Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Izzūdošu amatu meistars un izcila personība, kas dod darbu tiem, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs, – tā novadnieki raksturo rēzeknieti Andri Kačkānu. Viņš ir profesionāls kurpnieks jau vairāk nekā 40 gadus un savā ģimenes uzņēmumā nodarbina un integrē sabiedrībā cilvēkus ar vājdzirdību. Ikreiz, tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, Andris darina apavus gandrīz visiem to dalībniekiem.
Karš apgriezis kājām gaisā daudzu ukraiņu dzīves – bojāgājušie un ievainotie, sagrautas mājas un pilsētas, okupācija, milzīgs skaits bēgļu, ekonomikas krīze. Anastasijai Zvaričai – laimīgai sievai un divu bērnu jaunajai māmiņai, talantīgai rakstniecei un fotogrāfei, dzīve sagriezās kājām gaisā neilgi pirms pilna mēroga iebrukuma. Viņai sākās personīgais karš – ar vēzi.
Vilova (Willow Storm Boulter) ir dzimusi Lielbritānijā un pirms Covid-19 pandēmijas izceļojusi lielāko daļu Eiropas. 2020. gadā viņa kopā ar draugu, kurš ir latvietis, pārvācās uz kādu vienkāršu, vecu koka māju Latgales laukos, kur viņi dzīvo līdzīgi tam, kā dzīvoja mūsu vecvecāki. Vilova apbrīno Latvijas dabas krāšņumu un tuvākajā laikā vēlas iemācīties latviešu valodu.
Māris Bērziņš ir mežzinis, lauksaimnieks un zemessargs. Viņš dzīvo Cēsu novada Taurenes pagasta "Taurenēs", kur audzē 47 gaļas liellopus un divus zirgus, bet ikdienā ir Cēsu mežniecības Amatas nodaļas Kosas apgaitas mežzinis. Māris jau 30 gadus ir arī zemessargs un joprojām nedēļas nogales bieži vien pavada mežā, zemessargu nometnēs, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Baltkrievijā folklora nav uzcelta līdz nacionālā lepnuma līmenim. Bet šeit [Latvijā] etnogrāfiskā kultūra (vienalga, vai pierakstīta pirms 100 gadiem, vai nesena) ir redzama un ikdienā to izmanto. Ir forši, kā šī kultūra ir saglabāta un padarīta par lielu lietu," teic Aleksandra (Aleksandra Yemelyanova), kas dzimusi Baltkrievijā, bet Latvijā dzīvo vairāk nekā 13 gadu.
Viņa ir bijusi kaskadiere, daudzsološa aktrise, ielu muzikante, taksometra vadītāja Rīgā un melnstrādniece Zviedrijā, bet vienmēr bijusi un palikusi dziesminiece. Kad atgūtajās senču mājās Mazsalacā reiz ieradās skursteņslauķis, tas iepazīstoties vaicājis, kādu tad amatu saimniece strādājot. Saņēmis atbildi, ka viņa dzied, meistars neizpratnē atsmēja – dziedam mēs visi. Nē! Tā, kā dzied Anta Enģele, nedzied neviens, un dziedāt ļaudīm koncertos, kāzās, bērēs, kristībās vai citos godos ir viņas darba ikdiena.
Roberts Flaics (Robert Fleitz) ir dzimis un audzis Amerikas Savienotajās Valstīs, Floridā. Apprecējies ar latvieti un uz Latviju atbraucis 2021. gadā, lai studētu klavierspēli maģistrantūrā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Roberts ir pārsteigts par Latvijas kultūras daudzveidību un plašo mūzikas pasauli un atzīst: "Es jau zināju, ka Rīgas māksla, teātra un mūzikas kultūra ir liela un plaša, bet es neapjautu, ka tā ir tik liela."
Evrims (Tekin Evrim Özmermer) ir dzimis un audzis Turcijā. Uz Latviju viņš atbrauca 2018. gadā, kad sāka studēt biznesa informātiku maģistrantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc diploma iegūšanas turpināja darbu informācijas tehnoloģiju (IT) sektorā. Viņš atzīst: "Tagad jūtos kā vietējais. Liekas, ka tās kļūst par manām mājām. Pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, tā pēkšņi, tam vajadzīgs laiks, piemēram, kad iemācīšos latviešu valodu, kļūšu vēl tuvāks šai vietai."
Tas ir piepildīts bērnības sapnis – strādāt kopā ar suni. Tā savu darbu vērtē valmieriete, kinoloģe Ingūna Tihomirova. Viņa ir arī kanisterapijas jeb suņa asistētas terapijas aizsācēja Latvijā un vada šīs nodarbības gan vardarbībā cietušajiem bērniem, gan bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņas suņi nu jau vairākus gadus Valmieras bibliotēkā palīdz arī bērniem apgūt lasītprasmi. Par šo ieguldījumu kanisterapijas attīstībā sestdien, 19. novembrī, Ingūna saņems apbalvojumu "Valmieras novada Goda pilsonis".
"Kapačmuiža" ir dzimusi Jāņa Kapača bērnības sapņos par savu ābeļdārzu. Sēklu iedēstīja vectēvs, kurš bija mazdēla lielākais piemērs. Jānis kā sūklis uzsūca vectēva mācīto un nelaida vaļā stāstus un kopīgos darbus. Viņiem nepiederēja daudz. Nedaudz zemes un maza mājiņa, kurā bija svētki, kā arī sarunas par un ap ābelēm, taču tad, kad Jānis izauga, vectēva sapnis tika īstenots.
Valsts svētkos patriotisms iedegas katra sirdī, un tam nav tautības. Mūsu valsti veido arī cilvēki, kuri dzimuši citviet, bet te jūtas kā mājās un no ārzemniekiem Latvijā kļuvuši par iekšzemniekiem. Tāds ir arī Havjērs no Spānijas, kurš sevi lepni sauc par latvieti un atzīst: "Mani kaitina, kad es atbildu latviski un ar mani nerunā latviešu valodā."
Tas ir dzīvesveids, - tā par savu darbu stāsta Audrus Kontrausks. Viņš dienē Jūras spēkos par ūdenslīdēju. Audrusa pienākums ir zem ūdens iznīcināt sprādzienbīstamus priekšmetus. Latvijas Televīzija Liepājā pavadīja vienu dienu kopā ar Jūras spēku ūdenslīdējiem, iepazīstot viņu ikdienas darbu.
Kas vieno "Mārtiņa dziesmu grāmatu" sastādītāju Mārtiņu Zandbergu Rīgā un "Londona dejo" dibinātāju – deju meistaru Viktoru Griguli Londonā? Sarunā ar abiem latviešu tradīciju kopējiem un Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) 20. gadsimta 70. gadu aktīvistiem Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" viņi atklāja, ka pat Anglijā viņu jaunībā nav bijis tik vienkārši paust savu politisko nostāju.
Latvijas valsts svētkos, 18. novembrī, parasti pasniedz dažādas balvas un piešķir goda nosaukumus. Cēsu novada Vecpiebalgas apvienības pārvalde šogad rīkoja iedzīvotāju aptauju, un balvu "Savējo labie darbi" šogad saņems divas mediķes no Taurenes pagasta – feldšere Daina Skrastiņa un aptiekas vadītāja Dace Strazdiņa, pastāstīja Latvijas Radio.
"Mēs esam latvieši, kāda jēga mums nedzīvot Latvijā," tā savu 1995. gadā pieņemto lēmumu Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" pamatoja Beņķu ģimene. Pirms gandrīz 30 gadiem Selga un Juris Beņķi kopā ar abām savām meitām – Leldi un Liānu – no savas mītnes zemes Austrālijas pārcēlās uz Latviju.
100. dzimšanas dienu šoruden atzīmē Saulkrastu novada Sējas pamatskola. Lielā balle ar koncertu un absolventu piedalīšanos jau nosvinēta. Tās laikā skolas muzejā, gaiteņos un klasēs varēja iepazīties ar dažādām izstādēm par skolu senāk un mūsdienās. Sējas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ligita Šleiere, kuras dzimta sešās paaudzēs saistīta ar šo skolu, četru gadu laikā uzrakstījusi arī grāmatu "Sējas skola Sējas novadā", pastāstīja Latvijas Radio.
Pēdējo gadu notikumu virpulī Ņikita Trojanskis (24) kļuva par diskusiju un virsrakstu epicentru. No pasaules olimpiāžu pjedestāliem, cauri Kembridžas gaiteņiem jaunais zinātnieks pēkšņi nokļuva valdības ārkārtas sapulču zālēs, kur viņam bija jāpārliecina Latvijas valdība veikt izšķirošus soļus saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Šobrīd viņš jau uzsācis doktorantūras studijas Oksfordas Universitātē, izlaižot maģistrantūru, jo "tas ir nelietderīgs veids, kā pavadīt gadu", viņš stāstīja Latvijas Radio 5 podkāstā "5 zem 25", norādot, ka allaž dzīvē jūtas tā, it kā viņam būtu maz laika.
Lai arī joprojām daļa jauniešu no Latvijas un arī no Latgales dodas mācīties, strādāt un arī dzīvot uz lielākām pilsētām vai ārzemēm, notiek arī pretējs process. Tam piemērs ir Rozīšu ģimenes lēmums ne tikai pārvākties no Rīgas uz dzīvi Latgalē, bet arī, sakārtojot degradēto teritoriju Balvu novada Kubulos, attīstīt te savu biznesu.
Edīte Bēvalde Dobeles novada Penkules pagasta "Skalbēs" audzē lavandas, no kurām gatavo augu hidrolātus, krēmus un ziedes, kā arī palīdz dažādām biedrībām rakstīt projektus un vada meistarklases. Pirms tam viņa ilgus gadus strādājusi par skolotāju un vēlāk par laikraksta redaktori, Edīte stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Bija svētdiena, draudzes locekļi nāca no baznīcas, un pēkšņi sāka šaut," Ukrainas pareizticīgās baznīcas protohierejs Maksims Molotkovs atceras marta sākuma notikumus viņa dzimtajā ciemā pie Kijivas. Okupanti bija atnākuši. Tad vēl neviens nezināja, vai uz ilgu laiku.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
