Padomju Latvijas Mākslas dienas - dāvana Ļeņinam pa pieri

Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) Mākslas dienas tika dibinātas par godu Ļeņina dzimšanas dienai kā tautas ideoloģiskās apstrādes ierocis. Bet pārvērtās par tautas ieroci padomju ideoloģijas drupināšanai. Ļeņins taču pats teica, ka māksla pieder tautai! 

Ļeņina ideologi jau okupācijas pirmajos gados Latvijas pilsētas piekrāmēja ar saviem mākslas darbiem. Rīgā viens no pirmajiem parādījās pats bronzas Ļeņins – Ļeņina ielā.

Bronzas Ļeņins - Ļeņina ielā

Vērmaņdārzā novāca Annas Vērmanes obelisku un vietā uzlika staļinista Sergeja Kirova bisti. Tagad tas bija Kirova parks. Pie Kirova ielas. Pils laukums bija Pionieru laukums. Ar Pēteri Stučku. Esplanāde – Komunāru laukums, ar Stučkas komunistu varoņaleju.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Vienīgais atļautais mākslas žanrs – sociālistiskais reālisms. Reālistisks tas gan bija tikai formās, bet saturā – tīrā utopija, jo mālēja dzīvi nevis tādu, kāda tā bija, bet – kādai bija jātic.

Pat Hruščova atkusnis, kaut liberalizēja žanru daudzveidību un ļāva uzplaukt progresīvai modernajai mākslai, nemainīja ideoloģisko uzstādījumu – māksla nav pašizpausme, tā ir varas propaganda.  

Līdz Hruščova atkusnim vienīgais atļautais mākslas žanrs – sociālistiskais reālisms. Reālistisks tas gan bija tikai formās, bet saturā – tīrā utopija, jo mālēja dzīvi nevis tādu, kāda tā bija, bet – kādai bija jātic.

Tieši tāpēc 1959. gadā varas kontrolētajai LPSR Mākslinieku savienībai uzdeva iedibināt jaunus svētkus – Mākslinieku (vēlāk Mākslas) dienas. Nedēļā ap 22. aprīli, Ļeņina dzimšanas dienu, visā republikā jāorganizē dažādi masu mākslas pasākumi – atvērto durvju dienas mākslinieku darbnīcās, izstādes skolās un kultūras namos, tikšanās ar darbaļaudīm rūpnīcās. Māksla bija jānes tautai, lai tauta to saprastu.

Paši mākslinieki liekulīgi skandēja: “Mākslas dienas ir mūsu pateicība Ļeņinam par monumentālās propagandas ideju – attīstīt mākslu kā aģitācijas līdzekli.” Komunistu partijas sekretārs Augusts Voss māksliniekiem deva skaidrus norādījumus: “Mākslas darbinieki ir viens no ideoloģiskās frontes darbinieku plašās saimes priekšpulkiem. Visiem īstiem padomju māksliniekiem kritērijs viņu darbu novērtējumā ir tas, cik spēcīgi izdevies atainot mūsu varonības pilno šodienas īstenību. Mākslas darba vērtību nosaka pirmām kārtām tā nozīme komunistiskās sabiedrības cilvēku audzināšanā.”

Diemžēl ne visiem māksliniekiem audzināšana padevās, un audzināmie bija sašutuši.

VEF montētāja, Sociālistiskā darba varone Emīlija Siliņa avīzē "Cīņa" pukojās: “Mēs, strādnieki, ļoti mīlam padomju mākslas darbiniekus. Patiesi priecājamies par katru izdevušos dzejoli, gleznu vai teātra izrādi. Un skumstam, ja viņu daiļrade neaiziet pa to ceļu, ko norādījusi partija. Ne jau visi mākslinieki mūsu dzīvi un cilvēkus attēlo patiesi. Kaut vai Biruta Baumane. Drūmas krāsas. Sievietes it kā bez sejām. Rādīt cilvēku bez sejas? Bez dvēseles? Vai tā ir māksla? Kam tāda domāta? Estētika nav strādniekiem sveša. Nāciet paskatīties, kādos gaišos toņos mēs krāsojam štances un darbgaldus.”

Ko nesaprata darbaļaudis, nesaprata arī darbaļaužu vadonis.

Ņikita Hruščovs kādā modernās mākslas izstādē Maskavā 1962. gadā mākslas darbus nosauca par suņu sūdiem, bet to autorus – par pedarastiem.

