Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Auto tirgotāju pasakas»

Atslēgas: «VDK aģentu kartotēka jeb tā sauktie «čekas maisi» – ko īsti ar tiem iesākt?»

Mārtiņš Ķibilds: Čekas maisi. Patiesības ilūzija

1991. gads. Neatkarīgā Latvija slēdz padomju spiegu perēkli VDK un pārņem slepeno aģentu kartotēku – sola noskaidrot patiesību un nodibināt taisnīgumu. 2018. gads. Neatkarīgā Latvija vēl arvien nav noskaidrojusi patiesību un nodibinājusi taisnīgumu. Bet sola, ka tie atnāks paši. 

Žorža jeb Ziedoņa stāsts

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

"Visa telpa bija pilnīgā tumsā, tikai uz rakstāmgalda dega galda lampa. Vīrietis, tērpies privātās drānās, pagrieza spuldzi man sejā, taču pats palika gandrīz neredzams. Jautājumi sekoja cits citam – par it kā pretvalstisko noskaņojumu klasē, politiska rakstura anekdotēm un citi. Tad viņš sāka kliegt, ka visu zinot par mani un manu ģimeni, kas no boļševikiem gribējuši aizbēgt. Neesot nekādu grūtību mūs aizsūtīt vēl tālāk, nekā esam bijuši kara laikā. Mani nervi bija sasprindzināti līdz pēdējam – es sāku raudāt un saucu, lai laiž mani ārā."

Toreiz, neilgi pēc kara, čeka vēl nepilngadīgo Žoržu lika mierā. Otrreiz uzmeklēja, kad viņam bija 30. Žoržs bija kļuvis par republikas galveno anesteziologu. Tad tā bija pavisam jauna medicīnas nozare, viņš faktiski bija tās pamatlicējs. Ļoti svarīga bija pieredze no Rietumiem, komandējumi, konferences.

Žoržam bija jāizvēlas – sadarboties ar čeku, vai arī viņa vietā nāks cits. Viņš kļuva par VDK aģentu ar segvārdu Ziedonis.

1990.gada 4.maijā kopā ar savu klasesbiedru Imantu Ziedoni Žoržs balsoja par Latvijas neatkarību. Par Žoržu viņu sauca tuvākie, viņa īstais vārds ir Georgs. Georgs Andrejevs, vēlākais Latvijas ārlietu ministrs. Kad 1994.gadā nāca gaismā ziņas par piecu Saeimas deputātu aģentu kartītēm, Andrejevs publiski atzinās sadarbībā ar VDK un nolika ministra un deputāta pilnvaras.

Ārlietu ministra Georga Andrejeva publiska atzīšanās sadarbībā ar VDK 1994.gada maijā bija pirmā (un joprojām visskaļākā) grēku nožēla, kam sadūšojusies kāda publiska figūra.

Atslepenot vai nē?

1991.gadā, atguvusi neatkarību, Latvija pārņēma par čeku dēvētās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus, arī slepeno aģentu jeb ziņotāju kartotēku. Čeka izsenis uzskatīta par padomju represiju ļaunāko iemiesojumu. Pirmajās atjaunotās Saeimas vēlēšanās 1993.gadā tās bijušajiem darbiniekiem un aģentiem bija aizliegts kandidēt. Vēlāk liegumu aģentiem atcēla, taču ziņas par viņu sadarbību pirms vēlēšanām ir obligāti jāpublicē.

Partijas vēl tagad savās listēs baidās ņemt šādus cilvēkus. Apzīmējums “čekas aģents” joprojām ir sinonīms nodevējam. Sliktam cilvēkam.

Visus šos gadus nerimst arī strīdi, vai aģentu kartotēka būtu jāpublisko. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga čekas maisu atvēršanas likumu pat divreiz atmeta atpakaļ Saeimai. Vēlāk pēc prezidenta Valda Zatlera ierosinājuma kartotēka tika noslepenota vēl uz 30 gadiem. Tagad Saeima atkal grasās raut maisus vaļā. To pašu grib valdības izveidota pētnieku komisija. Mērķi skan cēli – vēsturiskā patiesība un taisnīgums, sabiedrības attīrīšanās un izlīgums.

Taču ir virkne neērtu faktu, kas šo cerēto taisnības pili saļoga. Attīrīšanās vietā mums draud iegrābšanās vēl lielākos mēslos.

  • Fakts nr.1

VDK dokumenti liecina – no 1953.līdz 1987.gadam Latvijā tika savervēti gandrīz 23 000 aģentu. Taču vārdi kartotēkā ir zināmi tikai 4300 aģentiem, pārējiem – vien anonīmi segvārdi reģistrācijas žurnālos, bet kartītes ar īstajiem vārdiem – vai nu Maskavā vai skurstenī. Publiskojot aģentu kartotēku, četras piektdaļas agrāko ziņotāju paliks neizgaismotas. Taisnīgi?

No 23 000 reģistrētiem VDK aģentiem tikai 4300 ir zināmi vārdi, pārējiem - vien anonīmi segvārdi. Šis ir tikai viens no astoņiem faktiem, kamdēļ var apšaubīt kartotēkas publiskošanas taisnīgumu.
  • Fakts nr.2.

