Nedzirdīgajiem

Adreses: «Rīgas senās koka arhitektūras izdzīvošanas iespējas mūsdienās»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Adreses: «Kad necils top par ekskluzīvu, bet ekskluzīvs – par necilu»

Kad necils top par ekskluzīvu un otrādi jeb vērtējam Artilērijas un Ezermalas ielas

"Adrešu" jaunākajā sērijā pētām, cik relatīvs pilsētās un arhitektūrā var būt jēdziens “ekskluzīvs”. Īpaši vērtīgi, ekskluzīvi zemesgabali un namīpašumi, neapšaubāmi ir būtiska daļa no pilsētas vaibstiem. Taču vai visiem ir atbilstošs pielietojums? Un vai par eksluzīvu var padarīt arī necilu vietu?

Divas salīdzināmās adreses – kāda utilitāra pagalma būve neievērojamā Rīgas centra nomales ieliņā un kāds īpaši liels un vērtīgs zemesgabals Ķīšezera krastā pie Mežaparka. Artilērijas iela un Ezermalas iela. Artilērijas ielā pirmskara mājas pagalmā bijušais zirgu stallis nupat pārbūvēts par smalku četru dzīvokļu māju. Savukārt Ezermalas ielā, tieši ezera krastā, bijusī padomju armijas aviācijas skolas teritorija izskatās kā pēc kara... Cik saprātīgs ir biznesa modelis pārdot dārgus dzīvokļus necilā vietā? Un kādas ir dārgā ezermalas zemesgabala nākotnes izredzes?

Ja nezināsiet, šo adresi tāpat vien nekad neatradīsiet. Tā ir neliela sētas māja klusā Artilērijas ielas galā, un tai tiek klāt tikai caur slēdzamiem vārtiem. Vecs zirgu stallis pārbūvēts par ekskluzīvu dzīvojamo namu.

Artilērijas ielas pagalma šķietami nelikvīdo graustu nesen nopirka kāds kolorīts attīstītājs. Pēc treknajiem gadiem un krīzes viņa ampluā ir tieši šādi – mazi, bet sirsnīgi projekti. Atrod necilību un pārvērš izcilībā. Nu jau vairākos objektos, arī šajā, viņš sadarbojas ar pieprasīto arhitekti Zani Teteri-Šulci (birojs "OpenAD").

Mājas pārbūvē grūti novilkt robežu starp pasūtītāja un arhitekta idejām. Viss radīts kopā, smalkas gaumes un augstu kvalitātes standartu unisonā.

Lielākā daļa mēbeļu un interjera priekšmetu ir pašu izdomāti un izgatavoti, viltīgi integrējot arī vienu otru masu produktu, piemēram, plauktus no "Ikea".

Katrs dzīvoklis pārbūvētajā sētas mājā ir oriģināls un atšķirīgs, viens no tiem – pat trīs stāvos. Turklāt tie ir ne tikai pilnībā mēbelēti, bet arī aprīkoti ar visu sadzīves un izklaides tehniku. Cena ekskluzīvajam pozicionējumam ir atbilstoši augsta – ap 300 000 eiro.

Ja projektā jāmeklē blusas, liels blusains suns ir pagalms. Tas tiek dalīts ar ielas mājas iedzīvotājiem, un arī sētas dzīvokļu saimnieks izlēmis, ka lielāka pievienotā vērtība īpašumam būs autostāvvietas. Nevis puķu dobes, soliņi vai smilšukaste.

Man šķiet, ka šādai izsmalcinātai dzīvesvietai, kas pretendē uz jauniem Rīgas centra standartiem, tik primitīva pieeja nepiestāv. Taču tāpat kā ekskluzivitāte ir relatīva, relatīvs ir arī uzskats, kam pagalmā dot priekšroku.

Šīs ēkas attīstītājs ir pragmatiķis un projektu sauc par piesardzīgu – galu galā, te ir tikai četri, nevis četrdesmit dzīvokļi. Un četri pircēji jau nu noteikti atradīsies tādi, kam nevajadzēs zaļu Amsterdamas pagalmu, toties liels bonuss būs stāvvieta un iebūvēta audio tehnika. Ar vai bez zaļumiem, šī tomēr ir adrese, kur saimnieko gudri un goprātīgi.

Sirreāli – milzīgā teritorija Ķīšezera krastā izskatās pamesta, ēkas ir izdegušas un izlaupītas, bet nē – starp tām mitinās vesela RTU fakultāte, diendienā apgrozās simtiem cilvēku, brauc auto... Arī tā saimnieko Latvijas valsts.

Kliedzošs pretstats ir valstij piederošā zeme Ķīšezera krastā. Pirms 100 un vairāk gadiem te bija slavenā Rīgas Džutas manufaktūra, bet jau ap to pašu laiku, kad sāka veidoties Mežaparks, tā attīstītājam, Rīgas galvenajam inženierim Ādolfam Agtem bija plāns arī šeit veidot ekskluzīvu villu rajonu. Taču tas nerealizējās. Un arī varenā fabrika izčākstēja līdz ar Pirmo pasaules karu. Mūsdienās lielākās pēdas šai vietā atstājusi fabrikas pēctece – 1953.gadā padomju varas dibinātā Rīgas Augstākā kara aviācijas inženieru skola, nosaukta Staļina Sarkanās armijas gaisa spēku virspavēlnieka Jakova (jeb Jēkaba) Alkšņa vārdā.

Deviņdesmito sākumā okupācijas armijas skolu slēdza un nodeva Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU). Aizejot čakie zaldāti te noplēsa visu, ko varēja – gan apkures trubas, gan vara plāksnes no Ļeņina statujas. Lielākā daļa ēku (un to te ir vairāki desmiti) joprojām stāv izdemolētas un aiznaglotas. RTU pārvalda četras, bet izmanto tikai vienu - Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātei.

Universitātes plāns ir ar laiku vismaz divās ēkās iemitināt tādu modīgu lietu kā start-up uzņēmumu inkubatoru. Bet neizklausās, ka viņi paši tam ticētu.

Ja jau ēkas ir par lielu augstskolai, ko te iesāks daži jaunie biznesi? Un tas tāpat neglābs pārējos graustus un degradētās apkārtnes hektārus.

Jau ceturtdaļgadsimtu Latvijas valsts saimniekošana šai ezermalas postažā ir kliedzoši brutāla. Bijušais skolas stadions tiek iznomāts blakus esošam privātīpašniekam, lai pie privatizācijas tam tiktu pirmpirkuma tiesības. Pats ezera krasts – citam privātajam, kas te šķiro būvgružus. Nupat Izglītības ministrija daļu teritorijas nodevusi Aizsardzības ministrijai. Bet vai armija saimniekos skaistāk? Ekskluzīvāk?

Gudriem saimniekiem jau pirms 120 gadiem bija plāns dot šai skaistajai vietai to godību, kas tai pienākas. Pirms astoņiem gadiem šīs godības paliekas - vienīgā toreiz uzceltā un mūsdienās bezpajumtnieku izvazātā villa - nodega. Un tāda stāv joprojām.  Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas īpašums. Mācību iestādes teritorijā. Tagadējie studenti ir dzimuši laikā, kad šis īpašums jau piederēja Latvijas valstij. Tad kādu piemēru mūsu valsts rāda saviem nākotnes cēlājiem?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti