Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Līdzās daudziem citiem brīvprātīgajiem, kuri veido palīdzības sūtījumus uz fronti Ukrainā vai palīdz bēgļiem Latvijā, ir arī rakstnieks Jānis Joņevs – grāmatas "Jelgava '94" un nupat iznākušā detektīvromāna "Decembris" autors. Sev raksturīgajā stilā viņš atzīst, ka viņa prasmes "Tavi draugi" angārā īsti neder. Bet kraut kastes gan viņš var un tieši to arī dara.
Ar ko tikai Rolands Ekšteins no Grobiņas savā mūžā nav nodarbojies. Kad bruka kolhozi, viņš iegādājās mehāniskās darbnīcas, domādams, ka tehniku laukos cilvēkiem vajadzēs remontēt vienmēr. Tad sāka ar graudkopību, bet bija negals ar uzpircējiem. Pēc tam ķērās pie austersēņu audzēšanas, bet tautā tās īsti vēl nebija modē. Ar zosīm gāja labāk, bet tad uzradās putnu gripa. Kā nākamais izaicinājums nāca kazas, par kurām iepriekš nekas īsti nebija zināms, bet tagad jau ir sava siera ražotne, turpat bijušajās darbnīcās.
Fotogrāfe Vera Vatutina, kas strādā ar pseidonīmu Meira Getmane, vairākus gadus veltījusi Holokausta tēmai. "24. februārī manī notika sava Babinjara (ebreju masu slepkavošanas vieta Kijivā nacistu okupācijas laikā – red.). Iekšā viss pārtrūka," viņa saka. Tagad Vera apmetusies Serbijā. "Daudz ko gribas nofotografēt, lai parādītu pasaulei, kas izdarīts ar Ukrainu. Sirds raud," viņa atzīstas.
Viņus nevar nepamanīt. Sociālajos tīklos Lilijas un Vadima ģimene izskatās kā no kataloga. Visi skaisti, laimīgi, nereti vienādām drēbēm. "Tik ļoti mīlēts," vēsta uzraksts uz džempera. No malas var šķist – trūkst tikai pūdercukura un kanēļa aromāta gaisā. Bet tikai paši tuvākie zina par negulētām naktīm gadiem ilgi, cieši turot raudošu augumiņu pidžamā un atkārtojot, ka viss ir labi, viss ir kārtībā, tu esi drošībā, tev neviens vairs nedarīs pāri. Viņi abi zina, ka visiem četriem viņu bērniem ir cita mamma un cits tētis. Bet Aleksandrs Lūkass, Anastasija Marija, Enija Franciska un Eduards Jāzeps tieši Liliju un Vadimu izvēlējušies par saviem vecākiem un savu ģimeni.
Dilles un viltotais zaķis – arī tā var saglabāt saikni ar Latviju. To, kā Brazīlijas latvieši saglabā pamatu zem kājām, Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21 gadsimts" pastāstīja dažādu paaudžu cilvēki, kuri gatavi dalīties tajā, kā uztur latvietību, dzīvojot tik tālu prom no Latvijas.
Ilzenes pagastā Gati Salmiņu un Daci Kārkliņu zina daudzi – savas vienkāršības un sirsnības dēļ. Ilzene ir vieta, kur katrs zina katru, un tieši te viņi jūtas visbrīvāk. Viņi ir saimnieki, lopkopji un graudkopji. Apvienot abas nozares vienā saimniecībā nav viegli, bet citādāk viņi neprot, viņiem viena nozare krīzes brīžos stutē otru, saimnieki stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Zigmārs un Baiba Rankevici satikās pilsētā. Abi strādāja Jelgavā, bet dzimtas saknes aizveda atpakaļ uz laukiem. Bārmenis un skaistumkopšanas salona administratore laukos. Uz papīra te nevajadzēja nekam sanākt, bet izdevās vareni. Tagad milzīgās siltumnīcās un uz laukiem aug turpat 30 dārzeņu un garšaugu kultūras, kas tiek ne tikai tirgotas svaigas, bet arī pārstrādātas produkcijā, viņi atklāja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti".
