Labrīt

Beļģijas tērauda ražotājam jāatmaksā saņemtais valsts atbalsts

Labrīt

«Pilnīgs sviests»: Nacionālā maksātspēja

«Pilnīgs sviests»: Pieci-seši-pieci-seši-pieci-seši….

«Pilnīgs sviests»: Pieci-seši-pieci-seši-pieci-seši….

Ceturtdien notika nominētā premjerministra amata kandidāta sarunas ar "Vienotības" partijas oficiālo delegāciju. Tādas pašas sarunas, kā zināms, notika arī 18.janvārī. Diezgan grūti atrast kādas atšķirības vai vēl jo vairāk - progresu šajā seriālā.

Tomēr nedrīkst uzreiz visu nosaukt par pilnīgu sviestu. Ja mēs ar iedvesmu un rūpīgi pētām, tad tiešām atšķirības var atrast. Progresu atstāsim malā. Visu uzreiz nevar gribēt. Kā mēdz teikt politiķi, neskriesim ratiem pa priekšu.

Tātad iepriekšējā sarunu raudā "Vienotība" prasīja sešus ministru amatus, Kučinskis nesolīja neko. Ceturtdien "Vienotība" prasīja atkal sešus amatus, nominants solīja piecus. Panākums nešaubīgs. Arī pats Kučinska kungs taču tika teicis, ka būšot manāms ievērojams progress. Un kā vēl! No nekā uzreiz pieci.

Kas vēl jauns? Izrādījās, ka topošais premjers ir nospēris "Vienotībai" rāmi. Nedomājiet sliktu, runa nav par "Vienotības" sēru rāmi, bet par minētās partijas Latvijas simtgades sagaidīšanas labo apņemšanos rāmi. Nevajag skumt, jo nospertajā "Vienotības" rāmī savukārt ir salasītas gudrības atkal no citiem vecākiem rāmjiem. Tā kripatu pa kripatai tautas garamantas tiks krātas vienkopu un galu galā sanāks laba teiksmu, nostāstu un leģendu buķete.

Tātad rāmis un „nekā” vietā „pieci”. Vairāk atšķirību abos sarunu raundos atrast neizdevās.

Pārējā laikā esot ticis runāts par darbiem. Kā zināms, darāmie darbi ir galvenais un pirmais punkts valdības veidošanas sarunās. Darbs ir visa pamats. „No darba varas liktens trīs”, kā teicis dzejnieks. Amati, tas tik tāds formāls rituāls. Sviests vienīgi, ka bez šī rituāla valdības veidošanas lietas īsti uz priekšu neiet. Jāturpina vien runāt par darbiem. Nešaubīgi tas ir komfortablāk, nekā darīt tos darbus.

Pētot ziņu avotus un aptuveni jūtot abu runātāju pušu stingro mugurkaulu, var prognozēt, ka valdības veidošanas sarunas vēl krietnu laiku riņķos šajā „pieci ministri/seši ministri” orbītā. Nebūtu liela bēda, jo, raugiet, Beļģija bez oficiāli nominētas valdības kādu pusotru gadu esot dzīvojusi. Vai nebūtu lietderīgi šo ministru rituālu patiešām pārvērst par spēli? Proti, katras mīlīgās sarunas beigās vakara vadītājs nodimdina gongu, dziest lampas, iedegas sveces, skan klusināta tibetiešu mūzika…Pieceļas Kučinskis un saka: PIECI. Pieceļas Āboltiņa un saka: SEŠI. Pēc dažām dienām - pieci-seši. Pieci-seši. Pieci-seši…cilvēks ir tikai cilvēks, un vienā reizē kāds nokļūdīsies. Tādā gadījumā tiesības uz spēli zūd, uzvarētājs noteic, cik ministru vietas pienākas un pat Gāgas tiesa neko tur nevar izdarīt.

Vēl tikai paliek Latvijas sabiedrība, kurai ienāks prātā sarunas ierindot pilnīgā sviesta kategorijā un sarunu vedējus nākamajās vēlēšanās t.s. nelikvīdu kategorijā. Jo interesantāk būs gaidīt nākamo sarunu raundu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti