Maskavas forštatē veco koceņu paliek arvien mazāk – tās vai nu nosvilina, vai vienkārši nojauc, un vietā visbiežāk paliek vien aizauguši caurumi, nevis top jaunas ēkas. Kāpēc attīstība buksē? Pēc likuma Maskavas forštate ir “aizsargājama apbūves teritorija”. Tas nozīmē – veco māju vietā drīkst celt jaunas, kas atbilstu vēsturiskajam mērogam. Loģiski, īpašniekiem tas neatmaksājas – ir starpība, vai celt īres namu ar diviem vai sešiem stāviem.
Tikmēr savu iespēju robežās apkaimi labiekārto pati pašvaldība – parki, skvēri, soliņi... Taču, vai ar jaunu bruģīti un laternām pietiek, lai mainītu degradētu apkaimi? Vai šāda naudas injekcija no augšas – no pilsētas varas puses – var iepūst citu dvēseli parasto cilvēku mitekļos un atvilkt šurp jaunus iedzīvotājus?
Uz Ķīpsalu gan pēdējo gadu attīstība velk arvien vairāk iedzīvotāju, taču tie izspiež vecos. Tagad Ķīpsalas dārzus kašņā nevis večiņas, bet smalki ainavu arhitekti. Vējā plīvo nevis veļa, bet vēstniecību karogi. Krastā piesietas nevis zvejnieku laivas, bet miljonāru kuteri. Un fabrikā vairs neražo ģipsi, te ir restorāns un dārgākie dzīvokļi Rīgā. Varbūt tā ir utopija – jaunajos laikos saglabāt vecos laikus?
Jebkuras vietas attīstības atslēga ir cilvēki, un Ķīpsalā jau gadus divdesmit lielāko dzīvību kuļ attīstītāji Gaiļi. Jā, var teikt, ka viņiem bijusi vanaga acs agrākajā nolaistībā pamanīt Ķīpsalas ekskluzivitātes potenciālu – upes krastu un krāšņos Rīgas panorāmas skatus. Bet Kalnciema kvartāls? Divi dulli brāļi Dambergi spējuši radīt kulta vietu skaļas, smacīgas ielas malā! Ne tur upes, ne krāšņu skatu. Arī tas ir biznesa projekts. Bet – ar jauno laiku pievienoto virsvērtību. Kas Ķīpsalā Žaņa Lipkes memoriāls, tas Kalnciemā – tirdziņš, koncerti, māksla... Lietas, kas domātas mums visiem, pilsētai. Vai šādas lietas un cilvēki atradīsies arī Maskavas forštates augšāmcelšanai?
