Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Privatizācija – pārēja uz brīvo tirgu un privātīpašuma diktētu kapitālismu»

Privatizācija. Vai varēja savādāk?

LTV dokumentālā vēstures cikla ''Atslēgas'' jaunākajā sērijā par 1991. gada martā uzsākto valsts uzņēmumu privatizāciju, kad neatkarīgā Latvija, vēl nemaz nebūdama brīva, sāk mokpilnu reformu ceļu – no valsts diktētas sociālisma ekonomikas uz brīvā tirgus un privātīpašuma diktētu kapitālismu. Parlaments deklarē – privatizācija nepieciešama, lai atjaunotu taisnīgumu. Vai sanāca? Vai varēja sanākt savādāk? Taisnīgāk? 

Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” bija jumta dokuments valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijai. Drīz tam sekoja arī likums par namīpašumu denacionalizāciju. Taču nav tā, ka privātīpašuma slūžas parāva vaļā vienā dienā, tas bija garš process. Jau pirms tam, 1990. gadā, bija sākta agrārā reforma – nāves priekšvēstnesis kolhoziem. Pirmās privātās zemnieku saimniecības – kolhozu zemēs, ko paši kolhozi negribēja apsaimniekot, - ļāva dibināt jau 1988. gadā. Bet vēl gadu iepriekš – 1987. gada sākumā – Padomju Savienībā tika atļauti paši pirmie privātie uzņēmumi – kooperatīvi.   

Paradokss: privāto biznesu – kapitālisma stūrakmeni – padomju vara legalizēja, lai glābtu sociālismu. Vēl viens paradokss – tas ir mīts, ka lielie valsts uzņēmumi sabruka tad, kad sabruka sociālisms un sākās to privatizācija. Patiesībā sociālistiskās ekonomikas neglābjams noriets bija sācies jau pirms tam. Liberalizējot ekonomiku un līdzi tai arī politisko vidi, padomju vara neprata noķert īsto brīdi, līdz kuram vēl iespējams kaut ko kontrolēt. Ne velti pirmos mežonīgos kooperatīvu laikus atceras kā visatļautības elli. Iespējas bija visiem, kaut, protams, izmantot tās prata tikai apsviedīgākie.

Vai vēlāk, 1990. gadu masveida privatizācijā, arī iespējas bija līdzīgas? Kā taisnīguma brīnumlīdzeklis tika ieviesti privatizācijas sertifikāti. Tie bija vērtspapīri, ko iedzīvotājiem piešķīra atkarībā no šeit nodzīvotajiem gadiem – pamatā mājokļu privatizācijai, bet vēlāk arī uzņēmumu daļu pirkšanai. Mērķis it kā cēls – lai visu nesagrābj tie, kam vairāk naudas. Bet tieši tā arī notika. Cerēt, ka brīvā Latvijā ikviens viskuslākais cilvēciņš pēkšņi kļūs par čaklu uzņēmēju, bija naiva utopija.

Cilvēki – gan trūkuma, gan neuzņēmības dēļ – sertifikātus masveidā pārdeva. Par grašiem. Kaut nominālvērtība bija 28 lati, uzpircēji par tiem maksāja brīžam vien 50 santīmu. Un pēc tam paši, jau par augsto nominālvērtību, ieguldīja uzņēmumu privatizācijā. Uzņēmumus pērkot, pat 80% no to vērtības varēja maksāt sertifikātos. Labi cerētie papīriņi neatnesa labklājību ne tautai, ne valstij.

Liela daļa agrāko valsts uzņēmumu bija kā milzu lempji uz māla kājām. Tehnoloģiski vāji un palikuši bez lielā PSRS noieta tirgus, tie varēja ieinteresēt ārzemju investorus tikai tad, ja tiktu atdoti par simbolisku cenu. Iesīkstējušie uzņēmumu vadītāji tam bieži nebija gatavi vai gluži vienkārši neprata meklēt kontaktus pasaules tirgos.

Pēc Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ieteikuma 1994. gadā tika izveidota īpaša valsts struktūra privatizācijas organizēšanai – Privatizācijas aģentūra. Taču bieži tai nācās strādāt drīzāk kā bankrotējušu uzņēmumu likvidatoram. 1995. gadā tā reorganizēja lielo VEF – sadalīja mazākos uzņēmumos, bet jau tūlīt bija spiesta atzīt, ka tie ir maksātnespējīgi. 80. gadu beigās VEF koncernā bija strādājuši 17 tūkstoši cilvēku! Veselas Cēsis!

Tomēr bija arī perspektīvi un iekārojami, pat kara vērti uzņēmumi. Tostarp tranzīta un ostu infrastruktūra un arī pārtikas ražošana. Šo nozaru apgūšana par hrestomātiskām privatizācijas atslēgas figūrām padarīja Aivaru Lembergu un Andri Šķēli. Tieši viņus uzskata par lielākajiem sertifikātu pārpircējiem deviņdesmitajos. Viņi arī vislabāk ilustrē privatizācijas zelta likumu – lielākas iespējas bija nevis tiem, kam vairāk naudas, bet – kam tuvāk jāpastiepjas, lai tiktu pie naudas. Lembergs jau no padomju laikiem bija tranzīta karaļvalsts Ventspils pašvaldības vadītājs. Šķēle – pirmās Latvijas valdības lauksaimniecības ministra vietnieks, faktiskais ministrijas boss. Tolaik viņi vēl naidīgi apkaroja viens otru, un kara kulminācija bija 1998. gadā Latvijas "balzama" privatizācijas izsolē. Šķēles grupējums to gribēja nopirkt par 2 miljoniem latu, bet negaidot solīšanā iesaistījās Lemberga ''Ventbunkers'', un šķēlistiem nācās “nolikt” 5 miljonus.

Pirms Privatizācijas aģentūras izveides, deviņdesmito sākumā, privatizācija notika vēl klusāk – nozaru ministrijās. Pārtikas ražošanu pārvaldīja Lauksaimniecības ministrija, tās privatizācijas komisijas priekšgalā – ministrs Dainis Ģēģeris un viņa vietnieks Šķēle. Virkne ražīgu uzņēmumu tika kādai firmai ''AveLat Grupa''. Nudien, teju viss Latvijas pārtikas grozs – ''Laima'', ''Uzvara'', ''Balticovo'', ''Hanzas maiznīca'', ''Rēzeknes dzirnavnieks'', ''Kaija'', ''Salacgrīva 95'', ''Rīgas 'Piena kombināts'', ''Rīgas miesnieks'', ''Rīgas alus'', ''Rīgas vīni'', ''Latvijas balzams''... ''AveLat Grupas'' samudžināto tīmekli kontrolēja kāds Menas salas ofšors. Pēc vairākiem gadiem atklājās – tā īpašnieks bijis Šķēle.

Daudzos skandalozos darījumos Šķēles atšaudīšanās rokraksts bijis līdzīgs – no kategoriska nolieguma līdz sirdsšķīstai legalizācijai. Tā bija arī ar ''AveLat''. Sākumā: “Nekāda sakara!” Pēc tam: “Biju viņu stratēģiskais konsultants. Bet ne īpašnieks!” Vēl brītiņu vēlāk: “Ok, tai ofšorā es biju nominētais akciju turētājs citas personas uzdevumā.” Bet vēl pēc brīža konsultants Šķēle atklāti nopērk visu ''AveLat Grupu'' un pārdod citam ofšoram par 29 miljoniem dolāru. Visi gali ūdenī.

-           Andrīt, kas tās konfektes apēda?
-           Es nē, es neko nezinu!
-           Andrīt, saki taisnību!
-           Nū, vienu iedevu Anniņai. Bet pats nevienu!
-           An-drīt!
-           Nu lābi, lābi, es arī divas paņēmu. Bet kas pārējās, tiešām nezinu...
-           Andrīt, nemelo!!
-           Nu, ko jūs man piesienieties! Nu, apēdu es tās končas, nu un tad?! Tās nemaz nebija jūsējās, tās bija manas končas!!!

Vai varēja savādāk? Vai privatizācija varēja notikt tīrāk? Taisnīgāk? Ar lielāku labumu pārējiem? Gadiem ilgi Šķēles, Lemberga un citu šeptmaņu uzraugs bija avīze ''Diena''. Arī savulaik privatizēts valsts uzņēmums. Tieši ''Dienas'' privatizācijā dažnedažādi shēmotāji vienmēr centušies atrast ko kriminālu, tā teikt – paši tādi! Bet neviens neko nav atradis. Jo ''Dienas'' piemērs ir atbilde – jā, privatizēt varēja arī savādāk.

''Diena'' bija iecerēta kā jaunās Latvijas valsts rupors. Iepriekšējais – Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts ''Atmoda'' – pēc LTF 2. kongresa 1989. gadā bija kļuvis par nekontrolējamu opozicionāru. Ivara Godmaņa valdībai un Anatolija Gorbunova parlamentam vajadzēja jaunu avīzi. 1990. gadā dibināja valsts uzņēmumu - Latvijas Republikas laikraksts “Diena”. Ar tam laikam nepieredzēti spēcīgu un progresīvu redakciju, kas skaļi deklarēja Rietumu demokrātiskās preses pamatvērtības.

Kaut ''Dienas'' pirmā redakcija atradās teju blakus Augstākajai Padomei, jau tolaik bija skaidrs, ka šīs vērtības, balstītas mediju neatkarībā, nav savienojamas ar valsts uzņēmuma, būtībā – valsts propagandas izdevuma – statusu. Valdības ieceltais ''Dienas'' direktors Arvils Ašeradens jau pirmajā valdības sēdē, kad tika dibināta ''Diena'', paziņoja, ka iespējami drīz to vajadzēs privatizēt, jo brīvajā pasaulē taču tādas valdības avīzes neeksistē.

Sekoja barikādes, PSRS represijas pret Latvijas presi, un ''Diena'' pirmā izlauzās Rietumos – zviedru lielākā avīze ''Expressen'' solidarizējoties publicēja ''Dienas'' rakstus. Drīz zviedru sentiments pārauga biznesa interesē – ''Expressen'' izdevējs, Bonjēru ģimene ar divu gadsimtu mediju pieredzi daudzās Eiropas valstīs, piedāvāja ''Dienu'' nopirkt, uz pusēm ar tās darbiniekiem. Svētību privatizācijai 1992. gadā deva Augstākā Padome. Godmaņa valdība, kaut bija pret, piekrita kompromisam – ''Dienu'' nevis privatizēja, bet jaundibinātai akciju sabiedrībai pārdeva ''Dienas'' nosaukumu un abonentu datubāzi. Laikraksta manta palika valdībai, un to ieguldīja jaunā valsts oficiozā – ''Latvijas Vēstnesī''. Toties jaunās, privātās, Iīpašnieku struktūra bija caurspīdīga un nevienam šaubas neraisīja. Katrs to varēja izlasīt Uzņēmumu reģistrā: 49% zviedru ''Expressen AB'', 51% vietējiem darbniekiem, no tiem 31% - četriem vadošajiem.

Jaunās ''Dienas'' redakcija tolaik atradās netālu no iepriekšējās, Vecrīgā, Pils ielā 12. Žurnālistu algas bija lielākas kā parlamenta deputātiem, un tika maksāti visi nodokļi. Zviedru investīcijas ''Dienai'' ļāva kļūt par Latvijas mediju flagmani. Cits populārs laikraksts – ''Neatkarīgā Cīņa'' (vēlāk ''Neatkarīgā Rīta Avīze'') – tolaik bija atradis citu stratēģisko investoru, akciju sabiedrību ''Tēvzeme'' (agrāko kolhozu ''Padomju Latvija''). Viņi algas maksāja ar kartupeļu un cukura maisiem, un no politiķiem par intervijām ņēma naudu. Bet tieši trūcīgā ''Neatkarīgā Cīņa'' tika izmantota pirmajā neatkarīgās Latvijas mediju cīņā. Kad ''Diena'' sāka rakstīt par ''Parex bankas'' līdzīpašnieka Valērija Kargina viltoto Latvijas pilsonību, ''Neatkarīgās Cīņas'' direktors nopirka ''Dienas'' īrēto namu un ''Dienu'' izmeta. Vēlāk tā paša direktora pakalpojumus izmantoja Aivars Lembergs, lai viņa aizsegā nopirktu avīzi ''Ventas Balss''. Drīz arī pati ''Neatkarīgā Cīņa'' kļuva par Ventspils kabatas avīzi.

Pārpirkt ''Dienu'' draudēja pat kriminālais grupējums ''Pārdaugava'' un Latvijas premjers Vilis Krištopāns. Bet ''Dienai'' tobrīd tas nedraudēja, tā pakāpeniski kļuva par milzu peļņu nesošu koncernu – ar žurnālu un grāmatu izdevniecību, reģionu avīzēm, ar savu tipogrāfiju un vēl vairākiem papildbiznesiem. Līdz pienāca ekonomiskā krīze. 2009. gadā zviedri lēma ''Dienu'' pārdot.

Kaut blēdīgās privatizācijas ēra sen bija aiz muguras, ''Dienas'' pārpirkšana to krāšņi atgādināja. Jau tad bija aizdomas, ka pircēji ir lielākie ''Dienas'' nīdēji Šķēle, Lembergs un Ainārs Šlesers. Bet šamējie kategoriski liedzās. ''Dienu'' pērkot britu investors Deivids Roulends. Tas izklausījās vēl smieklīgāk nekā stāsti, ka aiz ofšoriem stāv īsti ārzemnieki. Jau pēc gada Roulends pārdzima par Viesturu Koziolu, un vēl brītiņu vēlāk aiz viņa izgaismojās Rīgas Tirdzniecības osta – triju oligarhu aiz ofšoriem rūpīgi paslēptais kopīpašums.

Arī ''Diena'' tagad ir daļa no ostas infrastruktūras. Atbilstoši īpašnieku paranoiskajai tieksmei slēpties, uz tagadējās redakcijas ēkas nav ne mazākās norādes, kas tajā atrodas. Veiksmīgas un taisnīgas privatizācijas etalons – uzņēmums ar skaidriem īpašniekiem, reālu ārzemju kapitālu un augstu pievienoto vērtību – kļuvis par to, pret ko pats cīnījies, - par anonīmu kaktu biznesa pastkastīti.      

Atklātība vai slēpšanās? Reālas investīcijas vai ofšoru fikcija? Neatkarīga prese vai lēti pērkama? Galu galā – dzīve Purvciemā vai Lilastes kāpu ''Mākoņos''? Šie pretmeti arī atbild uz jautājumu – vai privatizācija varēja būt savādāka. Varēja. Un nevarēja. Ir diena, un ir nakts. Un visi nekad nedzīvos jūrmalā. Privatizācija valsts atdzimšanai bija neizbēgama un ļoti svarīga. Ne tikai ekonomikai, bet arī sabiedrības psiholoģiskajam briedumam. Nekļūdās tikai muļķi. Bet Latvija noteikti nav muļķu zeme.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt