Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Gribam būt audžuģimene»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: ««perestroika». Beigu sākums»

Gorbačovs Rīgā 1987.gadā ieradās ar perestroikas prieka vēsti. Sanāca - beigu sākums

Vēsture ir laika plūdums starp izvirdumiem. 20. gadsimtā to bijis īpaši daudz, un viens no lielākajiem – perestroika. Tā uzspridzināja pirms tam sastingušo pasaules kārtību un apgrieza ar kājām gaisā teju visu šajā gadsimtā notikušo. Perestroikas tēvs bija pēdējais Padomju Savienības vadītājs, Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Vēl pirms perestroikas PSRS līderis brauca uz Rīgu. Kas noticis vietās, ko viņš apmeklēja? Kas noticis ar cilvēkiem, ko viņš satika? Kas noticis ar viņu pašu, kopš viss ir beidzies? 

Ja tēvs bija Gorbačovs, tad vectētiņš – viens no viņa priekštečiem Jurijs Andropovs. Viņš valdīja no 1982. līdz 1984. gadam un jau tad sāka bīdīt stagnējošās ekonomikas reformu plānus. Gorbačovs bija Andropova komandā viens no viņa jaunajiem protežē. Kad Andropovs nomira, viņu nomainīja konservators Konstantīns Čerņenko, bet jau drīz arī tas bija zem zemes, un 1985. gada martā pie varas nāca Gorbačovs.

Strauji nāca

Jau pēc mēneša viņš lika galdā savu pirmo spārnoto atslēgas vārdu – “uskoreņije”. Paātrinājums. Valsts attīstības paātrinājums. Tad panāca izmaiņas Komunistiskās partijas programmā – mērķis “uzcelt komunismu” tika aizstāts ar “pilnveidot sociālismu”. Taču tad pa sociālistisko ekonomiku smagi ieblieza straujš naftas cenu kritums un Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa. Gorbačovs saprata, ka ar administratīviem rīkiem no augšas vien irstošo ekonomiku nevarēs reformēt, ir jāsakuļ arī apakšas.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

1987. gada janvārī Maskavā notika vēsturisks Komunistiskās partijas plēnums, kurā pirmo reizi tika dokumentos fiksēti vēl vairāki nu jau leģendāri Gorbačova atslēgvārdi – “glasnostj” (atklātība), “novoje mišļeņije” (jaunā domāšana) un “perestroika”. Pārbūve. Tika mīkstināta cenzūra, atbrīvoti politieslodzītie, atļauts privātais bizness, ar ASV sāktas sarunas par kodolatbruņošanos. Jau 1987. gadā žurnāls “Time” Gorbačovu pasludināja par gada cilvēku. Maisam gals bija vaļā.

Uzreiz pēc janvāra plēnuma, februāra vidū, Gorbačovs devās uz savām Baltijas padomju republikām un trīs dienas sabija arī Rīgā. Tobrīd perestroika bija jauns sākums, taču zināms, par ko tā vēlāk izvērtās – par beigu sākumu.

Gorbačovs uz šejieni brauca ar prieka vēsti, bet sanāca, ka viņš brauc atvadīties...                                

Gorbačovs Rīgā un apriņķī

Ģenerālsekretāra un viņa kundzes Raisas pirmā pieturvieta Rīgā – protams, Ļeņina piemineklis. Ļeņina un Kirova ielas (jeb tagadējās Brīvības un Elizabetes ielas) slēgtas, uz trotuāriem – tautas pūļi, pieminekļa pakājē pionieru godasardze, sarkanas rozes, klanīšanās… Pēc četrarpus gadiem, 1991. gada augustā, Rīgas Ļeņins tika demontēts. Sarkano rožu pušķis izrādījās Gorbačova pirmais un pēdējais sveiciens pie viņa kājām.

Arī pie sarkano strēlnieku pieminekļa Sarkano strēlnieku laukumā tika nolikti ziedi, šoreiz – sarkanas neļķes, Ļeņina mīļākās puķes. Un muzejā – tikšanās ar tolaik vēl dzīvajiem Ļeņina strēlniekiem.

Pēc sešiem gadiem, 1993. gada jūlijā, muzeja ēkā sāka saimniekot sarkanās ideoloģijas pretmets – Okupācijas muzejs.

Gorbačovs līdz pat šodienai nav skaidri izteicies, ka Baltijas valstis būtu bijušas okupētas.

