Kas tad tas?! Kā aiziet? Vieta zināma (mēs tā vismaz ceram), aiziet var kājām, aizbraukt ar auto, sabiedrisko transportu, velosipēdu vai pajūgu, vai vēl kaut kā...
Piedalīsies, bet nepiedalīsies. Kas gan var būt vēl pateicīgāks sviesta avots Latvijā kā valdības veidošana? Tādu mantu nekādi nevar laist pazušanā. Pat līdzi nesekojot, kādi krikumi līdz klausītājam, lasītājam vai skatītājam nonāk. Tomēr latviešu tauta pelnījusi kaut ko vairāk kā krikumus, tādēļ atkal palaižam "Pilnīgā sviesta" seriālu, lai savilktu kopā un saglabātu nākamām paaudzēm tos iespaidīgākos un efektīgākos valdības būvēšanas sviesta paraugus.
Par to vēl zinātnieki ilgi strīdēsies, vai Ārlietu ministrijas saimniekošanā ir vairāk neprasmes vai nekaunības. Raugiet paši. Nupat beidzās prezidentūras pusgads, kur Valdemāra ielas nams spēlēja pirmo vijoli. Nauda netika žēlota ne smokingam, ne futrālim. Pirka, ko tik vien varēja, un vēl mazdrusciņ. Valsts kontrole tā kā iečīkstējās par mērķiem neatbilstošiem tēriņiem. Kā jau pierasts, informāciju pieņēma zināšanai.
Iepriekšējos rītos “Pilnīgs sviests” pētīja, kuras ministrijas visprasmīgāk radījušas ilūziju par apjomīgiem budžetu samazinājumiem, tajā pašā laikā veiksmīgi un droši aizsargājot un pat uzpucējot pašu svarīgāko orgānu – nozares vadību. Te jāsteidz labot neliela kļūda, jo vakar deklarēts, ka lielākā nozares vadības nauda, ja rēķina pret apsaimniekojamo summu, ir Vides un reģionālās attīstības ministrijai. Tomēr vēl pamatīgāk aplūkojot, izrādās, ka šeit lauri ceļos uz citu pusi.
Vakarrīt mēs noskaidrojām, ka ministrijas, veidojot nākamā gada budžetus, lieliski pielietojušas pilnīgā sviesta stratēģiju, proti, izdevumi jāsamazina, bet praksē nekādi nevar saprast, ir samazināti vai nav.
Vakar Prezidenta vēlēšanas sākās kā parasti. Nacionālais gals nadzīgi rāpās tribīnē un cildināja savu favorītu Egilu Levitu kā retu gleznu Sotbija izsolē. Ingmārs Līdaka mēģināja turēt līdz ar „sākumā liekas, bet beigās izrādās” līniju, bet palika nesaprasts. Savukārt „Saskaņas” Agešins ieies vēsturē ar Latvijas valstiskuma periodā visīsāko aicinājuma uzrunu – 26 sekundes. Protams, varēja vēl īsināt - „Par Dolgoplovu!” pēc neliela treniņa ietilpinātu vienā sekundē. Bondara kungs cīnījās ar šur tur vēl sastopamo latvieša pieticību un uz mucas kāpa cildināt pats sevi.
Un tad veras durvis, ienāk Ziemassvētku vecītis, kurš īstenībā ir tētis, tādēļ cenšas runāt tādā balsī, kā tētaprāt, jārunā Ziemassvētku vecītim. Šis nāca prātā, kad vakardienas LTV prezidenta debašu vadītāji pieteica raidījuma beigas.
„Vienīgi mēs esam tie, kas kaut ko varbūt var izdarīt veselības aprūpē” (Einars Repše raidījumā „Krustpunktā”). Repšes kungs patīkami atšķiras no solītāju vairākuma. Pieticīgs. Nevis – mainīsim, sakārtosim, izveidosim vislabāko, bet (kā jau virsrakstā) mēs esam tie, kas „varbūt kaut ko” var izdarīt.
Bezmaksas sabiedriskais transports. (No partijas „Suverenitāte” priekšvēlēšanu programmas). Kādēļ tieši šāds iesākums? - vaicās klausītājs. Ļoti vienkārši - man nav auto. Bet patiesi, no „Suverenitātes” programmas kā no burvju cepures - velc tik vienu brīnumu pēc otra…tas pat nav sviests, bet riktīgs putukrējums ar zosti!