Vakar Latvijas Radio diskutēt par galveno kopā sanāca Valsts prezidenta amata kandidāti. Egīls Levits piezvanīja pa telefonu. Sprieda par šo un to, šā un tā. Nevarētu teikt, ka pilnīgs sviests, bija pa garozai. Dažs premjerministru nominētu pēc vairākuma, cits – uzvarētāja principa, kādam primāra drošība, citam labklājība vai tiesiskums. Ar bēgļiem lēnām un solidāri. Ar Krieviju prātīgi un visi kopā. Ārkārtas situācijās mazliet ātrāk kustēties. Pieklājīgi un korekti. Nekādas lamāšanās un asumu.
Un kādēl arī gan? - jo visi iekļāvās tādā midzinošā un pareizā pēcpusdienas ritējumā. Tā homogēni un harmoniski. Kopumā izklausījās apmēram tā, ja asociatīvi pielietojam runas treniņos bieži dzirdēto kalambūru STREBI STIPRI PUPU ZUPU.
Pirmais kungs – es noteikti piekrītu, tomēr labāk būtu STIPRI STREBI PUPU ZUPU.
Otrais kungs – pirmais informēja pareizi, es gan teiktu STREBI PUPU ZUPU STIPRI.
Trešais kungs – precīzāk manā ieskatā vajadzētu PUPU ZUPU STREBI STIPRI, jo - ja nav zupas, nebūs ko strēbt.
Ceturtais kungs – kolēģi jau gandrīz pateica, no manas puses STREBI ZUPU PUPU STIPRI.
Hei, letiņ, labrīt! Tu, kurš virtuvē, pie stūres, darbnīcā, uz lauka vai bibliotekā. Tu, kurš muzejā, zivju cehā, gaterī, pie veikala, auditorijā vai birojā! Hei, tautiet, Tu, kurš Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Īrijā vai Norvēģijā!
Tu dzirdēji kā Tevi uzrunātu Tavs prezidents? Tu dzirdēji ko viņš TEV teiktu? Kā Tu domā - jūs viens otru saprastu? Par ko Tu ar viņu runātu?
Tādas vienkāršas lietas kandidātos nedzirdēju. Varbūt palaidu garām? Pieņemsim, ka tas bija pirmais izmēģinājuma runājums un tālāk ies raiti, meklējot atbildi uz jautājumu – kā Tu, prezident, ar savu tautu runātu?
Negribētos tomēr, ka atbildē sanāktu vien pilnīgs sviests...
