Nedzirdīgajiem

«Zemes stāsti» 6. sērija

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Brīvības cīņas. Vai Latvijas tapšana bija laimīga nejaušība?»

Latvijas Brīvības cīņas: laimīga nejaušība vai ģeniāls plāns?

Vai neatkarīgas Latvijas Republikas tapšana bija vien laimīga nejaušība? Un kas bija tie trakie, kas šai idejai noticēja? Stāsts ir par 1919. gada Latvijas Brīvības cīņām. Viss 1919. gads mūsu vēsturē ir viens liels, pamatīgs atslēgas pagrieziens, ko nevar izstāstīt pa daļām, tāpēc jāstāsta viss uzreiz.   

1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts tika dibināta uz teātra skatuves, un vēl ilgi tā turpināja pastāvēt visur kur, tikai ne uz Latvijas zemes. Uz karavīru lūpām un durkļu galos, uz kuģu klājiem un diplomātu portfeļos... Uz papīra. Jau 1919. gada sākumā Latviju bija ieņēmusi Sarkanā armija, te valdīja Pētera Stučkas Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdība. Īstajai Latvijai priekšā bija gadu garš Neatkarības karš. Brīvības cīņas. Tās sākās Liepājā.

Liepājā bija patvērusies nule pasludinātās Latvijas Republikas pagaidu valdība, patiesībā – žēlīgas atliekas, trīs ministri. Pārējie bija ārzemēs. Tas bija laiks, kad visa Latvijas valsts satilpa vienā ēkā Liepājā, Lielajā ielā 8. 1919. gada janvārī darbojās tikai viena valdības iestāde – Pasu nodaļa, kas steidza izsniegt ārzemju pases prom bēgošajiem. Kāda Latvijas Republika?! Toreiz bija jābūt galīgi trakam, lai ticētu, ka šis projekts izdzīvos.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

 

Tāds trakais toreiz bija Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Arī viņš bija devies uz ārzemēm. Daudzi uzskatīja – aizbēdzis, bet tā nebija tiesa. Trīs mēnešus - līdz pat martam - viņš šaudījās starp neskaitāmām valstīm, tikās ar politiķiem un baņķieriem, tirgoja kokmateriālus un tiesības operēt Liepājas ostā, lai pretī dabūtu jebkādu atbalstu – politisku, militāru, finansiālu... 

Vēlāk tai gadā visa Latvijas Republika uz vairākiem mēnešiem bija patvērusies vienā nožēlojamā kuģī. Bet brīvības cīņu kautiņš jau bija sācies. 

Kāds bija 1919. gada sākums Latvijā?

Ulmanis ārzemēs, Tautas padomes priekšsēdis Jānis Čakste – arī, Stokholmā... Petrogradā saimnieko Ļeņins, Rīgā – viņa līdzskrējējs Pēteris Stučka, kurš Latviju iekarojis kopā ar Sarkanās armijas virspavēlnieku, latviešu streļķi Jukumu Vācieti. Viņi kontrolē teritoriju līdz Ventai, ieskaitot Skrundu, Kuldīgu un Ventspili. Arī atlikušajā pleķītī ap Liepāju saimnieki ir okupanti – Vācijas armija, kam bija jāpaliek Latvijā saskaņā ar Pirmā pasaules kara pamiera noteikumiem, lai pasargātu Eiropu no boļševikiem. Bet tik vien viņi spēja.

Armijas komandieris un Liepājas gubernators – grāfs Rīdigers fon der Golcs. Neticami, bet tieši viņš tobrīd ir faktiskais pirmo Latvijas Republikas bruņoto spēku augstākais pavēlnieks. Vācija atzina Ulmaņa valdību, un kopā viņi bija nodibinājuši Baltijas Landesvēru jeb Zemessardzi. Tajā bija vietējo vācbaltiešu, krievu un arī latviešu vienības. Latviešu komandieris bija Oskars Kalpaks.

Kaut formāli Landesvērs bija pakļauts Ulmaņa valdības apsardzības ministram, reāli to komandēja un apgādāja Vācija – Golcs. 

