Par godu Gagarinam
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Par godu Gagarina varoņdarbam divus gadus vēlāk tiek slēgta Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle. Krustus nozāģē, zvanus izlauž un vecajās sienās iestūķē Zinību namu – ar kafejnīcu altāra vietā un planetāriju lielajā kupolā, kur laimīgiem pionieriem zvaigznēs raudzīties. Padomju reliģijā ir dzimis jauns dieva dēls – uz Zemes nolaidies kosmonauts ar armijas uzplečiem.
Padomju Latvijas komunistu līderis, pseidolatvietis Arvīds Pelše lieliski demonstrēja rusifikācijas astronomisko vēzienu – viņš ierosināja Rīgu pārdēvēt par Gagarinu. Pat Maskava to nesaprata.
Komunistu iznīdētais pareizticīgo dievnams arī bija simbols Latvijas rusifikācijai – 19. gadsimtā, cara laikā. Taču tā ne tuvu nesasniedza tos apmērus, ko laiks pēc 2. pasaules kara. 50 gados Latvijas iedzīvotāju skaits pieauga par trešdaļu, bet latviešu kļuva mazāk. Trīsdesmitajos gados pamatnācijas iedzīvotāju bija trīs ceturtdaļas, astoņdesmito gadu beigās – vairs tikai puse.
Militārpersonu pieplūdums
Vēl skarbāk klājās Rīgai. Iedzīvotāju skaits pieauga trīs reizes, bet latviešu īpatsvars saruka no divām trešdaļām līdz vienai. Toties krievu iedzīvotāju skaits palielinājās vairāk nekā desmitkārtīgi. Astoņdesmitajos teju puse rīdzinieku bija krievi. Vēl desmitā daļa – baltkrievu un ukraiņu.
Tik astronomiskām izmaiņām, protams, bija tikai niecīgs sakars ar dabisko dzimstību, pamatā tā bija mākslīgi izraisīta migrācija no brālīgajām republikām. Divas platākās slūžas, pa kurām ļaudis gāzās iekšā, bija Latvijas militarizācija un industrializācija.
Jau kopš četrdesmitajiem gadiem šeit dislocējās Padomju armijas Baltijas kara apgabals ar ģenerālštābu Rīgā, agrākajā Latvijas Kara ministrijas ēkā. Pēc oficiāliem datiem – ap 250 000 militārpersonu. Rīga uzblīda, dzīvokļu katastrofāli trūka, bet militāristiem tie pienācās bez rindas. Armija patvaļīgi ieņēma Rīgas mājas – 1945. gadā jau 532 jeb piekto daļu no kopējā dzīvokļu fonda. Pat komunistu vadītā Rīgas pašvaldība skaļi un gadiem ilgi protestēja:
- “Ir izveidojies pilnīgi nenormāls stāvoklis.”
- “Rīgā ierodas daudz demobilizēto virsnieku, kuri agrāk Rīgā nav dzīvojuši. Daudziem no viņiem jau ir apdzīvojamā platība citās pilsētās, bet viņi ierodas Rīgā un prasa piešķirt dzīvokli.”
- “Valdemāra ielā kazarmas ierīkotas labās dzīvojamās mājās. Sienas izjauktas, remonts netiek veikts, centrālā apkure nedarbojas.”
- “Marijas ielā māju aizņem kara rūpnīca. Labi dzīvokļi ar visām ērtībām, parketa grīdām – tas viss pārvērsts pilnīgi nelietojamā stāvoklī.”
- “Padomju bulvārī Jūras flotes medikamentu noliktava ir aizņēmusi astoņu istabu dzīvokli.”
- “Ir nepieciešams karaspēka daļas no pilsētas centra pārcelt uz nomali. Karš ir beidzies, un ir zudusi nepieciešamība atstāt karaspēka daļas pilsētā.”
Tie bija veltīgi kaķu ņaudi, armija nekur nekustēja. Patiesībā karš mums beidzās tikai 50 gadus vēlāk, pēc Krievijas armijas izvešanas.
Pavisam Latvijā bija dislocēti trīs tūkstoši karaspēka daļu vismaz 700 vietās. Tanku un strēlnieku divīzijas, aviācija, robežsardze, kosmiskās novērošanas objekti, kodolieroči un kara flotes bāzes Rīgā un Liepājā.
Arī Liepājas demogrāfiju armija un rūpniecība pamatīgi izkropļoja. Iedzīvotāju skaits divkāršojās, bet latviešu īpatsvars saruka uz pusi, turpretī krievu skaits burtiski katapultējās – tas pieauga vairāk nekā trīsdesmitkārtīgi.
Daudzviet Latvijā armijai tika uzceltas pat veselas pilsētiņas, bieži slepenas, kartēs neiezīmētas. Lielākā daļa šo vietu tagad pārvērtušās brūkošās spoku pilsētās.
Latvijas industrializācijas sekas
Arī otras masveida migrācijas slūžas – Latvijas industrializācija – ne tik vien kropļoja esošās pilsētas, bet lika būvēt jaunas. Tukšā vietā pie Daugavas Pļaviņu HES celtniekiem uzrāva Stučku, tagadējo Aizkraukli. Meža vidū pie Strenčiem – kūdras purva racējiem – Sedu. Šajā pilsētiņā, kas atrodas latviskās Vidzemes viducī, vēl šodien latviešu ir mazāk par piekto daļu.
Par minoritāti latvieši kļuva arī Kurzemes sirdī Jelgavā, kaut iedzīvotāju skaits milzīgās rūpniecības dēļ tur divkāršojās.
Lai aptvertu tālaika Latvijas rūpniecības kosmiskos un kroplīgi disproporcionālos apmērus – tikai viens piemērs. Rīgas Vagonu rūpnīca bija Padomju Savienībā vienīgais uzņēmums, kas ražoja elektrovilcienus, dīzeļlokomotīves un tramvajus. Viena pati Rīga – sestajai daļai planētas sauszemes! Rūpniecība, ieskaitot slepeno militāro, veidoja apmēram pusi no Latvijas kopprodukta (šodien tie ir labi ja 15%). Ja cara un neatkarīgās Latvijas laikā lielākajos uzņēmumos strādāja pāris tūkstošu, tad PSRS laikā – pat līdz 20 000 cilvēku!
Proletariāta pamatmasa bija iebraucēji. Loģiski, viņiem te vajadzēja, kur dzīvot.
Uzmācīgā kopā dzīvošana
Karš bija izsvēpējis agrāk bagātos Rīgas centra namus. Pirms kara aizbēga vācbaltieši, kara laikā – latvieši, holokausts nobendēja tūkstošiem ebreju. Sāka zelt Ļeņina proletariāta diktatūras izgudrojums – komunālie dzīvokļi. Piecu, astoņu vai desmit istabu dzīvokļos kopā bija spiestas dzīvot vairākas ģimenes, nereti – arī tās, kam agrāk bija piederējis viss dzīvoklis, jo tik daudz nepienācās.
Padomju varas atļautā norma – 8 kvadrātmetri uz cilvēku. Kāpnēs katram savs durvju zvans, virtuvē – sava plīts, veļasmašīna un ledusskapis. Bieži ar piekaramo atslēgu, lai kaimiņi nenosper ēdienu.
Tualete un vanna – uz visiem viena, ar dzīvo rindu. Istabā aiz sienas – kā paveicās. Citam mīlīga babuška, citam nikns virsnieks vai nodzēries kara invalīds. Dzīvokļi – gadiem neremontēti, kāpņutelpas – piečurātas un ar izlauztām durvīm, pagalmi – piegānīti ar atkritumiem. Ja laukos cilvēki kā lopi bija sadzīti kolhozos, tad pilsētās dzīvošana nereti bija vēl lopiskāka.
Komunālos dzīvokļus ieviesa kā pagaidu risinājumu, kaut tādi tie sabija visus padomju gadus. Bet ar tiem vien nepietika.
Pēc kara pirmās sāka celt strādnieku barakas – primitīvas vienistabas dzīvokļu mājas ar kopīgu tualeti gaiteņa galā. Piecdesmito gadu beigās nāca mikrorajonu ēra.
Āgenskalna priedes, Ķengarags, Jugla... Katrs jauns rajons – arvien lielāks. Purvciemā un Pļavniekos, kur agrāk bija vien pļavas, dārziņi un dažas privātmājas, 20 gados uzbūvēja dzelzbetona pilsētu, kur iedzīvotāju ir vairāk nekā Daugavpilī – virs 100 000.
Par sabiedriskās iekārtas normu kļuva uzmācīga kopā dzīvošana. Vecās Pierīgas privātmājas iemūrēja mikrorajonu pagalmos, centra dzīvokļus pārvērta par komunāliem perēkļiem, laukos cilvēkus no viensētām sadzina kolhozu centru blokmājās. Šādu piespiedu brāļošanos potēja jau no bērnības, tika ieviests jauns fenomens – divplūsmu skolas. Vienā skolā – klases gan ar latviešu, gan krievu mācību valodu. It kā tautu brālības iemiesojums, kaut patiesībā – sociāli nelabvēlīgi nacionālā naida perēkļi.
Latviešu puikām, spēlējot kariņu, būt krievam nozīmēja – būt sliktajam. Krievu bērni latviešus saukāja par gansiem jeb hansiem – tātad vāciešiem. Tik kropli mēs bijām! Un pati sistēma to veicināja.
Iedomājieties – latviešu skolās krievu valoda bija obligāta, bet krievu skolās latviešu – nē! Tāpēc krievu bērni skolu beidza pēc 10. klases, latviešiem bija jāmācās 11 gadi.
Lielā brāļa mīts
Lielā brāļa mīts bija padomju ideoloģijas stūrakmens. Skolu vēstures grāmatas mācīja: “Visas Padomju Savienības tautas kara dienās vēl ciešāk saliedējās ap savu vecāko māsu – lielo krievu tautu.” Vai vēl trakāk: “Ilgajā cīņā ar vācu iekarotājiem latviešu tauta vienmēr meklēja lielās krievu tautas palīdzību. 13. gadsimta varonīgajās cīņās pret vācu iebrucējiem nostiprinājās krievu un latviešu tautu draudzība, un viņi sāka labāk izprast savu politisko interešu saskaņu.” Skolu obligātās literatūras klasiķis Jānis Sudrabkalns liriski rezumēja: “Ap vareno krievu ozolu sazēlusi kupla padomju tautu birzs.”
Nav brīnums, ka “padomju tautu birzij” (proti, padomju impērijai) sākot svilt, par visdegošākajiem kļuva tautu pašnoteikšanās centieni. Perestroikas kulminācijā kā mūsu Atmodas viens no pirmajiem zvaniem ieskanējās protesti pret Rīgas metro celšanu. Lielais 1988. gada pavasara mītiņš notika Arkādijā, blakus plānotajai stacijai “Daugava”.
Argumenti pret metro bija ne tik vien ekonomiski un ekoloģiski, bet jo īpaši – nacionāli. Bailes no kārtējā lielā brāļa uzspiestā megaprojekta un jaunām viesstrādnieku straumēm.
Labi, protams, ka metro nesāka celt. Bail iedomāties, kas notiktu ar pusizraktajiem tuneļiem un būvbedrēm pēc PSRS kraha. Turklāt Rīga jau sen vairs nav miljona pilsēta. Mākslīgi uzblīdušais iedzīvotāju skaits rūk – tas ir loģiski. Tiesa, latvieši Latvijas galvaspilsētā joprojām ir minoritāte – tas īsti loģiski nav. Taču ko darīt? Turpināt tēlot mazo un lielo brāli, kas katrs savā kaktā vīsta dūres? Vai arī pieaugt un pieņemt patiesību – ka nav vairs mūsu un jūsu Rīgas. Ka tikpat stulba kā divplūsmu skola ir arī divplūsmu politika. Pagātni neizmainīsi. Bet, dzīvojot pagātnē, arī šodienu neizmainīsi.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim.
