Kristīnas vīrs sešus gadus ārstējās, bet diemžēl cīņu ar vēzi zaudēja. Visus šos gadus sievietes dzīve bija pakārtota vīra un bērna vajadzībām. Gandrīz piecus gadus vīrs bija pilnīgi paralizēts guļošā stāvoklī, viņš pats nevarēja arī pagriezties.
"Mana ikdiena bija ļoti dažāda – no ļoti smagām dienām, mēnešiem, gadiem līdz brīžiem, kad ir nedaudz vieglāk."
Kad vīrs aizgāja, viņa sajuta, ka zina, kas ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri ir šādās situācijās. Kā var palīdzēt nevis pašam slimniekam, bet tuviniekiem. Un jau vairāk nekā pusgadu ir iesaistījusies "Hospiss LV" organizācijā, lai dalītos ar savu pieredzi.
Kristīna uzskata, ka paliatīvās aprūpes kā tādas nav. Nav neviena hospisa. Ir paliatīvās aprūpes nodaļas, kur māsiņas strādā ar lielu pārslodzi un cenšas darīt, ko var, bet tas ir stipri par maz. Latvijā ir tikai 7 paliatīvās aprūpes dakteri uz visu valsti, saka Kristīna un atzīst:
"Es domāju, ka nāves tēma ir savā mērā aizslēgta, cilvēki pat neiedomājas, cik tas ir svarīgs temats."
Ja vairāk par kaut kādu nozari tiek runāts, vairāk tiek uzsvērts tās svarīgums, tad arī vairāk parādās enerģijas, lai to vidi sakārtotu. Un tas ir tas, ko "Hospiss LV" šobrīd mēģina darīt."
