Visjaukāk (gan ne debatēs, laikam neatļāva) bija klausīties Ingunas Sudrabas ar tādu kā vainīgu smaidiņu stāstītos pekstiņus, kādēļ viņi ne par vienu, nekad, nekur, nekādos apstākļos.
Tomēr, ko nu mocīsim tikai politiķus, kas jau saņēmuši ierasto olu un tomātu apjomu vismaz virtuāli. Dažādu konsultantu un prognozētāju kopīgo attieksmi personificēja liels un saburzīts žurnālists Juris Kaža, kurš prognozēšanas (vai ko nu viņš tur darīja) laikā TV tiešraidē tā arī rokas no bikšu kabatām neizņēma.
Uz priekšu gāja raiti un puslīdz loģiski, ja liek blakus citām četrgadēm. It kā bija koalīcijas vienošanās, ka beigās visi par vienu un viens pret pārējiem, bet tad nāca Nacionālās apvienības apbedīšanas biroja stilā ieturētā preses konference. Ideālu vārdā lielāko balsu skaitu savākušo kandidātu neatbalstīs.
Bet vēl pēc brītiņa čiki-briki, un jaunais Prezidents Raimonds Vējonis jau teic pasaulei pirmos vārdus, ka vispirms drusku jāierauj. Šajā sekundē Latvija tiek atmesta vismaz 150 gadus pagātnē.
Radošās inteliģences zieds saļimst pie trūcīgu vakariņu galda... Šo kultūršoku pieminēs vēl paaudžu paaudzēs.
Interesantākais, ka pēc brītiņa preses konferencē iznāk, šķiet, samainīts Raimonds Vējonis. Ja atceramies, TV diskusijas aplūkojot, pat aizmirsām, ka kungs tur piedalās – tik neizteiksmīgs un sviestains bija sacītais. Toties šeit – atsperīga gaita, sakarīgi teksti, lieliski novirzīti neveiklie jautājumi.
Cik sen neatceros preses konferenci, kur uz vadītājas – lūdzu, vēl jautājumus - to vairs nav. Nudien, šķita kaut ko ierāvis. Vai samainīts.
Lai nu kā, prezidents iegūts ātri, tirdīts ilgi un, ja nesamainīsies atpakaļ, būs labi.
Paliek vien jautājums, ar kādām balsīm tad galu galā ievēlēja? Un vai kaut ko prasīja arī pretī? Laiks rādīs, cik sviesta šajos jautājumos.
