Par dzīves grūtībām ārpus ģimenes neviens nezināja. Uz skolu Marika ar māsu gāja saģērbtas, paēdušas, tīras. "Nekas cits nevienam vairāk neinteresēja," viņa atminas.
"Bieži domāju – kāpēc es? Kāpēc ar mani tā notiek? Kāpēc piedzimu tādā ģimenē?"
Daļu bērnības Marika neatceras, jo dzīvoja pastāvīgās bailēs. Vectēvs bija vardarbīgs alkoholiķis, kura rīcība ir atstājusi uz Mariku vēl tagad paliekošas sekas. Bet lielākas sāpes, kuras Marika atcerēsies līdz mūža galam, – septiņu gadu vecumā Marika tika pakļauta seksuālai vardarbībai no viņas onkuļa puses. Viņiem bija 10 gadu starpība. Viņa nesaprot, kā tas notika. Aizbraucot no laukiem, sākās mentālās veselības problēmas. Par visu, kas noticis viņas dzīvē, Marika klusēja līdz pat 22 gadiem, kad saprata – ir jārunā.
Tad sāka meklēt atbildes un palīdzību. Pēc apmeklētiem neskaitāmiem ārstiem viņai diagnosticēja veģetatīvo distoniju, kas nāca kopā ar panikas lēkmēm. Vēl pēc gada Marika jau gribēja izbeigt savu dzīvi, jo palika neizturami dzīvot ar tām domām, lēkmēm un pagātnes nodarījumiem, kurus zināja tikai viņa. Bet psihoterapija un psihoneiroloģiskā slimnīca nedaudz atviegloja emocionālo slogu.
"Ar laiku samierinājos, ka tā ir bijis. Viņus neizmainīs, bet palīdzēt sev varu. Neesmu vairs tā mazā meitene, kuru var iebaidīt un ietekmēt," atzīst Marika un, neraugoties uz smago dzīves pieredzi saka, ka esot laimīgs cilvēks.
Aicinām bērnus un jauniešus, kuri cieš no dažāda veida vardarbības ģimenē, neklusēt un ziņot policijai pa tālruni 110 vai diennakts Bērnu uzticības tālrunim 116111.
