Sviests, dāmas un kungi, nav nekāds uz ātru roku sadiegts raidījumiņa nosaukums. Sviests kopā ar bekonu ir Latvijas zīmols jau no senseniem laikiem. Brīnos, kādēļ sviesta vēl nav valsts ģerbonī.
Arī Prezidenta vēlēšanas pie mums nekad nav atkāpušās no latviskajiem sviesta kulšanas uzstādījumiem, tādēļ, uzsākot šo repliku seriālu, metīsim tiltu uz Otrās neatkarības laika Prezidenta vēlēšanu vēsturi.
Pirmo reizi izlaižam, pirmajā reizē visādi var būt.
Otrajā reizē dzimtenē uz urrrā iet Andra Šķēles sviests. Kā viņš teiks, tā būs. Un viņš teic, ka Gunti Ulmani vajag uz otro termiņu. Būšot pārticība un labklājība. No pārticības sanāk vien sviests, bet Ulmani arī pārvēl kā pa sviestu.
Nākamā reize interesantāka. Neskaitāmi kandidāti. Piecas kārtas. Dažādas krāsas pildspalvas. Skandāls par balsu pirkšanu un negaidīta Vaira Vīķe-Freiberga. Maestro Raimonds Pauls (arī viens no kandidātiem), pēc finiša uzrunāts raksturot uzvarētāju, teic kaut ko par „vecam tantem”
2003. gada vēlēšanu sviests, ka neviens ilgi nespēj pateikt, kad tām jānotiek. Vispār varēja jau arī izlaist.
2007. gads. Vaira atsveicinās. Vieta brīva. Naivisti grūstās pie oficiālā reģistrācijas lodziņa, kamēr pa dienesta ieeju (Zoodārza dienesta ieeju) ieved Valdi Zatleru un izsalkušu lauvu un hiēnu sabiedrībā ļauj brīvprātīgi izvēlēties. Rezultāti – rīkojums un „kas es esmu”.
Nākamajā reizē 2011.gadā lielākais sviests ir kaut kādas visas tautas mīlētu cilvēku padomes veidošana, kura tad ieteikšot īsto. Padome ir tik mīlēta, ka gaismā tā arī neparādās ne pirms, ne pēc vēlēšanām. Toties parādās viens no daudzajiem Andriem Bērziņiem, kuram neko nevajag.
Rezultāti – brīvā formā kaut kur starp kalniem un jūru.
Sviesta standarti Latvijas Prezidenta vēlēšanām izvirzīti augsti. Līmenis jānotur.