Visā Padomju Savienībā uzjundīja tā dēvētā antiformālisma kampaņa. Atkušņa iedrošinātā māksla bija spiesta pierauties.

Varas aprobežotību krāšņi ilustrē centīgās studentes Maijas Tabakas izslēgšana no Mākslas akadēmijas 1961. gadā. Trīs gadus viņa bija mācījusies 2. kursā divnieka kompozīcijā dēļ, bet tad atskaitīta. Par “kļūdainu formveidi” darbā "Ananasu ēdāji". Gleznā bija attēloti 19. gadsimta drānās tērpi cilvēki, kas ēd ananasus. Mācībspēki bija sašutuši –

kur redzēts, ka padomju cilvēki tik spocīgi ģērbtos un ēstu ananasus! Padomju Savienībā nav ananasu!

Tomēr modernās mākslas apkarošanā vara pieļāva liktenīgu kļūdu. Par ideoloģiskiem tika pasludināti tikai elitārākie žanri – glezniecība, grafika, tēlniecība, turpretī dekoratīvi lietišķajā mākslā, arī dizainā, izteiksmes veidi drīkstēja būt brīvāki. Ieaust abstraktas formas gobelēnā – lūdzu, bet to pašu uzzīmēt – pasarg die’s! Mākslas akadēmijā kā brīvdomības saliņas darbojās jaundibinātās Dizaina un Tekstilmāksas nodaļas. Bet

par atslēgas pagriezienu Latvijas modernās mākslas attīstībā kļuva dizaina izstāde "Svētki" 1972. gadā biržas ēkā.

Patiesībā tā nebija dizaina, bet visīstākā modernās mākslas izstāde. Veltīta PSRS 50. gadadienai, bet iekšā – tīrās ķecerības! Popārts, opārts, kinētiskā māksla, instalācijas!

70. gadi kļuva par atslēgas pagriezienu arī Mākslas dienu svinēšanā. Mākslinieki arvien drošāk tiecās izpildīt sākotnējo ļeņiniešu uzdevumu – iet pie tautas – un izgāja ielās. Rīgas centrs, īpaši Vecrīga, kļuva par Mākslas dienu verdošā vulkāna krāteri – milzu mākslas telpu, skatuvi un tautas tvaika nolaišanas ventili. 

Pēc šodienas mērauklas Mākslas, vēlāk arī Teātra un Dzejas dienas, bija īsti pilsētas festivāli. Līdzīgi Rietumu kultūras biennālēm un karnevāliem. Padomju tautai trūka patiesu svētku un izklaides. Nebija arī lielveikalu, kas daudziem kompensē izklaidi šodien. Džemma Skulme, Eduards Pāvuls, Imants Ziedonis – tie bija dievi, ne jau Ļeņins.

Džemma Skulme

Un tomēr Ļeņina elpu pakausī juta vislaik. Ziedonis ar Imantu Kalniņu sacerēja dziesmu "Ļeņinam", Pāvuls Ļeņinu spēlēja uz teātra skatuves, Skulme kalpoja augstos amatos Ļeņina partijā. Indīgi radikāļi to sauktu par kolaborāciju. Vienkārši cilvēki – par izdzīvošanu. Tā bija peles spēle ar kaķi. Piesardzīga pretdarbība caur sadarbību. Radošiem cilvēkiem tas padevās vieglāk. Ne tikai tāpēc, ka viņus mīlēja. Arī tāpēc, ka viņi apzinājās: mēs esam pārāki par tiem šaurpieru cenzoriem. 

Arī Džemmas Skulmes vīrs, mākslinieks un mākslas zinātnieks Ojārs Ābols, virtuozi spēlēja šo divseju teātri. 80. gadu sākumā viņš organizēja nebijuša mēroga mākslas izstādi "Daba. Vide. Cilvēks.". Bija kā apsēsts ar ekoloģijas un cilvēka iekšējās pasaules problemātiku. Izstādes popularizēšanai viņš publicēja rakstu "Cilvēka vieta uz mūsu nemierīgās planētas". Tas kritizēja virspusējo un pašapmierināto padomju mākslas vidi, taču izrādās, ka virsraksts – tas ir citāts no Leonīda Brežņeva runas partijas kongresā. Dur viņiem ar viņu pašu zobeniem!

"Daba. Vide. Cilvēks." tika atklāta Mākslas dienu ietvaros 1984. gadā Pēterbaznīcā. Pats Ābols to nepiedzīvoja, jo pirms gada bija miris. Bet viņa ieguldījums bija iespaidīgs – izstāde spridzināja ar provokatīviem vairāku desmitu mākslinieku darbiem, ieskaitot dumpinieciskākos tālaika divdesmitgadniekus. Padomju Latvijas vadoņi, sabijušies no kādas austrumvācu komunistu delegācijas sašutuma, izstādi slēdza pirms laika, atcēla arī plānoto televīzijas raidījumu un paziņoja – tā nav izstāde, bet balagāns, visu esošo mākslas formu graušana. Zvērinātie

bezdievji komunisti pat nosodīja svētuma zaimošanu – mākslinieku performanci "Svētais Vakarēdiens" agrākā baznīcas altāra vietā. Kaut paši šo baznīcu jau sen bija likvidējuši, pārtaisot par sociālismu slavinošu izstāžu zāli. 

Mākslinieki sabijās, ka represijas būs līdzīgas Hruščova tumsonīgajām ķengām 60. gados. Bet laiki jau bija citi. Notika tieši pretējais – Latvijas komunistu līderis Boriss Pugo neilgi pēc izstādes slēgšanas publiski pauda, ka ir jāuzticas tieši jaunajiem māksliniekiem avangardistiem, jo viņos nav konjunktūras aprēķina. Maisam gals bija vaļā. Gorbačova perestroikā mākslas cenzūras vairs nebija nemaz. Dari, ko gribi!

Latviešu modernisma māksla – sākumā par spīti varai un pēc tam pateicoties varai – bija dzimusi un izaugusi tieši padomju laikos.

Borisa Pugo salielītie jaunie avangardisti klaji ieņirdza par sociālistiskā reālisma tautā nešanas ideju – ar tizliem sociālistiskā reālisma sadzīves atribūtiem vispretīgākajā sociālistiskā reālisma vietā – Rīgas Centrālstacijas tuneļos. Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Oļegs Tilbergs, Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Tenis Grasis, Sarmīte Māliņa, Sergejs Davidovs... visus nenosauksi. Pravietiski eksplozīva kulminācija bija Ģelža mākslas darba "Agresija" sadedzināšana pamestas mājas pagrabā pie Vanšu tilta – tur tagad atrodas benzīntanks.

Latvijas Mākslinieku savienība

Un tad pienāca 1989. gads – Atmodas kulminācija. Varētu domāt – arī kulminācija Mākslas dienu svinībām. Neviens vairs neko neaizliedz. Spridzinām! Mākslinieku savienība taču ir tik jaudīga organizācija – tai pieder milzīgs nams krastmalā ar neskaitāmām mākslinieku darbnīcām, izstāžu zālēm un fondiem! Bet savienība lemj pretējo – ņemot vērā politisko situāciju valstī, Mākslas dienas vairs nerīkot. Šodien no agrāko laiku jaudas nav palicis nekā.

Savienība ir vien izkurtējusi čaula, par ko mākslinieki smīkņā vai nikni sauc par totālu nulli. Kas togad notika? Absurds paradokss? Vai likumsakarība?

Slavenais modernists Kurts Fridrihsons pēc Sibīrijas katorgas gadiem privātās sarunās atzina, ka tie viņam nākuši par labu – palicis šeit, viņš, iespējams, būtu nodzēries Rīgas krogos, bet Sibīrijas barakās bija laiks zīmēt un pilnveidot sevi. Cietums mobilizē cīņai par izlaišanu. Bet brīvība – izlaiž. Tiklīdz ir atļauts darīt visu, ir atļauts arī nedarīt neko.

2 komentāri
EDGE_I
"Cietums mobilizē cīņai par izlaišanu. Bet brīvība – izlaiž," tā Ķibild' prāt. Taču, manuprāt, ņemot vērā 4.maija repubļikas 28. gados sasniegto (arī depopulāciju, deindustralizāciju, debilizāciju) - valsts mobilizē cīņai par attīstību. Bet anarhija - izlaiž. Ja kāds nepiekrīt, lai izlasa ekonomikas zinātņu doktora, asociētā profesora Daiņa Zelmeņa rakstu:"Latvijas valsts eksistē tikai formāli". (nra.lv)
EDGE_I
"Cietums mobilizē cīņai par izlaišanu.Tiklīdz ir atļauts darīt visu, ir atļauts arī nedarīt neko." Ceļam Okeāniju, Ķibild? "Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks." (Dž.Orvels)
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti