Trimdas veidošanās un "atslēga" - Hamburga
Pamatā trimda veidojusies no Otrā pasaules kara bēgļiem – toreiz Latviju pameta teju tikpat daudz cilvēku, cik aizbraukuši mūsdienās. Šodien galvenais prombraucēju dzinulis ir labklājība, un pirmais, ar ko viņi sāk, - atrod darbu un dzīvesvietu. Kara bēgļiem nebija ne viena, ne otra – viņus izmitināja apsargātās nometnēs, un pirmos gadus strādāt nebija ļauts.
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
stāsta atslēga ir viens patiesi brīnumains notikums, kas sākās 1946. gada janvārī Hamburgā.
Hamburga, kas ir otra lielākā Vācijas pilsēta un vislielākā Vācijas osta, karā tika samalta putekļos. 1943. gada jūlija britu aviācijas uzlidojums, saukts ''Operācija Gomora'', vēlāk tika nodēvēts par Vācijas Hirosimu. Astoņās dienās mira gandrīz 50 000 civiliedzīvotāju, un miljons pēc tam tika evakuēti.
Nesen ar tā laika atmiņām kādā trimdas korporāciju pasākumā Rīgā dalījās mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa, tolaik maza meitene, skolas grupiņā brauca no Lībekas bēgļu nometnes ekskursijā uz Hamburgas zoodārzu. Pareizāk – uz to, kas no zoodārza bija palicis pāri. Bērni nav varējuši noticēt, ka jau iebraukuši pilsētā – tik nopostīts tuksnesis te toreiz pleties.
Hamburgas zoodārzu es pieminu ne velti. Tieši tur ir šī stāsta pirmā atslēgas vieta.
Nopostītā zoodārza teritorijā tolaik bija izvietota viena no lielākajām Hamburgas bēgļu nometnēm, kas britu pārvaldes papīros tā arī saucās – ''Zoo Camp''.
Cik ciniska ideja – satupināt cilvēkus barakās zvēru dārzā. Tiesa, tā nebija britu, bet vāciešu ideja. Nometni 1944. gadā izveidoja kuģubūves kompānija ''Blohm & Voss'' – karagūstekņiem, kas tika nodarbināti nacistu kuģu būvēšanā. Pēc kara to pārņēma briti un izveidoja pārvietoto personu jeb DP – displaced persons – nometni. Te mitinājās arī ļoti daudz latviešu.
Ko latvieši nometnēs darīja? Karš knapi bija beidzies, – tas bija 1945. gada jūlijā, kad saujiņa bijušo Latvijas Universitātes mācībspēku sāka kaldināt ģeniālu (un reizē arī traku) plānu – ir jādibina universitāte! Idejas motors bija fizikas profesors un Latvijas Universitātes Fizikas institūta dibinātājs Fricis Gulbis. Sirms vīrs sēž uz čemodāna nopostītā svešzemē, totālā trūkumā karabēgļu barakās un sadomā dibināt augstskolu! Gulbja ideja aizrāva ne tikai latviešus, jau drīz ar viņiem pavilkās arī lietuviešu un igauņu augstskolu mācībspēki, un straujiem soļiem sākās priekšdarbi patiešām nebijušam baltiešu tautu kopprojektam – Baltijas Universitātes dibināšanai.
Svarīgākais bija pārliecināt britu zonas administrāciju un galveno bēgļu iestādi – Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvaldi (angliski – UNRRA). Īsā brīdī pieteicās ap 1300 studentu un 170 pasniedzēju (kā vieni, tā otri pārsvarā bija latvieši).
1946. gada 8. janvārī notika lielā Baltijas Universitātes dibināšanas sapulce.
UNRRA universitātei bija piešķīrusi telpas agrākajā apdrošināšanas kompānijas ''Deutscher Ring'' birojā. Dibināšanas sapulcē tika pieņemti augstskolas statūti, izveidotas fakultātes un ievēlēta vadība. Par Universitātes prezidentu kļuva Fricis Gulbis, par vienu no trim rektoriem – vēstures profesors Edgars Dunsdorfs.
Jau februārī bija jāsākas mācībām. Bet tad nāca pirmais sāpīgais britu pārvaldes trieciens – ''Deutscher Ring'' telpas universitātei tomēr nepiešķīra. Viss skaistais plāns draudēja izgāzties.
Zoodārza barakās bija vieta studentu kopmītnēm, bet ne auditorijām, bibliotēkai, laboratorijām... Iepriekš apsolīto telpu vietā universitātei piešķīra citas, daudz sliktākas – pussagrautā Hamburgas vēstures muzeja ēkā.
Viena ēkas spārna nebija nemaz – tikai bumbu izrauts caurums, otrs spārns – izdedzis un bez jumta.
Taču ar pārcilvcēciskām pūlēm baltiešiem izdevās telpas savest kārtībā, un iepriekš plānotais mācību sākums nobīdījās tikai par pusotru mēnesi. Ceturtdien, 1946. gada 14. martā, jaunās augstskolas studenti un pasniedzēji steidza uz pirmo mācību dienu. Virs šīm durvīm rotājās uzraksts: "Baltic University". Mācības notika 8 fakultātēs, un uz centrālajām kāpnēm, vitrīnu vietā bija sienas gleznojums ar visu fakultāšu emblēmām. Virs emblēmām – visu triju valstu ģērboņi un karogi: Igaunijas, Lietuvas un pa vidu Latvijas ar trim zvaigznēm. 1946. gadā mūsu valstis jau bija iznīcinātas, bet šeit tās turpināja dzīvot.
Mācību apstākļi nopostītajā ēkā, protams, bija žēlīgi. Tikai dažas telpas bija apkurinātas un ar elektrību, tāpēc ziemā mācību grafiks bija īpaši blīvs – no 8 rītā līdz 10 vakarā. Trešdienu vakari bija izbrīvēti koncertiem, izrādēm, dzejas vakariem un dažādām vieslekcijām, sestdienu un svētdienu vakari – kino un dejām.
Bez izklaides skolā studenti baudīja arī to, ko piedāvā pilsēta. Iecienīti bija gājieni uz Hamburgas Valsts operu, ja izdevās tikt pie lētākajām biļetēm. Meitenēm lielākais kreņķis bija kurpes – labi apavi bija milzu deficīts. Turklāt 1946.-1947. gada ziema bija īpaši barga. Kopmītņu barakās apkures nebija, cilvēki gulēja šaurās gultās pa trim, ūdens no rīta bija sasalis.
Ziemassvētkos katrai sievietei piešķīra 60 gramus saldumu, vīriešiem – divus asmenīšus bārdas skuveklim. Labākā puišu dāvana meitenēm toziem bija malka...
Universitāte - kazarmās
Tomēr vislabākā dāvana togad pirms Ziemassvētkiem bija cerīgā ziņa, ka UNRRA augstskolai atradusi citas, labākas telpas. Jaunā mājvieta bija mazā pilsētiņā Pinebergā 20 kilometrus no Hamburgas. Tiesa, ar tā laika satiksmes sistēmu šie kilometri nozīmēja vismaz stundas kratīšanos vilcienā. Universitātes rektorāts jau novembrī bija aizbraucis jaunās telpas apskatīt, tās bija agrākās ''Luftwaffe'' – nacistu gaisa spēku – kazarmas. Kā izrādījās, teicamā stāvoklī.
Šodien no agrākās Pinebergas universitātes pilsētiņas palicis gaužām maz, daudzas vecās ēkas nojauktas burtiski nupat. Vēl "Google" ielu un satelītkartē ēkas redz, šodien tur jau ir tukši būvlaukumi. Saglabājusies ir tikai agrāko vārtu ēka, tieši tur arī bija centrālā ieeja kampusā. Uzreiz pa labi no ieejas kādreiz bija Aula Magna – Lielā aula, centrālā skolas auditorija. Rindā aiz tās – vairākas kazarmu un mācību ēkas, un katrai bija nosaukums – Tartu, Rīga, Viļņa. Tālāk bija arī Tallina, Kauņa un Jelgava.
Tikmēr universitāti drupināja arvien jaunas britu pārvaldes represijas. Pat par nosaukumu. Britiem tajā nepatika ne vārds “Baltija”, ne “universitāte”. Trīs gadu laikā nosaukums tika mainīts 11 reizes!
Jo vairāk attālinājās karš, jo mazāk briti gribēja krāmēties ar kara bēgļiem. Visus spieda emigrēt tālāk. Trūcīgajai Vācijai liekēži nebija vajadzīgi. Universitātei aizliedza uzņemt jaunus studentus un esošos mudināja to pamest. Tad samazināja finansējumu. Un visbeidzot nolika cietu termiņu – 1949.gada 30. septembrī skolai ir jābeidz pastāvēt, āmen.
Izsapņotā Alma Mater slēdz durvis
Tā arī notika – pēc trīsaprus gadu darba baltiešu izsapņotā Alma Mater slēdza durvis. Tajā bija mācījušies 2000 studentu, un izglītības kvalitāte bija tik augsta, ka tur apgūto bez ierunām ieskaitīja citas Vācijas un pasaules augstskolas. Baltijas Univeristāte bija mirusi un te arī palika. Taču tās dvēsele izklīda pa visu pasauli, liekot pamatus jaunai spēcīgai baltiešu sabiedrībai, un ir dzīva joprojām.
Vāciju uzvarējušie sabiedrotie pēc kara sāka celt jauno Vāciju. Bet baltiešu trimda devās uz sabiedroto zemēm.
Beidzot latviešu bēgļiem bija iespēja darīt to, ar ko sāk mūsdienu Latvijas emigranti – meklēt darbu.
Vācijā viņi bija sākuši ar ko citu. Viņu rokās bija izdevušās dzīves spēcīgākā atslēga – izglītība.
1946. gada maijā, tikai gadu pēc kara beigām, Vācijā darbojās 122 latviešu pamatskolas, 57 ģimnāzijas, 45 bērnudārzi un 12 arodskolas. Kopā – 236 mācību iestādes un 12 000 bērnu. Pavisam Vācijā mita ap 120 000 latviešu.
Mūsdienās uz Lielbritāniju izceļojuši apmēram tikpat – 120 000 līdz 150 000. Pirms diviem gadiem tur darbojās 24 latviešu brīvdienu skoliņas. Tās apmeklēja 517 bērni. Liela daļa ārzemēs dzimušo latviešu bērnu latviski vairs nerunā.