Pēc žurnālista Mārtiņa Ķibilda (1973.–2019.) raidījuma "Atslēgas" materiāliem tapusi grāmata "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi". Pēc Mārtiņa aiziešanas mūžībā darbu pie grāmatas projekta turpināja Ilze Grase-Ķibilde. Tā nav bijusi gluži misija, tomēr ar tādu mīlestību diez vai to būtu paveicis kāds cits, viņa atzina Latvijas Radio raidījumā "Monopols".
Jolanta Ābele ir profesionāla gleznotāja, kura jau 30 gadus māca zīmēt arī citiem. Viņa pērn Jēkabpils novada Kūku pagasta viensētā "Annas Jāņasēta" izveidoja radošo rezidenci "Mākslas dārzs", kurā ir gan telpa gleznošanai, gan naktsmītne, viņa stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
Ivo Krumholcs spēlējas ar savām, savu klausītāju un spēlētāju pelēkajām šūniņām jau 30 gadus. Tieši tik ilgi šodienas jubilāra – Latvijas Radio – ēterā skan raidījums "Lieliskais piecinieks", kas ir pirmā āķīgu un izzinošu jautājumu un atbilžu spēle Latvijā. "Man nepatīk zaudēt," par sevi saka "Lieliskā piecinieka" vadītājs, tāpēc labāk turpina pratināt citus.
Ukrainas pilsonis Andris Lagzdukalns ir neticami talantīgs un enerģisks cilvēks. Viņš pratis izkļūt no okupētās Melitopoles un brīvajā teritorijā turpina rakstnieka un brīvprātīgā darbību.
Karš izšķīris daudzas ģimenes, un mīlošu cilvēku šķiršanās ir viena no lielākajām tā traģēdijām. Taču ko izjūt pāri, kuros mīlošie cilvēki ir tādu valstu pilsoņi, no kurām viena uzbrukusi otrai? Jevgeņija un Eduards ir tieši tāds pāris, krieviete un ukrainis.
Par Nikopoles traģēdiju stāsta juriste, brīvprātīgā un pilsoniskā aktīviste Marija Poloza.
Čornobiļas slēgtā zona, kas atrodas uz ziemeļiem no Kijivas, pasaules lielākās kodolkatastrofas vieta, pilna mēroga kara pašā sākumā nokļuva iebrukušā Krievijas karaspēka ceļā. Par to, kas tur notika, stāsta Jaroslavs Jemeļjanenko – sabiedriskais darbinieks, brīvprātīgais un tūrisma firmas “Čornobiļ Tur” dibinātājs un vadītājs.
"Es viņam metos uz ceļiem un lūdzu, lai piereģistrē bērnu, jo nav laika. Bērnam ir nepieciešams ārsts," par jaunpiedzimušā bērna personas koda piešķiršanu LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" pastāstīja Kristīna Inģe.
Pusaudža gados pēc kritiena ar motociklu Jānis Rudzītis zaudēja kāju, kam sekoja neskaitāmas operācijas un vēl onkoloģiska saslimšana. Pa slimnīcām un uz gultas tika pavadīti vairāki gadi, bet Jānis sevī atrada spēku nepadoties un piecelties. Šodien viņš ir bērnu mīlēts skolotājs Liepājas 8. vidusskolā.
"Es stāvēju pie spoguļa. Vienā rokā turēju nazi un otrā savu dzimumorgānu. Es biju ļoti tuvu tam, lai to vienkārši nogrieztu," par dzīvi "svešā" ķermenī LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" dalās Daniella Damberga.
"Manā dzīvē ir ļoti daudz komunikācijas ar nāvi. Man pašai ir tāda neārstējama slimība. Nāve atkal ar mani sarunājas," – LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Agnese Apse.
Tukuma novada Smārdes pagastā atklāts jauns tūrisma objekts – apgrieztā māja. To izveidojuši Guntis un Ilze Baltgalvji, kas ikdienā dzīvo Rīgā, bet savā īpašumā Smārdes pagastā četru gadu laikā īstenojuši ideju, kas noskatīta Igaunijā.
Medicīnas māsa Jūlija Zabolotnaja Rīgas 1. slimnīcā sāka strādāt šī gada maijā, un vien nepilnus piecus mēnešus vēlāk sieviete nokārtojusi valsts valodas eksāmenu A1 līmenī. Medicīnas māsa kopā ar abām meitām Latvijā ieradās no Sumu pilsētas Ukrainas austrumos.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