Par aģentiem līdz 1953.gadam VDK arhīvos vispār nav nekādu ziņu, vien netiešas liecības, kad tad to bija vēl vairāk. Var pieņemt, ka tieši pirmajos okupācijas gados sadarbība ar čeku bija smagākā nodevība pret Latviju un līdzcilvēkiem. Piemēram, palīdzība nacionālo partizānu tvarstīšanā. Arī šie čekas pakalpiņi paliks nezināmi. Taisnīgi?

  • Fakts nr.3.

Bez VDK bija arī citas represīvas iestādes, kas vervēja aģentus spiegošanai – dažādas bruņoto spēku sevišķās daļas, robežsardze un armijas ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde. Par šo aģentu armiju Latvijai nav zināms nekas – vēl viena milzu grupa, kas paglābsies neizgaismota. Taisnīgi?

  • Fakts nr.4.

Būt par aģentu jeb ziņotāju nebija vienīgā sadarbības forma ar VDK. Bieži vēl vērtīgākas bija tā sauktās VDK uzticības personas – atbildīgi dažādu iestāžu darbinieki, ar kuriem VDK uzturēja regulārus operatīvos kontaktus. Citiem vārdiem – vienkārši aprunājās. Šīs uzticības personas čekisti nedrīkstēja reģistrēt, un viņu vārdus mēs nekad neuzzināsim. Taisnīgi? 

  • Fakts nr.5.

Par VDK aģentiem bija aizliegts vervēt augsti stāvošas nomenklatūras amatpersonas – Komunistiskās partijas, komjauntnes un arodbiedrības vadību, prokuratūras un tiesu darbiniekus. Ja kāds VDK aģents nokļuva šādā amatā, viņš no aģentūras bija jāizslēdz un visa informācija par viņu – jāiznīcina.

Sanāk – jo augstāk okupācijas varā esi kalpojis, jo mazāks risks šodien tikt nosodītam, pat ja esi bijis čekas aģents. Taisnīgi?

  • Fakts nr. 6.

No visiem VDK aģentiem labi ja puse bija aktīvi ziņotāji, pārējie – tā sauktais “neaktīvais balasts”, rezerve. Tā apgalvo bijušie štata čekisti. Ja tā, tad publiskojot aģentu vārdus, zem sitiena nonāktu arī tie, kuru vienīgā sadarbība ar čeku bija piekrišana sadarboties, bieži – sakostiem zobiem, ar šantāžu izspiesta un pazemojoša. Taisnīgi?

  • Fakts nr. 7.

Pat VDK vadība atzīst, ka cilvēku par aģentu varēja reģistrēt, viņam pašam nemaz nezinot. Vai tiešām tā, mēs nekad nevarēsim būt droši.  Savu patiesības izpēti diemžēl esam spiesti balstīt uz tādu darboņu liecībām, kuru profesija bija – melot. Tomēr tas varētu izskaidrot, kāpēc aģentu maisos atrodami arī padomju disidenti. Viņus čeka bieži pratināja. Un ja nu tiešām kāda centīga čekista iztēlē piespiedu pratināšana pārtapusi par labprātīgu ziņošanu? Taisnīgi?

  • Fakts nr.8.

Latvijas rīcībā ir tikai aģentu vārdi, bet tikpat kā neviena dokumenta par viņu reālo darbību. Aģentu ziņojumus čeka apkopoja tā sauktajās personīgajās un darba lietās. Šie sējumi 80.gadu beigās tika pārvesti uz Maskavu, bet daļa – sadedzināta tepat Rīgā. Vārdu zinām, ko darījis – nezinām, vai darījis apzināti – pierādīt nevaram. Ar šādu fiasko beigušās jau daudzas tiesāšanās, pat tiesa nolaiž rokas – Latvijas valsts nevar pierādīt, ka cilvēks sadarbojies ar VDK. Vai tiešām šādas neko nepierādošas pagātnes liecību driskas var publiskot? Vai tas būtu taisnīgi?

Teju 30 gadus neatkarīgā Latvija netiek gudra, ko ar čekas maisiem iesākt. Un vai pēc tik ilga laika to atvēršanai vairs ir jēga. Ne vienam vien droši vien ienācis prātā - labāk, ja mums šie maisi nebūtu atstāti.

Verdikts zinātnieku ziņā

Latvijas valdība pirms četriem gadiem izveidoja zinātnieku komisiju, lai tā dotu verdiktu – ko ar čekas maisiem iesākt. Likums komisijai uzliek pienākumu veikt VDK dokumentu vēsturisku un juridisku izpēti, tostarp – apzināt personu sadarbību ar VDK un novērtēt kaitējumu, ko tā nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem.

Verdiktam jātop kuru katru brīdi, taču četri gadi nozelēti neauglīgā matu skaldīšanā. Komisija uzskata, ka likums ir novecojis un nekāda kaitējuma pētīšana viņiem nav jāveic, tas būtu jādara citai institūcijai jau pēc viņiem. Bet visi aģentu vārdi ir nekavējoties jāpublisko bez jebkādiem komentāriem. Aģentu kartotēka – tā esot čekas, nevis Latvijas valsts atbildība. Punkts.

Latvijas valstij gan ir cita atbildība pret saviem cilvēkiem.

Ja jau mērķis čekas pagātnes izgaismošanai ir sabiedrības izlīgums, tad pētniekiem būtu bijis jāvelta visas pūles skaidrot, vai tiešām vārdi “VDK aģents” vienmēr nozīmē “nodevējs”.

Jo atzīsimies – tieši tā mēs tos joprojām uztveram. Čekas mocītā Lidija Doroņina atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa, kad uzzināja, ka to piešķirs arī akadēmiķim Jānim Stradiņam, jo viņa vārds ir čekas maisos. No ordeņa atteicās arī pats Stradiņš. Vai tas bija izlīgums? Georgs Andrejevs sadarbībā ar čeku atzinās, bet pārējiem deputātiem tiesa to nevarēja pierādīt, kaut tautā par viņiem baumo vēl arvien. Vai tas bija izlīgums? Saeimu, kas Andrejevam bija jāpamet, turpināja vadīt bijušais Latvijas Komunistiskās partijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs, padomju rangā daudz svarīgāka persona par čekas aģentu. Vai tas bija izlīgums? Pat Imants Ziedonis atzinies, ka rakstījis “klačziņojumus”. Un ja izrādīsies, ka arī Ziedonis ir maisos? Un ja viņa vārdu bez komentāriem publiskos līdzās Lidijas Doroņinas nodevēja vārdam? Vai tas būs izlīgums?

"Klačziņojumi" – šis ziedonisms precīzi izsaka daudzu Latvijas intelektuāļu motivāciju. Konjunktūra. Formāla atrakstīšanās sistēmai, lai sistēma ļautu viņiem strādāt. Daļa vēlāk paši šo sistēmu nogrāva.

Protams, to nedrīkst vispārināt. Bija arī neģēļi. Bet mēs nekad droši nezināsim, kuri kalpoja ar nodevību, kuri – tikai ar klačziņojumiem.

Tāpat kā neuzzināsim neskaitāmas citas riebeklības, ko padomju cilvēki nodarīja viens otram, nemaz nebūdami čekisti. Visa padomju dzīve bija viena vienīga sadarbība ar režīmu. Vai šodien drīkstam pasludināt, ka viena sadarbības forma – kalpošana čekai – a priori bija ļaunāka par citām? Kārt pie zvana ziedoņus, bet likt mierā pavļikus morozovus?

Astras stāsts

Bija 1951.gada janvāris Tīnūžu pamatskolā. Direktors 7.klasi mudināja stāties komjaunatnē. Vecākā klasē bija Astra, viņai bija jau astoņpadsmit. Astra slepus palaida apkārt zīmīti: “Nestājieties, tūlīt nāks amerikāņi.” Klasesbiedrs Anatolijs zīmīti nepadeva tālāk, bet aiznesa direktoram. Direktors – Ogres milicijai.

Nākamajā dienā Astru savāca čeka. Notiesāja uz septiņiem gadiem Urālu azbesta raktuvēs. Viņa atgriezās 1957.gadā, psihiski slima. Divus gadus vēlāk pakārās. Viņai bija 27.

Anatolijs nebija ne čekists, ne komunists un pat ne komjaunietis. Tikai nepilngadīgs puika. Ja gribētu, šodien varētu kļūt kaut par Saeimas deputātu un meklēt čekas maisos patiesību un taisnīgumu.

Vai daļēja patiesība var būt patiesa? Vai daļējs taisnīgums var būt taisnīgs?

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.

2 komentāri
Juris Tunelis
šī raksta autors sevi ir izcili nodemonstrējis kā čekistu aizstāvi. tagad mēs zinām cik daudz var turpmak uzticeties mārtiņa ķibilda paustajam. Salīdzinājuma pēc - ja policija izseko zagļu bandu, kurā ir 50 vai vairāk cilvēki, bet atklāti ir tikai 10 no tiem. Nebūtu taisnīgi šos 10 apcietināt, jo pārējie 40 paliks brīvībā un turpinās zagt? pēc ķibilda un viņam līdzīgo čekas aizstavju loģikas vajadzētu ļaut visiem 50 turpināt zagt. Neaizmirstiet, ka čekistu rausta aiz aukliņām visu mūžu, neviens nevar izstāties no slepenā dienesta un vienīgā iespēja aptrurēt aģenta darbību ir viņu publiski atmaskojot. Vienīgi atmaskots aģents vairs nav derīgs saviem priekšniekiem. Tie, kas cīnās pret aģentu vārdu atklāšanu faktiski turpina atbalstīt viņu darbību kremļa labā.
Mārtiņš Wolfs Wolfs
visiem šiem cilvēkiem bija iespēja atzīties, ka čeka viņus vervējusi, bet reāli viņi nekādus uzdevumus nav veikuši. taisnīgi?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti