novērošanai. Kad kara beigās tika nopostīta Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca, padomju sapieri baznīcas drupas uzspridzināja, bet tornī ierīkoja militārās kartogrāfijas uzmērīšanas punktu. Jau atkal identiski neķītrs okupantu rokraksts – nolaupītās zemes svētumus apgānīt ar savām okupantu dabiskajām vajadzībām – laupījuma sargāšanu.

1940. gadā komunisti mūs okupēja ar meliem par atbrīvošanu no buržuāzijas jūga. 1941. gadā nacisti – ar meliem par atbrīvošanu no komunistu jūga. 1944. gadā vēlreiz komunisti – šoreiz ar meliem par atbrīvošanu no nacistu jūga.

Smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Un, ja joprojām starp mums nebūtu tādu, kas šos datumus patiešām svin kā atbrīvošanu. Atbrīvotājs, padarījis labo darbu, dodas mājās. Nevis ievācas tavējās un sabradā tevi kā kājslauķi.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti