Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Mēs visi mēģinājām viņu atrunāt – saka Ukrainas civiliedzīvotāju vienotā atbalsta centra komanda, atvadoties no Irinas Kalačikas. Ukrainiete vairākus mēnešus strādājusi bēgļu centrā, bet tagad izlēmusi atgriezties savā pilsētā Vinnicā. Šīs nedēļas Krievijas raķešu nāvējošie triecieni viņas pilsētā sievietes lēmumu nav mainījuši, un jau šonedēļ Irina kopā ar dēlu un meitu sēdīsies automašīnā, lai mērotu vairāk nekā 1000 kilometru garo ceļu.
Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Par to, kā nokļuva Latvijā un kāda ir mūsu valsts bēgļa acīm, viņa stāsta Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā.
Cēsu novada Lodē patlaban norisinās Zemessardzes pamatapmācības. Tajās piedalās aptuveni 60 Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljona zemessargi. Lielai daļai par motivāciju iestāties dienestā kļuva Ukrainā notiekošais karš. Viņiem šīs mācības ir pirmā saskare ar tehniskiem un praktiskiem pienākumiem kara laukā.
Ilmārs Gulbis Kuldīgas novada Laidu pagasta "Migldārzos" zemenes sāka audzēt jau pirms 22 gadiem. Šajā laikā pašu spēkiem izmēģinātas daudzas šķirnes, audzēšanas tehnoloģijas, noslīpēta zemeņu selekcionēšana, bet šogad sasniegta rekordraža – vienā metrā nolasīti 10 kilogrami zemeņu, Gulbis atklāja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Iemesls, kāpēc jūnija vidū izskatīšanai Saeimas komisijā tika nodoti grozījumi Civillikumā, ir tas, ka Latvijas Dievturu sadraudze nav reliģisko organizāciju vidū, kas drīkst salaulāt pārus saskaņā ar savām tradīcijām. Organizācijas pārstāvji uzskata, ka viņi kā latviešu senāko tradīciju kopēji ir nelīdztiesīgā situācijā salīdzinājumā ar tām reliģijām, kas Latvijā nostabilizējās vēlāk. Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis Andrejs Broks LSM.lv skaidroja, ka dievturu vedību rituālus var veikt arī tagad, taču jāiesaista arī dzimtsarakstu nodaļa.
Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Par to, kā nokļuva Latvijā un kāda ir mūsu valsts bēgļa acīm, viņa stāsta Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" projektu sērijā.
"Kurš būs kustīgs, tas vienmēr lustīgs," teic latviešu estrādes dīva, dziedātāja Olga Rajecka, kura par šī sakāmvārda patiesumu pārliecinājusies savā pieredzā. Šogad Olga ar iespaidīgu koncerttūri pa visu Latviju atzīmē un svin savu sešdesmito jubileju, lai gan, skatoties uz pašu jubilāri, viņas pases datiem pat grūti noticēt. Mūsu estrādes dīvas enerģiju un sparu apbrīno daudzi. Kā atzīst pati jubilāre, viņas ikdiena nav iedomājama bez dažādām fiziskām aktivitātēm, starp kurām galvenajā vietā ir slēpošana, braukšana ar velosipēdu, skriešana un pastaigas.
Jēkabpils novada Aknīstes pagasta saimniecības "Vilkupurvs" saimniece Ligita Elksnīte izaudzinājusi astoņus bērnus, iepriekš nodarbojusies ar intīmpreču veikalu pārvaldīšanu, taču pirms četriem gadiem pabeidza pirts skolu un pievērsās ārstniecības augu plašai izmantošanai, vēsta Latvijas Radio raidījums "Stiprie stāsti".
Talsu pusē Gunāru Laicānu pazīst kā kādreizējo politiķi un ilggadēju Dundagas pagasta padomes priekšsēdētāju. Taču izrādās, ka viņš ir arī lielisks namatēvs, neaizrunājams stāstnieks un entuziastisks senu priekšmetu vācējs. Piecos gados viņš izveidojis privātu kolekciju, ko dundadznieks sauc nevis par muzeju, bet par svarīgu piemiņu bijušajām paaudzēm un nozīmīgu vērtību bērniem.
Kļūt par īstu cilvēku un atgūt vecmāmiņas godību, tāda bija aktrises Sigitas Pļaviņas motivācija, iegādājoties savu sapņu namiņu un iekopjot dārzu piejūras teritorijā sešus kilometrus no Liepājas. Viņa katram latvietim novēl rudens aveņu rindu, atzīst, ka nekas nav briesmīgāks par piparmētru, kas aug, kur pati vēlas, bet vāzē Sigita izvēlas likt pļavas ziedus, jo – kas gan var būt skaistāks par suņuburkšķu pušķi?
Korģeniete Gunita Bisniece teju par savu trešo ģimeni tagad sauc 28 Ukrainas kara bēgļus. Līdzās rūpēm par savu personīgo ģimeni un veco ļaužu mītni „Sprīdīši” viņa tagad ik dienu brīvprātīgi palīdz arī ukraiņiem. Pavasarī kopā ar citiem pagasta iedzīvotājiem bija jāiekārto telpas bēgļu uzņemšanai, bet tagad nākas palīdzēt risināt dažādus sadzīves jautājumus.
2002. gadā dibinātais Vītolu fonds nu jau 20 gadu garumā palīdz iegūt augstāko izglītību Latvijas jauniešiem, arī Likteņdārzs ir viens no Martas un Viļa Vītolu projektiem. Abi ir vecāki pieciem bērniem un kopā ir jau 60 gadus. "Katrs cilvēks piedzimst ar vienu zināmu daudzumu patriotisma. Mūsu ģimenē tā patriotisma deva bija lielāka," Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" sacīja Vilis Vītols, norādot, ka tas trimdas gados Venecuēlā palīdzējis saglabāt savu latvietību, savukārt, vērojot, kā tur dzīvo vietējie, nāca atklāsme par to, cik liela loma ir izglītībai.
Ja daba devusi asu prātu un radošu izdomu, rodas ne viena vien inovatīva ideja. Tā tas ir arī piecpadsmitgadīgajam Maiguram, kurš dzīvo Dzelzavas pagastā Madonas pusē. Lai trušiem domātā zāle nebūtu jāplūc ar rokām, viņš uzmeistarojis pats sev mazu zāles trimmerīti. Un tas nav vienīgais jaunieša izgudrojums. Kā saka tuvinieki, puisi nemiers un jaunas idejas dīda nepārtraukti.
Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Par to, kā nokļuva Latvijā un kāda ir mūsu valsts bēgļa acīm, viņa stāsta Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" projektu sērijā. Šoreiz – par cilvēkiem Latvijā, kuri palīdz ukraiņiem iejusties un tikt pie visa sadzīvei nepieciešamā.
Jānis Zariņš Aizkraukles novadā uzņēmējdarbību sāka pirms pieciem gadiem, kad vasaras sezonā ar kuģīti "Baltā kaza" sāka pārvadāt cilvēkus no viena Daugavas krasta uz otru – no Klidziņas uz Jaunjelgavu. Pirms tam bijis zemnieks, līdz piedzīvojis izdegšanu, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Arī Lielbritānijas latvieši nupat ir nolīgojuši lielākajās Jāņu svinībās ārpus Latvijas, kas norisinājās Daugavas Vanagu fonda lauku īpašumā “Straumēni”. Festivāls norisinājās no piektdienas līdz svētdienai, līgotājiem turpat pļavā dzīvojot teltī.
Kad Latvijas Televīzijas runāja ar informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmēju, harkivieti Antonu Semjonovu Krievijas uzsāktā kara sākumā, viņš bēga no Krievijas karaspēka smagi bombardētās pilsētas. Mazāk nekā pirms nedēļas Antons ar ģimeni pārcēlās uz Ļvivu, kur atkal var gulēt, naktī nedzirdot trauksmes sirēnas.
Vilnis Jānis Zaļkalns (1947-2002) – publicists, grāmatizdevējs, politiķis, sabiedriskais darbinieks, ilggadējs ziņu veidotājs latviešu valodā Zviedrijas Radio un Latviešu redakcijas vadītājs (no 1989. gada) - Latvijas sabiedrībā joprojām mazzināms Zviedrijas latvietis, kura nozīme Latvijas un latviešu trimdas vēstures procesos ir nepelnīti maz pētīta.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) sirds ķirurgi veikuši šogad pirmo sirds transplantāciju. Jaunā sirds pārstādīta bērnu teātra režisorei Līgai Gackai no Valmieras.
Lielbritānijā dzīvojošās Plataču ģimenes piemājas dārzā ir gana daudz vietas, lai kaķa Mura uzraudzībā varētu atkārtot tautas dejas. Plataču ģimenē dejo gan mamma, gan abas meitas, taču 14 gadus vecajam brālim vairāk interesē futbols.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