Ziedu nolikšana nevarēja rimties. Priekšā – Brāļu kapi! Šeit padomju valsts galva nolieca galvu par tiem, kas 1940. gados, tā sauktā Lielā Tēvijas kara laikā, Padomju Latviju atbrīvojuši no fašistiem. Gorbačovam noteikti tika noklusēts fakts, ka šais kapos – patiešām kā brāļi – apglabāti visu armiju karavīri, arī fašistiskās armijas SS leģionāri, nacionālie partizāni, komunisma terora upuri un arī ģenerālis Ludvigs Bolšteins, Latvijas robežsardzes priekšnieks, kurš 1940. gadā nošāvās, jo viņa zemi bija okupējusi Gorbačova dzimtenes armija.

Nākamā pietura bija tipisks izrādīšanās objekts augstām delegācijām. Mežaparka estrādes ēkā atradās Padomju Latvijas Tautas saimniecības sasniegumu izstāde. Padomju cilvēki par to iesmēja kā par anekdoti, jo tur varēja apskatīt padomju ražojumus, ko padomju veikalos nevarēja nopirkt.

Bet Gorbačova vizītē padomju cilvēkiem aizrāvās elpa. Viņš nepriecājās par izstādi, bet mudināja strādāt labāk.

Padomju Latvijas funkcionāri vaļsirdīgi stāstīja, ka ražošanas plāni izgāzušies, un Maskavas kinožurnāls vēl cieti noskaldīja – visas šīs preces ir cilvēkiem neaizsniedzams deficīts, izlikts izstādē kā “pakazuha”. Izrādīšanās. Tolaik šāda atklātība bija patiešām galvu reibinoša.

Jau pēc pusotra gada Latvijas cilvēkiem galvas bija tā sareibušas, ka turpat estrādē notika tautas manifestācija. Ar lozungu nevis par labākām precēm, bet – par tiesisku valsti. Vēl pēc pāris gadiem padomju “pakazuhas” izstādi aizklapēja.

Nākamais objekts – ar Ļeņina ordeni un ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais vissavienības uzņēmums VEF. Arī šeit padomju līderis neskopojās ar kritiku. VEF taču esot viens no labākajiem PSRS uzņēmumiem, bet, no otras puses – vai tas spēj uzdot toni pasaules tirgū?

Nē, nespēja. Un tagad nepavisam nespēj. Perestroikas plāns uzlabot ekonomiku faktiski noveda pie ekonomikas sabrukuma. 90. gados sabruka arī VEF. Agrāk diženās rūpnīcas augstākajā ēkā iemitinājies naktsklubs ar nosaukumu, kas atgādina neveiklu anglisku kalamburu no vārdiem “Dieva griba” - “Godvil”.

Augstajam viesim noteikti bija jāredz arī Latvijas lauku sasniegumi. Šai ziņā viena vieta bija ārpus konkurences – kolhozs “Ādaži”. Cilvēki Ādažos bija pieraduši pie delegācijām vai ik nedēļu. Īsts paraugkolhozs. Leiputrija. Ar dzelžainu tvērienu to vadīja PSRS Sociālistiskā darba varonis Alberts Kauls.

Ādažos viss tika taisīts ar vērienu. Ja bērnudārzs – tad ar peldbaseinu, ja skola – tad ar observatoriju, ja ferma – tad ar palmām un strūklakām.

Tur zēla arī visdažādākā ražošana – mēbeles, polietilēns, vīni, vieni no pirmajiem padomju kartupeļu čipsiem... Īsta zelta (jeb eksporta dolāru) ādere kolhozam bija kažokzvēru ferma.

Citstarp Gorbačovs Ādažu centrā tika aizvests uz kādu necilu ēciņu. Šķiet neticami, ka astoņdesmitajos ēkā esošā ceptuve “Kukulītis” bija kulta adrese daudziem rīdziniekiem, arī manai ģimenei. Ceptuvē ar dienvidslāvu iekārtām tika ražotas Latvijā pirmās garās franču bagetes.

Neticami, ka arī šī necilā ēciņa Ādažu centrā bija tā vērta, lai rādītu augstajam Maskavas viesim. Astoņdesmitajos šī bija kulta adrese daudziem rīdziniekiem - ceptuve un veikals “Kukulītis”.

Tagad ceptuves vietā ir picērija - parasta lieta, bet Kaula laikos arī pati pirmā Latvijas picērija bija Ādažos. Tagad - spēļu zāle.

Gorbačovam tika parādīta arī nule uzceltā Ādažu vidusskola. Kā viss Ādažos, arī tā bija būvēta ar kosmisku vērienu. Vārda tiešā nozīmē kosmisku - skolas tornī atrodas observatorija! Līdz ar atjaunotās valsts karogu torni vēl arvien rotā aizgājušo laiku rota - kolhoza “Ādaži” emblēma.
                                              

Grandiozo Ādažu vidusskolu Gorbačovs lielīja kā “jaunu posmu lauku dzīvē”, un vēl viens šāds “jaunais posms” bija cits Ādažu lepnums – ferma “Briljanti”. Kosmoss, ne ferma.