Nekāda mīlestība tā nebija, Golcs visādi centās ierobežot latviešu mobilizāciju. Arī atsaucība nebija liela, latvieši toreiz bija noskaņoti kreisi un Ulmaņa rietumniecisko valdību diez ko neatbalstīja. Janvāra beigās Landesvērā bija vien 2000 vīru un tikai daži simti – latviešu. Daudz vairāk bija paša Golca armijas vienībās un arī no Vācijas algotņiem nokomplektētajā Dzelzsdivīzijā. Tika gatavots prettrieciens boļševikiem.

Sākas iebrukumi

Pirmo sitienu Stučka gan dabūja no citas puses – no Igaunijas. 1. februārī tā ieņēma Valku un Rūjienu.

Arī ar igauņiem Ulmanis bija noslēdzis līgumu – par Ziemeļlatvijas brigādes izveidi tiešā Igaunijas armijas pakļautībā. Šos latviešu spēkus komandēja Jorģis Zemitāns.

No rietumiem iebrukumu Kurzemē sāka arī Golcs ar Kalpaku. Februāra vidū tiek ieņemta Kuldīga, tad Ventspils, Saldus, Sabile, Kandava, Tukums, Jelgava, Dobele, Bauska, Ķemeri... Ofensīva ir strauja, un pretestība niecīga, jo lielākos spēkus Stučka koncentrējis ziemeļos pret igauņiem. 6. martā pie Saldus pārpratuma apšaudē starp savējiem krīt Kalpaks. Viņa vietā par latviešu Landesvēra vienību komandieri kļūst Jānis Balodis.

Viss 1919. gads Latvijas vēsturē ir viens liels, pamatīgs atslēgas pagrieziens, ko nevar izstāstīt pa daļām, tāpēc “Atslēgas” stāsta to visu uzreiz. Latvijas karte, flomasters un dažu atslēgas personāžu fotogrāfijas ir labākie darbarīki, ar ko padarīt šo stāstu saprotamu un aizraujošu kā kara filmu.

Kad marta beigās strauji sasniegta Lielupe, Golcs dod neloģisku pavēli – nevis turpināt virzību uz Rīgu, bet atgriezties Liepājā. Frontē paliek tikai Baloža vienības. Mūsu sabiedrotajam Golcam bija plāns – neļaut satikties latviešu Kurzemes un Vidzemes spēkiem, gāzt Ulmaņa valdību un tikai pēc tam piebeigt boļševikus.

Aprīlī plāns sāk īstenoties. Daļa Landesvērā dienošo vietējo vācbaltu muižnieku necieta Ulmaņa valdību, jo tajā nebija viņu pārstāvniecības. Joprojām tika lolots plāns par vācisku hibrīdvalsti – Baltijas hercogisti. Šo dumpinieku vadonis bija muižkungs Hanss fon Manteifels-Cēge. 16. aprīlī viņi veica apvērsumu – atbruņoja Liepājā bāzētos latviešu spēkus un arestēja daļu Ulmaņa ministru. Citi, arī pats Ulmanis, patvērās jūrā, uz tvaikoņa “Saratov”, ko apsargāja Antantes sabiedroto - britu un franču - karakuģi.

Golcs izlikās, ka stāv malā un neiejaucas vietējo ķildās, un par vidutāju uzaicināja luterāņu mācītāju Andrievu Niedru.

Niedra piedāvāja kompromisu – vācbaltiešiem jāatzīst Ulmaņa valdība, bet Ulmanim tajā jāaicina arī vācbaltieši.

Ulmanis nepiekrita, tāpēc muižnieki sastutēja paši savu kabinetu – ar Niedru kā Ministru prezidentu. Turpmākos mēnešus Latvijas zemē bija trīs valdības – Stuča Rīgā, Niedra Liepājā un Ulmanis – jūriņā. Patiesībā Ulmanim šis pučs nāca par labu. Latvieši toreiz tā ienīda vāciešus, ka atbalsts Ulmaņa valdībai sabiedrībā strauji auga.

Uz Rīgu!

Kad Ulmanis bija neitralizēts, Golcs varēja turpināt sist boļševikus. 22. maijā sākās plaša ofensīva uz Rīgu. No Jūrmalas puses – Baloža Dienvidlatvijas brigāde un Landesvēra vācu vienības, no Jelgavas puses – Golca Dzelzsdivīzija. Paradoksāli – nupat ir noticis pučs, bet divi ienaidnieki spēj vienoties cīņai pret kopīgu trešo. Jā, Balodis, vēlākais Ulmaņa kara ministrs, toreiz cīnījās vienā frontē ar Ulmaņa valdības gāzējiem.

Arī šoreiz Golcs izstrādāja triku ar latviešiem. Baloža brigādei pavēlēja palikt Jūrmalā, un uz Rīgu devās tikai Landesvēra vācu vienības un Dzelzsdivīzija. Jau 23. maijā viņi bez liela pretspara ieņēma Rīgu, boļševiki panikā bēga caur Vidzemi Latgales virzienā. Vēlāk vēl ilgi latviešu un vācbaltu attiecībās šis fakts bija kā indes pods – “redz, kā, Rīgu atbrīvojām mēs, nevis latvieši”.

Uzreiz pēc Rīgas ieņemšanas strauju ofensīvu Vidzemē sāka igauņi un Zemitāna brigāde. Nedēļas laikā Stučka tika patriekts arī no Vidzemes – sākot no Ainažiem līdz pat Krustpilij. 30. maijā tika atbrīvota arī Valmiera un Cēsis. Tieši te, Cēsīs, Golca spēki mēģināja izspēlēt nākamo riebeklību – sākt uzbrukumu Igaunijai un gāzt arī tās valdību.

Igauņiem pakļautajam Zemitānam tiek nosūtīta prasība ļaut Landesvēram ieiet Cēsīs. Zemitāns atbild, ka nav vajadzības, Cēsis taču jau atbrīvotas, ir kopā jāiet tālāk uz Latgali. Kaut Zemitāns tikko patriecis no Cēsīm boļševikus, Golcs absurdi paziņo, ka Zemitāns pats ir boļševiks un... 6.jūnijā Landesvērs ar spēku ieņem Cēsis. Antantes sabiedrotie mēģina rosināt sarunas, taču nesekmīgi, un Golcs turpina uzbrukumu uz ziemeļiem. Taču jau 22. jūnijā igauņu un Zemitāna spēki dod pamatīgu prettriecienu, Līgo dienā atbrīvo Cēsis, strauji virzās uz Rīgu, un jau pēc nedēļas Cēsu kaujas pārtop par Juglas kaujām. 26. jūnijā Golca stutētā Niedras valdība atkāpjas.

Vēl diena, un Rīga būtu kļuvusi par otru Igaunijas galvaspilsētu. Tomēr Rīgas pievārtē igauņi apstājas un piekrīt Antantes rosinātam pamieram ar Golcu.

To noslēdz 3. jūnijā Juglas Strazdumuižā. Visiem vācu spēkiem Rīga jāpamet, un pilsētas pārvaldību uzņemas Antante sadarbībā ar Ulmaņa valdību.

Dibina Latvijas armiju

Ulmani Rietumu sabiedrotie piespiež nomainīt valdības sastāvu un beidzot ielaist tajā arī minoritātes. Ulmanis gariem zobiem paņem divus vācbaltus un vienu ebreju. Un kā uzvarētājs 8.jūlijā ar to pašu “Saratov” iepeld Rīgas ostā. Te viņu jau sagaida abas latviešu kara brigādes – Zemitāna un Baloža. Pēc dažām dienām, 11. jūlijā, uz to bāzes arī tiek oficiāli dibināta Latvijas armija.

Abi latviešu karavadoņi diez ko nesatika, un uz Balodi arī bija iemesls šķībi skatīties. Būdams Golca pakļautībā, viņš nebija piedalījies ne Rīgas atbrīvošanā, ne arī karojis kopā ar Zemitānu Cēsu kaujās. Bet ko nozīmē draudzība ar Ulmani... Jau 1919. gada rudenī Balodis kļuva par armijas virspavēlnieku, vēlāk ģenerāli un kara ministru. Bet Zemitānu 1919. gadā atstādināja un uzticēja izstrādāt karavīru pensiju likumu. Balodim pašam Cēsu kaujas kremta.

Igaunijā Cēsu atbrīvošana tiek svinēta kā oficiālā valsts Uzvaras diena! Sākotnēji arī Latvijā tā bija noteikta par Brīvības cīnītāju dienu, bet 1934. gadā Ulmaņa valdība to no svinamo dienu listes svītroja.

Jauns personāžs - Bermonts 

Tai pašā vasarā pie apvāršņa parādījās odiozākais Brīvības cīņu personāžs – Pāvels Bermonts. Viņš ieradās jūnijā Jelgavā no Vācijas, no krievu karagūstekņu nometnēm. Savācis vairākus tūkstošus krievu algotņu, viņš devās uz Krieviju sist boļševikus. Bet Latvijā satika vāciešus. Golcs, kaut arī bija izspiests no Rīgas un Liepājas, joprojām kontrolēja Kurzemi. Viņi metās kopā, un Golca spēki kļuva par Bermonta armijas kodolu. Mērķis bija gāzt Latvijas un Igaunijas valdības un iecelt Niedru par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Krievijas sastāvā, protams. 

8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai. Lielākā daļa Latvijas armijas tobrīd jau bija Latgalē – frontē pret Stučku. Un tomēr tā izdarīja neiespējamo – strauji grieza spēkus riņķī un 11. novembrī Rīgu atguva. Bermonts tikmēr jau bija notinies, bet Golcs – atsaukts atpakaļ uz Vāciju. Viņa vietā ieceltais

jaunais Vācijas vienību komandieris 18.novembrī aicināja latviešus uz pamieru. Naivais, nezināja, kas tas mums par datumu. Latvija atbildēja nikni – ar oficiālu kara pieteikumu Vācijai. 1. decembrī Latvijas teritorija no vāciešiem bija brīva.

Latvijas ienaidnieku pulkam pievienojas lietuvieši

Bermonts bija izjaucis Latvijas plānus uzbrukt Stučkam Latgalē. Un tomēr tas bija jādara nekavējoties. Pa Latgales sliktajiem ceļiem normāli pārvietoties varēja tikai salā, turklāt, lai Latvijas ienaidnieku pulciņš būtu vēl krāšņāks – septembrī daļu Ilūkstes apriņķa bija ieņēmuši lietuvieši, ar teritoriālām pretenzijām pat uz Daugavpili!

Ulmaņa valdība izspēlēja jaunu gājienu – līgumu ar Poliju, toreizējo kaimiņvalsti. Arī poļi bija ieinteresēti padzīt boļševikus tālāk no savas robežas, turklāt kā lielākie lietuviešu konkurenti palīdzētu Ulmanim pretstāvēt arī viņiem. Latvijas un Polijas apvienotās armijas operācija “Ziema” poļu ģenerāļa vadībā sākās 1920. gada 3. janvārī... Un ilga vien desmit dienas. Stučkas valdība no Rēzeknes pārbēga uz Krievijas Veļikije Lukiem un tur 13. janvārī pašlikvidējās. 1. februārī latviešu-poļu spēki sasniedza tagadējo Latvijas austrumu robežu, un kaujas tika izbeigtas. Latvija bija brīva.

Lietuva Ilūkstē? Tas jau bija sīkums. Sarunas. Latvija bija brīva!

Miera līgums 

1920. gada 11. augustā Latvijas Republika ar Padomju Krieviju noslēdza miera līgumu. “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”

Brīvības cīņu vājprātīgi intensīvā hronoloģija pierāda – Latvijas valsts tapšana nebija nekāda laimīga nejaušība. Jā, laime mums klāt stāvēja, taču ir acīmredzama tā laika valdības politiskā gudrība un dedzība. Teju pusi gada esot ārzemēs vai dreifējot uz kuģa Liepājas ostā, Ulmanis faktiski svešām rokām izkaroja sev valsti – ar nīstajiem vāciešiem atbrīvoja Kurzemi un Rīgu, ar igauņiem – Vidzemi un vēlreiz Rīgu, ar Antanti – trešoreiz Rīgu, ar poļiem – Latgali. Apbrīnojams, galvu reibinošs politisks tango!

20 gadus vēlāk tas pats Ulmanis atdeva Latviju Krievijai bez neviena šāviena, kaut vēl nesen bija par to tik sīvi cīnījies.

Latvijas valsts dibināšana un izcīnīšana nebija nejaušs pārpratums. Pārpratums bija tās atdošana.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti