Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Dzīve ir jādzīvo tīrrakstā, tā ceturtdien, tiekoties ar Rīgas 1. slimnīcas mediķiem, kuri barikāžu laikā centās glābt kinooperatora Gvido Zvaigznes dzīvību, sacīja viņa sieva Daiga Zvaigzne. Barikāžu laika atzīmēšana sieviete vienmēr uzplēš atmiņas, jo viņas vīru glābt neizdevās. Savam Gvidim viņa rāda augšup pret debesīm paceltu īkšķi un saka, ka vīra kino talants turpinās mazbērnos.
Vienīgā medmāsa no Latvijas Ukrainā Sarmīte Cīrule izrakstīta no slimnīcas un atgriezusies savā karaspēka daļā.
Voldemāram ir bērnu celebrālā trieka. Slimība ietekmējusi viņa kustības un redzes centru. Neskatoties uz ikdienišķām grūtībām, Voldemārs risina problēmas pats. Raksta vēstules domei, lai uzlabotu, piemēram, savas mājas piegulošo teritoriju. Mudina arī citus rīkoties tāpat, lai dzīvotu labklājīgākā vidē. Ar savu stāstu viņš dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
"Es biju pārvērtusies par vecu veceni. Bez matiem, slima, ar izgrieztiem orgāniem un maisu uz vēdera. Es sev biju pretīga," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Ilona Štokolova, kurai pirms laika ievietoja stomu.
Kāds teiktu, ka tās ir tikai lelles un rūķi, bet māksliniecei Evijai Ķivulei tas vienmēr bijis kas vairāk. Mājas gariņi ir ar daudz lielāku emocionālo nozīmi – tie ir dzīvīgāki, piešķir māju sajūtu, cilvēkiem tie ir personiskāki. Viņa tos izjūt kā kaut ko vairāk nekā lelles un sauc par saviem bērniņiem. Pagājušogad viņa vēl plašāk pavēra durvis uz fantāziju pasauli, piepildot sapni par zirgu jāšanas un loka šaušanas apgūšanu. Nenoliedzami, tas lieliski piestāv Evijas sapņainajam elfu meitenes tēlam, kuru reizēm papildina arī spicas ausis.
Problēmas ar dzimstību pēdējos gados ir ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, radot satraukumu par valstu nākotnes ekonomikām, par darbavietām, par vecuma pensijām un arī par nelielu nāciju pastāvēšanu. Dzīve bez bērniem pasaulē vairs nav unikāla pozīcija, nenoliedzami ir arī izņēmumi. Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Aizliegtais paņēmiens" uzklausīja vairākus cilvēkus, viņu pieredzi, stāstus, redzējumu, nostāju, cenšoties saprast, kādēļ viņiem ir vai nav bērnu.
Roberts Feders ir kardiologs. Sākumā studēja Latvijā, tad devās uz Vāciju. Tur sanāca pavadīt veselus desmit gadus, kuru laikā apgūtas vācu medicīnas darba metodes. Un tagad iegūtās zināšanas tiek liktas lietā dzimtenē, LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Roberts Feders.
Velta Mītke ir zemnieku saimniecības "Mītkes" īpašniece. Pašā pierobežā, Baltinavas pagastā, viņa kopā ar saviem dēliem apstrādā tūkstoš hektārus zemes, audzējot kviešus, auzas un griķus. Kopš pagājušā gada saimniecība ir ieguvusi bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Velta graudu novākšanas laikā pati brauc ar traktoru, viņai patīk sēdēt arī pie kombaina stūres, bet ziemā beidzot ir laiks ģimenei. Par nozīmīgu ieguldījumu Balvu novada uzņēmējdarbības attīstībā Velta Mītke valsts svētkos saņēma domes Atzinības rakstu.
"Redzēto iemūžināt nevis ar telefonu, vai fotoaparātu, bet zīmējot" - tā vienkāršoti varētu raksturot pilsētskicētāju, jeb "Urban Sketchers" kustību. Latvijā viena no šīs kustības dalībniecēm un aizsācējām ir Daina Domašūte. Viņa uzskata, ka tāpat, kā elpot, arī zīmēt māk visi un to rosina arī savās meistarnīcās, jeb nodarībās „Zīmē viegli”. Ar Dainu Domašūti viņas lauku mājās Matīšu pusē tikās Latvijas Radio.
Marija Dolbņa pameta Kijivu martā, tāpat kā simtiem tūkstoši citu kijiviešu. Ap pilsētu notika kaujas, bet piepilsētas regulāri tika apšaudītas. Ceļā viņai nācās pavadīt vairākas diennaktis.
Iknedēļas treniņi Ķoņu kalnā, kāpelējot pa trepēm, stiprinājuši seniora Jāņa Kauliņa izturību. 66 gadu vecumā viņš, kā jau pēdējos 20 gadus, joprojām lūko pēc jaunām kalnu virsotnēm, kuras sasniegt – Alpi, Tatri, Himalaji un citas. Neatlaidība, atbalstoša un aktīva draugu kompānija un vēlme redzēt elpu aizraujošos skatus, kas paveras no vairāku tūkstošu metru augstuma, – šie un citi iemesli liek ik gadu kājās vilkt kāpšanas zābakus un uz muguras likt ekipējuma somu, lai ielūkotos acīs savu spēju robežām.
Kad Marika piedzima, viņas mammai bija tikai 17 gadi un rūpes par bērnu nesaistīja. Marikas un vēlāk arī viņas jaunākās māsas audzināšanu uzņēmās vecmamma, lai bērni nenokļūtu aprūpes iestādēs. Taču palikšana ģimenē nenozīmēja laimīgu bērnību – diemžēl klātesošs bija gan tuvinieku alkoholisms, gan emocionāla vardarbība, gan seksuāla izmantošana. Ar savu smago stāstu Marika dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
Mihailo Storožuks ir zoobrīvprātīgais. Viņš dibinājis "Kijivas dzīvnieku glābšanas komandu", kas jau astoņus gadus izpestī dzīvniekus no dažādām ārkārtējām situācijām. 2020. gadā zoobrīvprātīgie piedalījās gigantisko meža ugunsgrēku dzēšanā, lai glābtu savvaļas dzīvniekus. Bet tagad cenšas izvest mājas mīluļus, kas bieži palikuši bez saimniekiem, no Donbasa pašas pekles – no Bahmutas.
Spānijā dzimušais Manuels Fernandezs uz dzīvi Latvijā pārcēlās pirms 18 gadiem. Savulaik viņš te ieradās, lai spēlētu flautu. Pašam negaidīti dzīve iegrozījās tā, ka viņš labi apguva latviešu valodu, sāka studēt un kļuva par vadošo pētnieku Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātniskajā institūtā.
Pirms iebrukuma jaunā māksliniece Hanna Kozireva dzīvoja Irpiņā, tolaik klusā un mājīgā pilsētiņā pie Kijivas. "Bija liels informācijas lauks, bija draudi no Krievijas puses, bet es līdz pēdējam neticēju, ka var būt karš…" viņa atceras pirmskara mēnešus. Taču bija zemapziņas izjūta, ka viņas dzīve var neatgriezeniski mainīties. 23. februārī Hanna izmēģināja eksperimentālu tehniku – sita pa audeklu ar rīkstēm, kuras pirms tam iemērca krāsā, pārbaudot, vai tā gleznā var parādīt emocijas. Un stipri sastiepa muguru.
"Mēs īstenībā negatavojamies savai nāvei. Mums būtu katram jāgatavojas nevis tajā brīdī, kad ar mums kaut kas notiek, bet ļoti laicīgi jāizrunā ar saviem tuviniekiem dažādi gadījumi," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Kristīna Reinberga, kuras viens no lielākajiem dzīves triecieniem bija vīra vēzis.
Oksana Zaharčenko dzīvo Itālijā jau vairāk nekā 19 gadus un daudziem bēgļiem kļuvusi par pavadoni – Itālijas kultūrā, darba tirgū un valsts iestāžu gaiteņos un kabinetos.
"Var būt cilvēks gan okupētā, gan neokupētā teritorijā. Un nelietis arī," saka Volodimirs Kovalenko. Viņš ir Nova Kahovkas likumīgais mērs. Šo Hersonas apgabala pilsētu jau kara pirmajās dienās ieņēma Krievijas karaspēks. Gandrīz piecus mēnešus Kovalenko palika pilsētā un pildīja mēra pienākumus. Un nesadarbojās ar okupantiem.
Ukrainā karojošajiem karavīriem palīdzību sniedz arī latviešu kaujas mediķis ar iesauku "Spoks". Ukrainas aizsardzības cīņās viņš piedalās jau no kara pirmajām dienām. Pēc astoņiem mēnešiem karadarbības zonā viņš nesen uz īsu brīdi bija ieradies Latvijā.
Kad 26. februārī raķete trāpīja mājai Kijivā, Sevastopoles rajonā, Ivanna Buština stāvēja pie loga savā palātā 5. dzemdību namā. Pavisam drīz bija jānāk pasaulē viņas pirmajam bērnam: "Man tieši tad bija kontrakcijas. Es pa logu redzēju raķeti, kas lidoja, kā šķita, tieši uz mani…" Tūlīt pēc tam visas sievietes lika nogādāt pagrabtelpā.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