Viss, kas palicis pāri no kolhoza “Ādaži” lepnuma – govju fermas “Briljanti”. Ziedu laikos tā bija kosmoss, ne ferma. Govis – nevis parastās Latvijas brūnās, bet īpaši pienīgas no Beļģijas, slaukšanas process – pilnīgi automatizēts, apstākļi darbiniekiem – kā glaunā Jūrmalas sanatorijā. Ne Gorbačovam, ne Ādažu saimniekam Albertam Kaulam tolaik murgos nerādījās, ka jau drīz šīs vietas lielākā vērtība būs būvgružu cena.

Govis – nevis parastās Latvijas brūnās, bet īpaši pienīgas no Beļģijas, slaukšanas process – pilnīgi automatizēts, apstākļi darbiniekiem – kā glaunā Jūrmalas sanatorijā. Ne Gorbačovam, ne Kaulam murgos nerādījās, ka jau drīz šīs vietas lielākā vērtība būs būvgružu cena - viss “Briljantu” komplekss ir bankrotējis, un ēkas - samaltas būvgružos. Nojauktas arī citas agrākās Ādažu ražotnes – cūku komplekss “Dālderi”, kažokzvēru ferma. Agrofirma “Ādaži” beidza pastāvēt deviņdesmitajos. Pats Kauls jau pirms tam bija kļuvis par Gorbačova lauksaimniecības padomnieku, tad sapinās ar Alfrēda Rubika Vislatvijas glābšanas komiteju, īsu brīdi sabija par oligarha Andra Šķēles zemkopības ministru, bet par pīšanos ar Maskavas aprindām Kaulu no valdības patrieca.

Vizītes noslēgumā Gorbačovs uzstājās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā - ēkā Elizabetes ielas sākumā, ko tagad pazīstam kā “Pasaules tirdzniecības centru”. Kaut arī runa bija pilna ar sociālisma slavināšanu un Latvijas “buržuāziskās pagātnes” nievām, visas šīs vizītes laikā bija acīmredzams – Gorbačovs neblefo, viņš no tiesas ir reformators. Kā svaigs gaiss vaļā parautā vēdlodziņā. Inteliģents, sakarīgs un, šķiet, arī tīri cilvēciski jauks cilvēks. Runas beigās Gorbačovs piešķīra Ļeņina ordeni namatēvam – LKP CK pirmajam sekretāram Borisam Pugo, kuram tieši todien, 19. februārī, apritēja 50.

Vizītes noslēgumā Gorbačovs uzstājās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā - ēkā Elizabetes ielas sākumā, ko tagad pazīstam kā “Pasaules tirdzniecības centru”

Sanākušajiem, tā sauktajam partijas un sabiedriskajam aktīvam, tālākie likteņi bija dažādi. Džemma Skulme jau pēc gada rīkoja Radošo savienību plēnumu, dibināja Tautas fronti un balsoja par Latvijas neatkarību. Alfrēds Rubiks kļuva par Gorbačova noliedzēju, un pēc 1991. gada puča viņu tajā pašā ēkā arestēja. Arī Pugo, tolaik jau PSRS iekšlietu ministrs, pučā nodeva Gorbačovu. Un nošāvās.

PSRS izbeidzās 

Ar ko perestroika beidzās, mēs zinām. Tai pašā 1991. gadā Gorbačovs atkāpās no PSRS prezidenta amata, jo PSRS izbeidzās. Paša rosinātās reformas Gorbačovam bija izslīdējušas no rokām un noveda pie sociālisma sabrukuma. Toties laiku pēc tam viņš aizvada kā kārtīgs kapitālists – pelna miljonus ar lekcijām un grāmatām un filmējas reklāmās un labdarības projektos.

Termins “perestroika” – pārbūve jeb pārkārtošanās – esot ieviesies pēc viņa vizītes Ļeņingradā tālajā 1985. gadā. “Acīmredzot, biedri,” viņš esot teicis, “visiem mums vajag pārkārtoties. Visiem.” Divdesmit gadus vēlāk Gorbačovs pozēja reklāmai pie perestroikas sagrautā Berlīnes mūra. Viņš reklamēja franču luksus somas “Louis Vuitton”. Reklāmu rotāja vārdi: “Mūsu ceļš noved mūs pie ieskatīšanās acīs pašiem sev”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti