Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Aizkraukles novada Pļaviņās jauna veterinārārstu ģimene – Madara un Miks Kaidaki – pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē atvēruši savu veterināro klīniku un aptieku. Atrast pirmos klientus palīdzēja reklāmas lapiņu mešana pastkastēs, bet klīnika tika iekārtota ar projektu palīdzību, viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Pēdējos gados populārs kļuvis jauns ziedošanas veids, kad cilvēki nozīmīgos datumos – dzimšanas un vārda dienās, kāzās un pat bērēs – aicina nenest dāvanas un ziedus, bet gan ziedot kādam konkrētam, cēlam mērķim. Savā jubilejā no apdāvināšanas atteicies arī aktieris Gundars Āboliņš, aicinot draugus ziedot konkrētam dievnamam.
Šķiet, neviens latvietis visā pasaulē šobrīd nav vienaldzīgs. Teju ikkatrs savā mītnes zemē dara, ko spēj, lai savu robežu iespējās atbalstītu Ukrainu. Iespējams, tas ir zināms veids, kā ar aktīvu darbību nomierināt arī sevi, jo gandrīz visi atzīst – mēs šo situāciju laižam caur sirdi, līdzpārdzīvojam, kamēr liela daļa rietumnieku, kuri nav pieredzējuši ne bruņotus konfliktus, ne okupāciju, to uztver citādāk, ne tik emocionāli. Latvieši arī uztraucas par to, lai karš Ukrainā nekļūtu par "jauno normālo", kad sabiedrības interese pārblīvētā informācijas daudzuma laikmetā par to noplaks.
Mēs visi jūtamies bezpalīdzīgi klaja ļaunuma priekšā, pārliecināts ir fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs, domājot par Krievijas agresiju Ukrainā. Viņš uzsver, ka šādi krīzes brīži palīdz mums novērtēt brīvību un drošību: "Var tikai novēlēt to, lai šī brīvība un drošība skartu visus cilvēkus – gan tos, kas šobrīd cieš Ukrainā, gan arī tos, kas cieš Krievijā."
Bērnu klīniskas universitātes slimnīcas psihiatra Ņikitas Bezborodova tēvs un vecvecāki atrodas kara pārņemtajā Ukrainā. Uzreiz pēc Krievijas iebrukuma ārsts ģimenei piedāvājis iespēju pārcelties uz Latviju, taču tā tika noraidīta. Tēvs, līdzīgi kā liela daļa ukraiņu, pat neapsverot iespēju pamest valsti, Bezborodovs stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Monopols”.
Liepājniece Evija Reine ar sportu reiz sāka nodarboties, lai tiktu galā ar muguras problēmām. Ar laiku no veselības atgūšanas veida tas pārtapis dzīvesveidā, un pērn liepājniece uzvarēja Antarktīdas ledus maratonā, turklāt ar jaunu rekordu savā kategorijā, viņa stāsta podkāstā “Zaļgalvis” sarunā ar Rvīnu Vardi.
Ar tēta fotogrāfiju nelielajā čemodānā un cerību viņu atkal satikt – Latvijā no Ukrainas ieradusies Kilomičenko ģimene. Mamma un trīs bērni. Jaunākajam dēliņam vēl nav divi gadi. Sieviete, kura ir fotogrāfe, stāstīja, ka notiekošais dzimtenē viņai joprojām šķiet kā filmas kadri, nevis realitāte. Un to, kas ir karš, viņu ģimenē zina labi. Jo ģimene karoja Otrā pasaules karā, bet viņas tētis – Afganistānā.
Laura Vilcāne ar dēlu Edgaru ir Kijevas kultūras darbinieki – mamma strādā Kijevas Drāmas un komēdijas teātrī, bet dēls ir komponists. Krievijas sāktā kara pirmajā rītā Edgars pamodies no sprādzienu skaņām, taču nolēmis vēl pagaidīt un mammu nemodināt. Nu viņi patvērumu no kara atraduši Edgara tēva dzimtenē Latvijā.