Raidījumā "Aculiecinieks" viņas kolēģu un draugu atmiņas, Baibas Indriksones agrāk neredzēta intervija Nacionālā teātra simtgadē un stāsts par to, kāpēc Baibas Indriksones vīrs, režisors Aleksandrs Leimanis negribēja, lai Jānis Streičs filmē "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā".
"Savu pirmo pirmizrādi nospēlēju 1951. gada 1. decembrī pirmizrāde "Mēness uz laukiem". Līne apsveica un atstāja zīmīti – atceries šo dienu, tā ir tavu iesvētību diena. Es biju pēdējā kursa studente, pēkšņi lielā izrādē, uz lielas skatuves ar aktieriem, kas likās... tagad visi saka, ka leģendas, toreiz to vārdu nelietoja,"
intervijā, kas gatavota Latvijas Nacionālā teātra simtgadei, sacīja Indriksone.
"Katlapam man vajadzēja iesist pļauku, viņš man rāda, kur jāsit, lai nesāpētu. Es noskatījos pirmizrādē, lai labi trāpītu. Kā es situ, tā viņam pa degunu, kas bija drusku pielīmēts, bet viņš jau neapvainojās, pats ar roku izlīdzināja. Kolēģi bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi, pat [Jānis] Osis, kas vienmēr burkšķēja, reiz atsūtīja baltas rozes pēc vienas izrādes. Pie rozēm bija zīmīte – "Tu esi sasniegusi savus griestus!" Es apvainojos un uzmetu lūpu – kā tad griesti, vai tad vairāk man nebūs, kur augt," atminējās aktrise.
Savas karjeras laikā Baiba Indriksone strādājusi kopā arī ar Latvijas kino leģendām, un viena no tādām ir izcilais režisors Jānis Streičs.
"Pirmā tikšanās mums uz ekrāna bija filmā "Rainis", bet tas bija vēl skolas gados. Toreiz to filmu bija ļoti maz un šī bija viena no pirmajām. Tā tika skaļi reklamēta un aprakstīta filmēšanas gaitā. Tika minēti arī aktieri, kas filmā tēlos lomas. Raiņa lomu uzticēja Jānim Grantiņam, Aspazijas lomu – Mildai Klētniecei, un bija vēl citi aktieri. Starp viņiem bija arī jauna meitenīte – Baiba Indriksone. Viņas loma bija Ābelīte.
Kad es ieraudzīju šo burvīgo jauno meiteni eņģeļa paskatā, viņa bija kā zvaigznīte pie trūcīgajām un tumšajām Latvijas kino debesīm,"
atminas režisors Streičs.
Savās atmiņās dalās arī Nacionālā teātra literārā konsultante Rita Melnace:
"Baiba sāka kā jauna, skaista meitene, Zelmiņa, Ieviņa, Līziņa latviešu dramaturģijā. Viņa bija dzīvespriecīga, balta un gaiša meitene. Viņai bija arī tāds ļoti interesants valšķīgs smaids un smiekli. Viņu izmantoja arī kā pavedinātāju, viņai bija tādas interesantas, asprātīgas, pavedējas lomas.
Baiba bija viena no tām aktrisēm, kas nekautrējās iet pie režisora un lūgt, – dod man pamēģināt otrajā vai trešajā sastāvā, un viņa savu panāca. Bieži vien viņa izcīnīja vietu arī pirmajā sastāvā."
"Viņa ir tāda sieviete, kas ir ļoti daudz mīlestības dāvājusi pasaulei un arī ļoti daudz saņēmusi atpakaļ. Es viņu nekad neesmu redzējusi dusmīgu, es viņu esmu redzējusi sarūgtinātu vai bēdīgu, kā jau tas daudzu gadu garumā šajā darbā notiek, bet nekad dusmīgu! Tas nozīmē, ka cilvēkam iekšā ir ļoti daudz gaišuma un mīlestības. Viņa ļoti mīlēja savu vīru, režisoru Leimani, ļoti mīlēja savus bērnus un ārkārtīgi lepojās ar saviem mazbērniem, un viņu uzvaras vienmēr viņai bija mēles galā," atmiņās dalās aktrise Dace Bonāte.
Par to, ka Baiba darbā teju nekad nav bijusi dusmīga vai vismaz to nav izrādījusi, atminas arī aktieris Voldemārs Šoriņš.
"Viņa bija dzimusi, lai strādātu citiem, strādātu teātrim, strādātu kolēģiem, varbūt ne strādātu, bet dzīvotu saviem tuviniekiem. Caur to viņa cilvēciski ļoti pacēlās," runājot par Baibu Indriksoni, saka Šoriņš. "Tās viņas acis – man likās, tās it kā glāstīja pasauli.
Tā jau saka, ka aktieriem ir jāsaglabā bērns sevī, kas ir svarīgi; man liekas, ka viņai tas bija izdevies apzināti vai neapzināti."
"Mums grimētavā ir tāda tradīcija, ka mēs svinam Ziemassvētkus kopā, gada nogali vai arī sezonas noslēgumu, tad Baiba vienmēr bija klāt. Tik ilgi, cik viņa varēja pārvietoties, viņa vienmēr bija klāt un vienmēr arī skaitīja dzejoļus, nesa dāvanas, jo viņai bija ļoti svarīgi nepazaudēt to saikni ar teātri," atminas aktrise Ināra Slucka.
Baibai Indriksonei bija svarīgi ne tikai uzturēt saikni ar teātri, bet arī ar cilvēkiem, kuriem viņas dzīves ceļā ir bijusi liela nozīme.
"Viņa man vienmēr zvanīja, bet viņa nesūdzējās. No viņas nekad nedzirdēju vaimanas vai to, cik viss ir slikti. Viņa vienmēr bija pilna prieka un optimisma. Viņa zvanīja tad, kad bija priecīga, lai stāstītu par mazbērniem, par bērniem. Arī par sevi – kādas lomas teātrī un tādas lietas.
Viņa tikai runāja un runāja, es pie vārda pat netiku, bet es klausījos ar prieku. Ar prieku, ka viņa līdz pat pēdējam mirklim bija vajadzīga, bija kā paraugs citiem un visi viņu mīlēja,"
sacīja Jānis Streičs.
Šo piemin arī aktrise Ināra Slucka:
"Tad, kad aiziet cilvēks, kurš ir bijis tik pozitīvs un gaišs, tad ir sāpīgāk, nekā kad aiziet cilvēks, kas varbūt ir talantīgāks vai gudrāks, bet tu viņa dzīves nogalē viņu atceries kā nīgru un neapmierinātu."
